Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Krajuhins atkal atlaidās sēdeklī un sastinga, rokām aptvēris plecus. Viņu kratīja drudzis, un viņš nodomāja, ka slimības sajūtu rada tik neierastā, pasīvā gaidīšana un nemiers. Būtu bijis simtkārt labāk, ja viņš pats būtu vadījis šo ekspedīciju. Bet viņu, protams, neviens ne­laistu. Un kam gan viņš būtu vajadzīgs tur, uz Saules sistēmas visbaismīgākās planētas, ar savām izdedzinā­tajām plaušām, mākslīgo kuņģi un nolietoto sirdi? Viņš varētu palīdzēt tikai ar vienu: ar savu milzīgo pieredzi, aukstasinību un apdomību. Ar māku atkāpties . . . Mūs­dienu jaunatne šo māku aizmirsusi, bet tā ir vērtīgāka par daudzām citām. Šie seši ir jauni — nesavaldīgi un nepacietīgi. Viņi ir bezbailīgi, un viņiem trūkst tik vēr­tīgas īpašības — piesardzības. Viņi nežēlos savas dzī­vības, aizmirstot vai arī neizprotot, cik milzīgu ļaunumu ar savu slavas apmirdzēto bojā eju nodarīs izplatījuma iekarošanai. Šo ļaunumu neatsvērs nekādas Golkondas. Neviens neuzzinās, kas noticis zem baltā apvalka, kurš slēpj nepieejamās planētas seju, viss tiks uzvelts «Hiusa» nepilnībām, raķetes projekti un aprēķini paliks zem arhīvu putekļiem, un uz ilgiem gadiem atgriezīsies veco impulsu raķešu laikmets. Labāk par to nedomāt. Turklāt nav nekāda pamata neuzticēties šiem sešiem.

Jermakovs . . . Gudrais, aukstasinīgais, vienmēr apval­dītais Anatolijs Jermakovs. Liekas, viņš vienīgais vis­labāk izprot patieso stāvokli. Katrā ziņā viņam ir pie­tiekama pieredze, lai spētu pareizi novērtēt kodolu ter­miskās raķetes nozīmi starpplanētu satiksmē. Nav arī nekāds brīnums. Visa viņa dzīve pagājusi Krajuhina uz­raudzībā un vadībā. Krajuhins vadīja viņu pirmajā lido­jumā. Krajuhinam viņš uzticēja savus nodomus, kas daž- ķārt vēriena un drosmes ziņā šķita fantastiski. No Krajuhina viņš bija pārņēmis naidu pret rutīnu un stin­gumu, no Krajuhina mācījās saprast cilvēkus, mācījās pašaizliedzīgi kalpot dzimtenei. Un tomēr . . . Jermakovs dodas uz Venēru kā kareivis uzbrukumā un nevilcinā­damies uzgulsies ar krūtīm uz ambrazūras, lai atriebtu par visu -— par drausmīgo, bezjēdzīgo sievas bojā eju, par biedru uguns nāvi.

Taču pat viņš aiz uzvaras pār Venēru nesaskata uz­varu pār Visumu .. .

Arī Daugi, šo spējīgo ģeologu, radioaktīvo izrakteņu speciālistu, visvairāķ kārdina Urāna Golkondas pasakai­nās bagātības. Droši vien viņš jūtas kā kaislīgs med­nieks, kuram visu laiku bijis jāapmierinās ar pieticī­gām piepilsētas dabas veltēm un kuru pēkšņi ielūdz me­dījumu pilnā rezervātā. Tiesa gan, viņam vēl paliek Maša Jurkovska . . . Taču viņš ir ģeologs ar miesu un dvēseli un tāpēc, saprotams, nevar sev atļaut pārāk stipri pārdzīvot ģimenes nesaskaņas.

Jurķovskim, veiksmīgajam ģeologam izlūkam, šis lidojums pirmām kārtām nozīmē jaunu rekordu un jau­nas izjūtas. Viņu ne visai kārdina slava un ^ods — viņš atklāti ņirgājas par tiem pilotiem, kuri apskurbst no uz­manības un gādības, ar kādu viņus apveltī pateicīgā valsts. Viņš piedalās visriskantākajās ekspedīcijās, bet viņa ģīmetnes laikrakstos un uz televīzijas ekrāniem pa­rādās reti. Viņš mīl briesmas, jo tās dod cildenu uzva­ras izjūtu. Viņš bauda to kā gardēdis izmeklēta ēdiena aromātu. Tiesa gan, viņš kautri slēpj šo nelielo vājību, kuru Krajuhins kādreiz nosauca par «vissliktākā stila montekristisma atliekām». Romantiķis . . . Žēl, ka viņš nepieņem, necieš Bikovu, kuru kastu augstprātības ietekmē apvaino gan stulbumā, gan aprobežotībā, gan iztēles trūkumā. Visa nelaime slēpjas tieši Jurkovska pārmērīgajā iztēlē . . .

Bogdans Spicins … Viņš patiesi, no visas sirds nesa­prot, kā var interesēties par kaut ko citu, atskaitot starp­planētu kuģu vadīšanu . .. Tagad, kad sarautas kosmo­nautikas agrāko principu važas, kas viņu ierobežoja, viņš jūtas kā īstens izplatījuma saimnieks. Jokains pui­sis! Bez Kosmosa un vadības pults viņam eksistē vēl tikai Vera, jaukā, maigā Vera, vienīgā sieviete pasaulē un, kā Bogdans domā, vienīgais cilvēks, kurš viņu iz­prot pilnīgi. Bet arī te viņš paliek uzticīgs sev. Viņš at­gādina bruņinieku, kad, vadīdams savu kuģi, domā, ka dara to par godu savai sirdsdāmai…

Toties Mihails Anlonovičs Krutikovs gluži vien­kārši — labākais stūrmanis valstī, tas arī viss. Labsir­dīgs, lādzīgs, draudzīgu vakaru un svinīgu sanāksmju cienītājs, parasti ierodas tur ar visu ģimeni — sievu un diviem bērniem; lielisks matemātiķis, izstrādājis dažas principiāli jaunas sarežģītāko kosmonautikas uzdevumu paātrinātas atrisināšanas metodes. Ar vienlīdz lielu prieku viņš pozē kinoreportieru objektīvu priekšā un augām dienām noņemas ar bērniem. Viņš nekad nav at­teicies nedz no vismazākā, nenozīmīgākā darba, nedz no pēkšņa piedāvājuma doties visgrūtākajā lidojumā. Ja nebūtu Krajuhina, lādzīgo, piekāpīgo Mihailu Anto- noviču vienmēr norīkotu garlaicīgos un bīstamos lido­jumos uz asteroīdu joslu. Bet tagad stūrmanis ieņem pa­rasto vietu blakus savam vecajam draugam Spicinam un vientiesīgi jūsmo par to.

Un Aleksejs Bikovs . . . Krajuhins pasmaidīja, atcerē­jies ķieģeļsarkano seju, mazās, tuvu guļošās ačeles, ap- lupušo, strupo degunu, cieto, saraino cekulu, kas slejas uz priekšu virs ieliektās pieres. Skaistulis viņš nav, pro­tams, nav Jurkovskis .. . Un ari dzejas mākslā nav no stiprajiem . .. Toties lielisks inženieris praktiķis. Un cik ātra reakcija! Kaut vai notikums pie dzeloņstiepļu žoga, pārbaudes brauciens . . . Bikovam ekspedīcija uz Venēru ir tikai ļoti neparasts un negaidīts komandējums, kas to atrāvis — protams, uz neilgu laiku — no ierastā darba Āzijas tuksnešu smiltājos. Patīkama izdevība visā spo­žumā parādīt savu pirmklasīgā vadītāja un kodolfizikas inženiera māku, kā arī katra vienkārša, laba cilvēka sir­dij dārga iespēja kādreiz, draugu vidū, palepoties ar līdzdalību starpplanētu lidojumā. No otras puses, pilnīgi saprotamas un iesācējam parastas bailes no Kosmosa draudīgajiem un varenajiem noslēpumiem. Tas ir ļoti labi, ka viņš piedalās ekspedīcijā.

Viss sešnieks kopā ir lieliska «izlase». Viņu cilvēcis­kās īpašības sacementē visiem kopīgs, bezgala vērtīgs fons: visi viņi ir komunisti, ļoti aktīvi cilvēki, goda cil­vēki. Bet vājības un nepilnības. .. Katrā ziņā šī seš­nieka labās īpašības brīnišķīgi papildina cita citu, un viņš, Krajuhins, pamatoti lepojas ar māku izvēlēties cil­vēkus.

Acis aizvēris, Krajuhins atkal un atkal atsauc atmiņā Jermakova, pilotu, ģeologu, «tuksnešu speciālista» sejas un rīcību … Ja tikai nepītos pa kājām pārlieku pie­sardzīgie «neticīgie Tomi»! Tiesa kas tiesa, viņu skep­ticisms nesis ne tikai ļaunumu vien. Cīņā ar veco jau­nais nobriest spēkā. Jāatzīst, ka šī cīņa ir vairojusi «Hiusa» varenību un drošību. Taču ļaunuma bija neno­liedzami vairāk. Bezjēdzīgā cīņa prasīja milzumu ener­ģijas, pretinieki «Hiusa» radītājos iedragāja ticību gran­diozajai idejai.

Pretinieku pulkā izrādījās arī dažs labs no tiem, kuri kādreiz bija Krajuhina tuvi draugi un palīgi, tie, uz ku­riem viņš tā bija cerējis .. .

Kad dežurants atkal ienāca kabinetā, Krajuhins pa­skatījās viņā ar tādu niknumu, ka jaunais cilvēks apstā­jās kā sastindzis un apjucis samirkšķināja acis. Tikām Krajuhins atguvās.

— Kas jauns? — viņš jautāja.

— Radiograma no komitejas, Nikolaj Zaharovič.

— Ko grib?

-— Jautā par «Hiusu».

— Paziņojiet, ka viss … ka pagaidām viss kārtībā.