Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bikovs pašķielēja uz Jurkovski. Tas uzmanīgi taustīja uztūkušo degunu.

— Sāp? — Krajuhins līdzjūtīgi apjautājās.

Jurkovskis tikai nikni saviebās. Uz mašīnas noklau­dzēja zābaki, un lūkā ielēca Dauge.

— Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, — viņš sacīja.

— Braucam.

Bikovs uzlika pirkstus uz taustiņiem. Tad padomājis rioklakšķināja dažus slēdžus, ieslēdza dzinēju un atgāja no pults. «Mazulītis» viegli uzsāka gaitu.

— Uz kurieni tad tu? — Dauge bažīgi un reizē ziņ­kāri jautāja. — Bet kas vadīs?

— Automātiskais vadītājs, — Bikovs vainīgi atsau­cās. — Es neatminos atpakaļceļu, bet jūs neuztraucie­ties! Te taču ir elektronu ierīce. «Mazulītis» ies pēc žirokompasa.

Kādu laiku viņi brauca klusēdami. Mašīna precīzi, tikai ačgārnā kārtībā, izpildīja visas manipulācijas, kā­das pirms pusstundas bija veicis Bikovs.

— Vai dozimetrs jums ir līdzi? — Krajuhins jautāja Daugem.

— Jā, Nikolaj Zaharovič. Taču tas nebūs vajadzīgs. Es aizmirsu pateikt, ka tobrīd, kad Bikovs pienāca pie

kameras, ta jau bija aiztaisīta. Tā ka viss beidzies lai­mīgi.

Krajuhins atviegloti nopūtas.

— Jūs gandrīz iekūlāties lielās nepatikšanās, biedri Bikov, — viņš sacīja, slaucīdams sviedrus no plikās gal­vas virsas. — Vai jūs maz zināt, kur mēs jūs notvērām?

— Nebūt ne .. . — Bikovs jutās ļoti nelaimīgs.

— Aiz stiepļu žoga apakš zemes atrodas spēcīgs re­aktors, kas izstrādā tritiju. Tā ir degviela mūsu «Hiu- sam». Betona tornis, kurā jūs tik nepiesardzīgi ieskatī­jāties, nav nekas cits kā kamera urāna attīrīšanas pro­cesa atkritumiem. Tieši šodien urāna stieņu komplekts aizgāja uz pārkausēšanu. Ja jūs tur iebāztu degunu . ..

— Tas ir skaidrs pat ezim! — Jurkovskis izteiksmīgi sacīja. — Ja vieta ir nožogota ar dzeloņstieplēm, tad tas nozīmē, ka ieeja tur aizliegta. Bet nē, viņš ar savām kāpurķēdēm lien taisni pāri stieplēm! Viņš, redzat, ne­var pabraukt mierīgi garām aizžogojumiem un drošsir­dīgi kā lauva ar visu krūti metas tiem virsū!

Tas bija ļoti netaisni, taču Bikovs tikai vainīgi no­pūtās.

— Jurkovskis jūs ieraudzīja, kad tuvojāties kamerai, un metās, lai jūs, tā sacīt, atvilktu nost, bet mazliet no­kavēja. Atklāti sakot, mēs domājām, ka nelaime jau notikusi.

— Mēs skrējām pa galvu pa kaklu, — Dauge teica. — Es domāju, man sirds pa muti izlēks . . .

Bikovs pagriezās pret Jurkovski un stostīdamies no­murmināja:

— Es .. . man ļoti žēl, tiešām … es negribēju, — un izmisīgi atmeta ar roku. — Velns viņu zina, kā tas ga­dījās! Saprotiet, es ļoti pārbijos no jums . . .

Jurkovska lūpas savilkās nicinošā smīnā.

Dauge iesmējās:

— Kā viņš to saņēma! Lieliski saņēma! Ak dievs, tā tik bija cīņa!

— Jā, kauties jūs protat labi, — Krajuhins pasmai­dīja, — bet turpmāk esiet piesardzīgs. Mūsu darbā neko nedrīkst aizskart kailām rokām un vēl jo vairāk — bez prasīšanas. Šis notikums man atgādināja: vēl šovakar pat Dauge sameklēs jums speciālo tērpu un Iemācīs rī­koties ar to.

— Ak dievs, tas tik bija kautiņš! — Dauge atkārtoja, slaucīdams acis.

Bikovs ātri pārsēdās savā vieta un atvienoja automā­tisko vadītāju. Priekšā, vieglā miglā tīti, iznira garažas plakanā jumta apveidi.

— Jā, vēl kas, — Krajuhins sacīja. — Jūs un «Mazu­līti» vajadzēs pārbaudīt pa īstam. Vai esat sagatavojies?

— Šeit nemaz nevar pārbaudīt pa īstam, — Bikovs nomurmināja, — tundra, visapkārt līdzens kā galds ., «

— Nekas, gan es jums, draudziņ, atradīšu I-lielisku vietu! — Krajuhina zelta zobi pazibēja pustumsā.

Pavadījis Krajuhinu un ģeologus — viņiem pakaļ at­brauca no pilsētas izsauktā mašīna, — Bikovs norūpē­jies pakasīja pakausi un atgriezās garāžā. «Mazulītis» stāvēja divus soļus no vārtiem, uz tā slīpajiem sāniem mirguļoja lietus urdziņas.

— Pārbaude! — Bikovs skaļi noteica. — Neko darīt, ja pārbaude, tad pārbaude.

Viņš izvilka no kabatas saņurcītu, ar ziedi notrieptu rokasgrāmatu, pašķirstīja to, nopūtās un ierāpās lūkā. Kā kurš katrs cilvēks, Aleksejs necieta eksāmenus, vienalga, kādā veidā tie arī notiktu. Par lielu netais­nību viņš uzskatīja to, ka niecīgs, nevienam nevajadzīgs sīkums, kuram neviens nekad nepievērš uzmanību, jo praksē tas pilnīgi nenozīmīgs, nostājas vienā plāksnē ar pašām svarīgākajām un visvairāk nepieciešamām zināšanām. Bikovs pats, vadīdams nodarbības, pieturē­jās pie gluži citas sistēmas. «Kaut arī jūs būtu prāta giganti,» viņš mēdza sacīt, «jums nekad neizdosies pa­turēt atmiņā visu, kas iespiests grāmatu un tabulu kau­dzēs. Tanīs ir gan pats svarīgākais, gan mazāk svarī­gais, gan pavisam mazsvarīgais un, beidzot, pavisam ne­vajadzīgais — tas, kas vai nu, tikko piedzimis, jau pa­guvis novecot, vai arī šobrīd jau zaudējis nozīmi. Un es, protams, netaisos prasīt, lai jūs zinātu visu, kas ir grāmatās un tabulās. Bet, ja kads, biedri, nezinās to, kas jāzina vispirms, tad gan, lūdzami, nesūkstieties!»

Šo sistēmu no vispedantiskāko priekšnieku uzbruku­miem glāba Bikova — labākā transporta mehānismu speciālistā autoritāte. Taču tā bija tur, Gobi tuksnesi, bet kā būs šeit? Šoreiz pārbaudījums būs jāiztur viņam pašam. Tiesa gan, Krajuhins neatgādina burta kalpu un formālistu, bet kas var pateikt, kurp raugās viņa mazās, aiz milzīgām, tumšām brillēm aizslēptās ačeles? Bikovs vēl un vēlreiz šķirstīja sadriskāto rokasgrāmatu, it īpaši to daļu, kas attiecās uz visāda veida avārijām un re­montu lauka apstākļos. Tad viņš novilka jaku, uzģērba kombinezonu un nolaidās dzinēja nodalījumā.

Viesnīcā Bikovs atgriezās vēlu, noguris, bet apmieri­nāts un gandrīz pilnīgi mierīgs. Ēdamzālē neviena vairs neredzēja. Pavakariņojis (pamatīgi, bez liekas steigas) Bikovs devās meklēt Daugi. Otrā stāva gaitenī, uz ko vērās visu kosmonautu istabu durvis, viņš apstājās. Kā­das istabas durvis bija tikai pievērtas, un varēja dzirdēt Jurkovski skanīgā balsī deklamējam Bagrieķa dzejas:

… Kā svilpos gan vēji,

Kad garām trauks spēji, Kā citu pēc cita

Trieks viļņus bez mitas, Lai šuvēs skrapst kniedes, Lai masti sāk dziedāt, Brāzmaini dziedāt. Vareni dziedāt! [1]

Bikovs ieskatījās istabā. Jurkovskis pidžamā un rīta- kurpēs zvilnēja uz dīvāna, rokas aizlicis aiz pakauša un pavērsis seju pret logu. Blakus sēdēja Krutikovs sa­kumpis, sūkdams īsu, tukšu pīpīti. Pie galda krēslā šū­pojās Bogdans Spicins un smaidīja savām, vienīgi viņam zināmām domām. Ne Dauges, ne Krajuhina, ne Jerma­kova istabā nebija.

… Tad mutuļo dzīslās,

Pār malām trauc, Mana jaunība trakā, Kam māju nav!

Lai cilvēkiem asinīs

Iedegas zvaigznes, Un visumam pretī

Kā bultas tās aiznes …

Tās bija brīnišķīgas vārsmas. Turklāt «švauksts» skan­dēja apbrīnojami labi. Kaut kas trauksmains un aicinošs skanēja viņa dziļajā, apvaldīta spēka un satraukuma pil­najā balsī, un Bikovs nevilšus nodomāja, ka šis bezbai­līgais skaistulis droši vien līdzīgs autoram, kura vār­smās viņš pašreiz skandē. Viņš tāpat ir nemierīgs un kaislīgs, tāpat gatavs bez nožēlām ziedot visu savu dzīvi lielajam un neparastajam. Tādas pašas domas, šķiet, iešāvās galvā arī Krutikovam: viņš pēkšņi izņēma pīpi no mutes un vērīgi palūkojās uz Jurkovski, it ka gribēdams par kaut ko pārliecināties. Vienīgi Spicins tāpat kā līdz šim lēni šūpojās un smaidīja puspievērtām acīm.