Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Tāda ierīce dos iespēju kosmiskajiem kuģiem orien­tēties virs nepazīstamas planētas, kuras virsma ir ne­pieejama vizuāliem novērojumiem un kur elektrisko vētru un augstās jonizācijas dēļ parastie radiolokācijas līdzekļi ir bezspēcīgi. Šādas bākas paredzēts uzstādīt uz klintīm, kuru tuvumā atrastos nolaišanās vajadzībām izmantojami laukumi, kā arī citu objektu tuvumā, ku­rus vēlams būtu apzīmēt ar orientieriem. Šoreiz saskaņā ar ekspedīcijas galveno uzdevumu bākas vajadzēs uz­stādīt apkārt pirmajam nolaišanās laukumam uz Venē­ras, pie Urāna Golkondas robežas.

— Bet kā būs ar enerģiju? — Jurkovskis jautāja.

Usmanovs izvilka no portfeļa saini.

— Selēna-cerija radiobaterijas, — viņš teica. — Div­simt elementu uz kvadrātcentimetra. Mēs varētu apgā­dāt jūs vēl ar neitronu akumulatoriem, taču es do­māju — tas būs lieki. Tie ir pārāk lieli un neērti. Pus­vadītāju radiobaterija ir daudz portatīvāka. «Hiusā» iekraus piecsimt kvadrātmetru šāda auduma, un jūs

gluži vienkārši izklāsiet un nostiprināsiet to visapkārt bākām … Ja iežu virskārta pie Golkondas robežas uz katru kvadrātcentimetru dos piecdesmit līdz sešdesmit rentgenu stundā — bet pēc sākotnējiem aprēķiniem tā dos daudz vairāk, — bateriju jauda sasniegs divtūkstoš līdz trīstūkstoš kilovatu. Bākām tas ir vairāk nekā va­jadzīgs.

Bikovs neticīgi aptaustīja stingro, elastīgo plēvi, ku­ras puscaurspīdīgajā slānī bija saredzami duļķaini grau­diņi.

Izrādījās, ka bāku montāžas un uzstādīšanas principi ir ļoti vienkārši.

— Izjaukt ierīces galvenos agregātus nav nekādas va­jadzības, — Usmanovs paskaidroja. — Tas būtu pat ne­vēlami, Anatolij Borisovič. (Jermakovs piekrītoši pa­māja.) Kā redzat, tie ir aizzīmogoti ar fabrikas zīmogiem. Par to darbu atbild mūsu laboratorija. Bet pārējais pavi­sam vienkārši. Panāciet tuvāk, biedri, palīdziet… Tā, pateicos.

Visi agregāti bija uzmaucami uz seššķautnainās sijas kā koka gredzeni bērnu piramīdā un savā starpā sastip­rināmi ar sprūdiem un gropēs slīdošām tapām. Bikovs sprieda pie sevis, ka visā ierīcē neredz nevienas pašas skrūves, vismaz ārpusē ne.

— Tagad šinī ligzdā tiek ielikts radiobaterijās kabe­lis. Šādi samontēta bāka bez uzraudzības var strādāt desmitiem gadu.

— Laba bāka, vienkārša, — Krutikovs sacīja, glāstī­dams izliekto tīklveida bākas galu, kurš bija līdzīgs milzīgas spāres acij. — Cik tā sver?

— Tikai simt astoņdesmit kilogramu.

— Nav slikti, — Jurkovskis noteica. — Vārdu sakot, pats sarežģītākais ir uzstādīšana.

Bākas uzstādīšanai bija izstrādāti trīs paņēmieni. Cietā, klinšainā virsmā varēja izlietot milzīgu piesū­cekni sijas apakšdaļā. Mazāk stingrā iezī vajadzēja iz­urbt caurumu, kurā tiktu ielaists sijas gals. Urbumu pie­pildītu ar plastmasas šķīdumu. Beidzot, ja ieži būtu ir­deni, tajos līdz desmit metru dziļumam ar augstfrek­vences strāvu jāizkausē šeššķautnaina, monolīta kolona un bākas sija jāiekausē kolonā.

Vingrināties bāku montāžā un uzstādīšanā sāka jau tai pašā dienā aiz pilsētas. Bikovs sajūsmā vēroja, kā Jurkovska veiklo roku vadītais vibrourbis apsūnojušā granīta bluķi ātri izveidoja šauru, dziju alu. Usmanovs paziņoja, ka urbums esot lielisks — taisnām sienām un ideāli vertikāls. Siju ielika urbumā, un to piepildīja ar pretīgi smirdošu šķidrumu no balona ar manometru. Šķidrums acumirklī sacietēja.

— Lūdzu, — Usmanovs uzaicināja.

Bikovs ar Spicinu saskatījās un pieķērās pie sijas. Vi­ņiem pievienojās Dauge, tad Krutikovs, bet ne izvilkt, ne salocīt to neizdevās.

— Redzat nu!..— Usmanovs lepni noteica. — Bet ta­gad ķersimies pie montāžas.

Kad «Hiusa» komanda atgriezās viesnīcā, saule atkal bija nostājusies virs kosmodroma starta ierīču smailēm.

— Tuvākajās dienās, — paziņoja Jermakovs, — vi­siem komandas locekjiem jāiemācās rīkoties ar vibro urbi tikpat veikli, kā to prot mūsu ģeologi, kā arī mon­tēt un demontēt bākas aizsietām acīm. Ar to tad arī nodarbosimies.

Ieturējis pusdienas, Bikovs devās uz savu istabu un ņēmās rakstīt vēstuli uz Ašhabadu. Ciešā rokrakstā viņš uzrakstīja septiņas lappuses, pārlasīja tās, bezce­rīgi nopūtās un atmetās uz dīvāna.

Vēstule bija iznākusi nejēdzīgi sentimentāla. Velniš­ķīgi gribētos uzsmēķēt. Bikovs apsviedās uz vēdera un iebāza zīmuli mutē. Pirmkārt, varētu likties gulēt un dusēt līdz rītam. Otrkārt, varētu ielīst vannā . .. Velns lai parauj, kas par mīkstčaulīgām domām — likties gu­lēt, dusēt, ielīst. . . Viņš apņēmīgi pielēca kājās un skriešus laidās uz bibliotēku.

Septītā poligona viesnīca bija sākusi savu vakara cēlienu. Skaļi vērās durvis. Pa garajiem gaiteņiem stei­dzās saposušies ļaudis. No apakšas plūda mūzikas ska­ņas. Pie visiem četriem liftiem drūzmējās cilvēki, un Bi­kovs nolēma tikt līdz bibliotēkai pa trepēm. Viņam pre­tim, dodamies lejup, virzījās jautra jauniešu straume. Acīm redzot, visi gāja uz klubu.

Klusajā lasītavā Bikovs paņēma trīs grāmatas par

Venēru, vienu par fotonu dzinēju teoriju un pāršķirstīja pēdējo «Kosmonauta» numuru. Tur viņš atrada M. Kru- tikova rakstu par starpplanētu kuģa automātisku vadī­šanu, pamēģināja to izlasīt un nokaunējies atzinās, ka neizprot — par daudz matemātikas.

— Integrālis … — Bikovs nomurmināja, pūlēdamies izprast kaut vismaz secinājumus. — Skat, ko resnītis! …

«Vai neiegriezties pie Dauges?» viņam piepeši iešāvās prātā. «Un vispār interesanti būtu zināt, ko pašreiz dara citi «Hiusa» apkalpes locekļi. Vai tāpat lasa grāmatas par Venēru? Jāšaubās gan …»

Dauge nelasīja. Viņš skuvās. Žoklis bija sašķobīts pavisam nedabiski, un istabu piepildīja elektriskā sku­jamā aparāta sanoņa. Ieraudzījis Bikovu, Dauge kaut ko nesaprotamu nomurmināja.

Aleksejs smagi atkrita krēslā un sāka aplūkot Dauges mugura, gaišzilās plastmasas sienas, lielu, plakanu tele­vizora ekrānu un augstos, matētos griestus.

Beidzis skūties, Dauge jautāja:

—- Kādēļ tu atnāci?

— Kas ir, vai es traucēju? …

— Ne jau nu gluži traucē . . . Man tūdaļ būs saruna ar Jurkovski. Pavisam lietišķa saruna.

Dauge iegāja vannas istabā. Tur sāka burbuļot ūdens, un kļuva dzirdams, cik tīkami šņāc un sprauslo saim­nieks. Tad viņš iznāca, slaucīdamies pūkainā dvielī.

— Neņem ļaunā, Aleksej, bet…

— Nekas, nekas, es iešu … — Bikovs piecēlās. — Es iegriezos tāpat vien, garlaicības mocīts.

— Lietišķa saruna, — Dauge atkārtoja. — Ja tev ir garlaicīgi, aizej un uzmeklē pilotus. Viņi, pēc manām domām, ir sporta zālē. Bogdans dzen nost stūrmanim taukus. Aizej paskaties — komisks skats!

— Labi. . . Dievs ar jums! —■ Bikovs jau devās uz durvīm, bet tad apstājās. — Pasaki man, — kāpēc Jur­kovskis tā ieēdies uz mani?

Dauge nokremšļojās, tad negribot sacīja:

— Nepiegriez tam vērību, Aleksej. Pirmkārt, viņš vispār nav no tiem, ar kuriem viegli sadzīvot. Otrkārt, viņš parasti tā izturas pret iesācējiem, kuriem nav bijis gods griezties centrifugālajās kamerās un desmit dienu

maskās nosēdēt slāpekja atmosfērā, kā to dara sagata­vošanas institūtā, un, treškārt.. . Redzi, tavā vietā bija paredzēts kāds pilots, tuvs Volodjas draugs. Vēlāk Kra­juhins nolēma paņemt tevi. Saproti? … Citiem vārdiem, tas viss pāries un atpakaļ uz Zemi jūs atgriezīsieties kā vislabākie draugi.