Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Vai tu viņu labi pazīsti?

Dauge paraustīja plecus:

— Tas nav svarīgi. Es to jūtu. Un bez tam, — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem. — Nisidzima, japānis — viņa draugs, Sokolovskis — viņa tuvākais draugs, Ši Feņ- ju — viņa skolotājs, Jekaterina Romanovna — viņa sieva . .. Visus viņus aprijusi Venēra. Krajuhins ir viņa otrais tēvs. Savu pēdējo lidojumu Krajuhins veica uz Venēru. Pēc tam ārsti uz visiem laikiem noliedza viņam lidot. ..

Dauge pielēca kājās un sāka soļot pa istabu.

— Savaldīt un pakļaut, — viņš atkārtoja, — bez žē­lastības un uz visiem laikiem! Jermakova acīs Venēra ir visu cilvēkam naidīgo spēku ļauns un stūrgalvīgs iemiesojums. Es šaubos, vai mēs. vispār kādreiz pilnībā spēsim izprast šādas jūtas. Un iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai saprastu to, jācīnās tā, kā cīnījās Jermakovs, un jācieš tā, kā cieta viņš … Pakļaut uz visiem lai­kiem … — Dauge domīgi atkārtoja.

Aleksejs noskurināja plecus it kā saldams.

— Tāpēc es minēju sažņaugtas dūres, -— Dauge no­beidza, cieši raudzīdamies viņā. — Taču, tā kā pašlaik ir apmācies, es patiešām nespēju iedomāties, ko viņš varētu darīt. Ticamākais, ka patiešām gluži vienkārši guļ.

Kadu bridi abi klusēja. Bikovs nodomaja, ka ar tadu priekšnieku viņam strādāt vēl nav gadījies.

— Bet kā ar tavām lietām? — piepeši iejautājās Dauge.

— Ar kādām?

— Ar tavu Ašhabadas skolotāju.

Bikovs vienā mirklī sadrūma un kļuva skumīgs.

— Tā nekas . .. •—• viņš sacīja bēdīgi. — Tiekamies . ..

— Ak tā! Tiekaties … Un tālāk?

— Nekas.

— Vai bildināji?

— Bildināju.

— Atraidīja?

— Nē. Teica, ka padomāšot.

— Kad tas bija?

— Pirms pusgada.

— Nu — un?

— Kas par «nu — un»? Vairāk nekā.

— Esi gan tu, Aleksej, pamatīgs muļķis, dieva dēļ, tikai neņem ļaunā.

Bikovs nopūtās. Dauge lūkojās uz viņu ar neslēptu zobgalību.

— Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Cilvēkam pāri trīsdesmit. Viņš mīl skaistu sievieti un tiekas ar to nu jau septiņus gadus . . .

— Piecus.

— Labi, lai ir pieci. Piektajā gadā to bildina. Ņemiet vērā — šī nelaimīgā sieviete pacietīgi gaidījusi piecus gadus!

— Nevajag, Georg! — Bikovs sacīja viebdamies.

— Piedošanu! Pēc tam kad viņa aiz kautrības vai arī, gribēdama mazliet atriebties, teica, ka padomāšot. ..

— Diezgan!

Dauge nopūtās un paplēta rokas.

— Tu taču pats, Aleksej, esi vainīgs! Tavi uzmanības pierādījumi atgādina ņirgāšanos. Ko lai viņa par tevi domā? Ak tu lācis!

Bikovs bēdīgi klusēja. Pēc brīža viņš ieminējās cerību pilnā balsī:

— Kad atgriezīsimies . ..

Dauge iesmējās:

— Ak tu uzvarētāj . .. piedošanu, tuksnešu speciālisti «Kad atgriezīsimies» … Ej labāk gulēt, skatīties uz tevi negribas!

Bikovs piecēlās un paņēma no galda grāmatu.

— «Fobosa planetogrāfiskais apraksts». Pols Danžē, — viņš izlasīja. Uz titullapas ar sarkanu zīmuli trekniem burtiem bija uzrakstīts krievu valodā: «Mīļajam Dau- gem no uzticīgā un pateicīgā Pola Danžē.»

Bikovs pamodās rītausmā. Guļamistabas durvis bija puspievērtas. Ģērbies tikai peldbiksītēs, tumšs un izspūris, Dauge stāvēja pie galda un lūkojās uz jaunās, skumjās sievietes — Mašas Jurkovskas ģīmetni. Tad viņš noņēiņa fotogrāfiju no sienas un iebāza mugur­somā.

Bikovs klusi pagriezās uz otriem sāniem un atkal aiz­miga.

Pilsēta nebija liela: daži simti jaunu kotedžu izstiepu­šās ieplakā starp divām lēzenu, kailu pakalnu grēdām četrās taisnās, paralēlās ielās. Sarkanā rīta saule lēja bālu gaismu uz mitro asfaltu, lēzenajiem jumtiem un spirgtajiem kociņiem dārziņos. Aiz pakalniem sārtā dū­makā vīdēja milzīgas, vieglas konstrukcijas — tās bija no filmām un fotoattēliem pazīstamās starpplanētu kuģu starta ierīces.

Tinies baltā virssvārcī, Aleksejs Bikovs stāvēja pie liela loga, kas aizņēma pusi sienas, un, gaidot ārsta iz­saukumu, raudzījās uz ielu. «Hiusa» komanda šai pil­sētā bija ieradusies vakar vakarā. Lidmašīnā Bikovs gu­lēja, taču laikam nebija pilnīgi izgulējies un tāpēc snauda arī mašīnā, braucot no aerodroma. No vakardie­nas iespaidiem par pilsētu atmiņā bija palikusi tikai sārtas vakara saules pielieta iela, gaiša daudzstāvu vies­nīcas ēka un stāva dežurantes vārdi: «Te jūsu istaba, biedri, iekārtojieties . ..» Pulksten septiņos rītā viņu pa­modināja Dauge un paziņoja, ka visiem jāierodas uz medicīnisko apskati un ka no ilgas valstīšanās rodoties izgulējumi.

Medicīniskais korpuss atradās cieši kaimiņos vies­nīcas ēkai. Šeit kosmonautiem lika noģērbties, uzmest virssvārčus un gaidīt.

Aiz loga uz ielas bija patukšs. Pie pretējās mājas, kā trauksmainā skrējienā sastingusi, stāvēja zema mašīna ar sudraba briedi uz radiatora. Garām pagāja divi vīri, tērpušies vieglos kombinezonos, ar milzīgām rasējumu mapēm rokās. Smagi aizrāpoja spēcīgs puskāpurķēžu elektrokārs ar piekabi. Dārziņā iznāca ap divpadsmit gadu vecs zeņķis, pablenza debesīs un, iebāzis trīs pirk­stus mutē, iesvilpās, tad, pārlēcis pāri žogam, sāka skriet pa ielu, nepārprotami atdarinādams slavenu čempionu skrējiena stilu. «

Bikovs atgāja no loga. Jermakova un Jurkovska istabā nebija; viņus jau iesauca ārsta kabinetā. Pārējie ne­steigdamies izģērbās, karinot drēbes glītos skapīšos ar puscaurspīdīgām durtiņām. Aleksejs Petrovičs nevarēja vien noskatīties uz Spicinu. Pilotam bija varens, stieg­rains vingrotāja profesionāļa stāvs. Zem plānās, zeltai­nās ādas uz platās muguras viļņoja muskuļu kamoli. Dauge, uzmetis virssvārci, sēja ciet Jurkovska zīda krekla piedurkņu galus, viltīgi smaidīdams un murminā­dams zem deguna: «Tā-ā, bet tagad tā . . .» Beidzis šo liet­derīgo darbu, viņš jautri iesmējās un piegāja pie Bikova:

— Patīk pilsēta, Aleksej?

— Pilsēta ir laba, — Bikovs sacīja atturīgi. — Bet vai kosmodroms tālu?

— Tur, aiz pakalniem. Vai redzi starta ierīču smailes? Tur arī atrodas slavenais Septītais poligons, pirmais un pagaidām pasaulē vienīgais speciālais kosmodroms fo­tonu raķešu izmēģināšanai, starta un nosēšanās vajadzī­bām. No šejienes startēja pirmais automātiskais fotonu lidaparāts «Ugunspūķis». Šeit nosēdās «Hiuss-1» un «Hiuss-2». Šeit droši vien nosēdīsies arī «Hiuss-3» un «Hiuss-4», un «Hiuss-5» . . .

— Nosēdīsies vai startēs?

— Arī startēs. Bet vispirms nosēdīsies. Tos taču ne­būvē uz Zemes.

— Aha … — Bikovs atcerējās par kosmisko metāl- lietuvi uz pavadoņa «Vejdadi Ju-i».

Tur, piectūkstoš kilometru augstumā virs Zemes, bez­svara un gandrīz ideāla vakuuma apstākļos, tika lieti smago raķešu milzīgie korpusi. Divsimt piecdesmit cil­vēki — zinātnieki, inženieri, tehniķi un strādnieki va­dīja saules krāsnis, centrbēdzes mašīnas, ļoti sarežģīto metālliešanas automātiku, pārvēršot daudzu tonnu sma­gos vollrama un titāna lietņus starpplanētu kuģu kor­pusos. Acīm redzot, tur dzima arī «Hiusi» . ..

— Krutikov un Spicin, lūdzu! — aiz muguras atska­nēja Jermakova balss.

Draugi apgriezās. Krutikovs nometa laikrakstu un, sekodams Spicinam, iegāja ārsta kabinetā, rūpīgi aiz­verot aiz sevis durvis.

— Septītais poligons — tā ir ideāla vieta! — Dauge pacilāti runāja. Seja viņam bija pavērsta pret Bikovu, bet acis šķielēja uz Jurkovska pusi, kurš jau bija atvēris skapīti. — Visapkārt simtiem kilometru tālu tundra, ne­vienas apdzīvotas vietas, nevienas dzīvas dvēseles. Zie­meļos — okeāns…