Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

… Un dziedāt aiz prieka

Par plašumu sūro: «Ai Melnā jūra,

Ai varenā jūra! …»

Jurkovskis apklusa. Bikovs atkāpās no durvīm un de­vās tālāk. Dauges istaba bija tukša. Uz gultas gulēja tērps, ko Georgs droši vien bija izmeklējis savam drau­gam. Vakarblāzmas sārtā zaiga laistījās lodveida ķive­res pulētajā virsmā. Bikovs taisījās jau iet, te piepeši viņa uzmanību saistīja fotoattēls uz galda. Fotogrāfija Bikovam bija pazīstama: skaista sieviete ar skumju seju, zilā, ciešā kleitā.

«Maša Jurkovska,» atcerējās Bikovs. Viņš nopūtās.

Nabaga Georgs! Redz, cik tālu tevi novedusi mīles­tība .. . Pat tu, labais un jautrais, kas jokoji un smējies visdrūmākajos brīžos . . . pat šobrīd, dažas dienas pirms starta neizpētītā tālumā, tu nespēj aizmirst viņu .. .

— Un tieši tagad — tas ir pats riebīgākais! — aiz sie­nas pēkšņi nodārdēja Jurkovska balss. — Atsūtīt šādu vēstuli tieši tagad .. . Nepūlies mani nomierināt, žēlsir- dīgis b-brālis, dievgotiņa! Viņa ir īsta draņķe, nekas vairāk! . . .

— Neiedrošinies! (Bikovs sākumā nesaprata, kas ir šis kliedzējs.) Neiedrošinies tā par viņu runāt! Galu galā tā nav tava darīšana!

— Nē, tā ir arī mana! Un ne jau tādēļ, ka viņa ir mana māsa. Tas skar visus — ir Krajuhinu, ir visus mūsu zēnus, to skaitā arī tavu tuksneša sarkanģīmi. Tur, uz kurieni mēs ejam, mūsu visu dzīvības būs atkarīgas no katra. Mums jābūt pilnīgi drošiem citam par citu, bet tagad es sāku šaubīties: vai šādā stāvoklī tev nepie­trūks vajadzīgās izturības un gribas dzīvot? Vai uz tevi, Georg Dauge, varēs paļauties?

— Rāmāk, Volodja, rāmāk!

— Kāpēc rāmāk… Vai tad tu tiešām neesi izpratis viņu, manu burvīgo māsiņu, ko? Viņa taču nav cilvēks, viņa ir dzeguze! Jā, jā, dzeguze! Tik vien ir kā glītais purniņš, vairāk nekā! Vai mazums citu sieviešu? Uzti­cīgu, mīlošu, gudru … Ko tu līpi viņai klāt?

Bikovs uz pirkstgaliem aizlavījās līdz istabai un cieši jo cieši aizvēra durvis. Bija maz ticams, ka Dauge vēl šodien sāks noņemties ar speciālo tērpu, turklāt arī Bi­kovam pašam prāts tagad nemaz uz to nenesās. Vaja­dzēja daudz ko pārdomāt.

Viņš izģērbās, atlaidās gultā un aizvēra acis. Labā­kais, šķiet, būtu mēģināt aizmigt. Bikovs piecēlās, lai nolaistu aizkaru, bet tai brīdī ienāca Dauge. Viņš bija tāds pats kā vienmēr — mazliet izspūris, kaklasaite no­šķiebušies uz sāniem. Bikovs apsēdās un pavērās viņā.

— Jau apgūlies? — vaicāja Dauge. — Bet kas ar tērpu? Ko tu tā uz mani skaties, Aleksej? Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņš pacēla roku pie sejas, tad paskatījās sev uz krūtīm.

— Nē, nekas … Es tāpat vien, — Bikovs ar mokām izrunāja. — Es domāju, ka jau vēlu . ..

— Nemaz nav vēlu. Ģērbies, ejam. Šodien tev jāie­mācās rīkoties ar tērpu, citādi šaubos, vai rīt paspēsim. Kur tu tik ilgi biji?

— Ķēpājos ap «Mazulīti». Man bail, Georg . . . Izga- zīšos šajos pārbaudījumos.

— Kādos pārbaudījumos?

— Kā — kādos? Tajos, par kuriem Krajuhins šodien runāja. Atceries, kad braucām atpakaļ . . .

— Ak tā! Nu, man šķiet, ka tu neizgāzīsies, Aleksej. Tu esi labs vadītājs, es taču zinu.

— «Vadītājs» … Kā sāks uzdot jautājumus …

Dauge izbrīnā paskatījās uz viņu.

— Kāds te sakars ar jautājumiem? Tici man, Alek­sej, arī bez jautājumiem tu tā svīdīsi, ka pēc tam nāk­sies griezt tevi kā slapju palagu.

— Nekā nesaprotu.

— Ļoti vienkārši: notiks pārbaudījuma brauciens. Rīt tu dabūsi braukt pa stipri šķēršļotu apvidu, kurā būs vēl mākslīgi šķēršļi, kā mēdz sacīt sportisti.

— Viens pats?

— Gan jau kāds brauks līdzi, nezinu . .. Apģērbies? Ejam!

Iegājis Dauges istabā, Bikovs pamanīja, ka fotogrāfi­jas uz galda vairs nav. Georgs noņēma tērpu no gultas un izklāja uz grīdas.

— Sēdies, Aleksej, un klausies. Šo paltraku sauc par «KSS-6», tas nozīmē — Krajuhina sistēmas speciālais tērps, sestais modelis. Tērps izgatavots no ļoti izturīga un elastīga materiāla ar garu un sarežģītu ķīmisku no­saukumu. Starp citu, parastajā tehniskajā valodā to sauc par «siliketu». Tas ir kaut kāds silīcijorgānisks polimēru savienojums ar pasakaini garām pavedienveida mole­kulām. Tam piemīt neparasti liela izturība uz pārrau­šanu. Bez tam tas ir augstākā mērā ugunsizturīgs un, protams, arī gāzu un ūdens necaurlaidīgs.

— Skaidrs, — Bikovs sacīja. Viņš tupēja uz pirkst­galiem un ieinteresēts te ņurcīja, te atkal izgludināja uz delnas tērpa elastīgo piedurkni.

— Šis tērps, protams, netiek šūts, ne arī štancēts. To atlej uzreiz tādu, kāds tas ir pašlaik, ar iepriekš pare­dzētiem caurumiem un kabatām aparātu, pārtikas un citu mantu ielikšanai. Silikets likts divām kārtām, pie tam vienas kārtas molekulu orientācija ir perpendiku­lāra otras kārtas molekulu orientācijai. Skaidrs?

— Skaidrs. Lielākai izturībai un necaurlaidībai.

— Pilnīgi pareizi. Tagad ķersimies pie ķiveres. Ska­ties, tā piestiprināta mugurpusē, taču to var viegli at­vāzt. Rau, tā.

Bikovs ieskatījās ķiveres ^iekšpusē. Kā tad! No ārpuses spīdīgā, gluži kā niķelētā ķivere bija pilnīgi caur­spīdīga, ja caur to raudzījās no iekšpuses.

-— Kas tā par velna būšanu?

— Spektrolīts, īpatnējs plastmasas veids, — Dauge sa­cīja. — Nav slikti izdomāts, ko? Dod iespēju redzēt visu, kas apkārt. — Viņš apsēdās blakus Bikovam uz grīdas un padauzīja ar pirkstu pa ķiveri. — Pats par sevi saprotams, ka te noderētu arī citas caurspīdīgas vie­las, bet spektrolītam ir dažas pilnīgi nenovērtējamas priekšrocības. Pirmkārt, tas noteiktā veidā polarizē gaismu, tāpēc tumsā vai krēslā caur to var skatīties tieši uz spēcīgu gaismas avotu un tomēr redzēt visu. Gaisma tevi neapžilbinās. Bez tam spektrolīts laiž cauri tikai re­dzamos spektra starus. Ķīmiskos starus un siltumstarus tas vai nu absorbē, vai arī pilnīgi atstaro. Tāpat arī rent­gena un gamma starus. Treškārt… vārdu sakot, Kraju­hins ir veicis lielu darbu.

— Bet kas tas? Aha . . . membrāna.

— Tas ir loks ar austiņām. Ārkārtīgi jutīga mem­brāna radio raidījumu uztveršanai, bet loks kalpo kā amortizators .. . gadījumā, ja tu no kaut kurienes noli­dosi ar galvu uz leju. Tepat klāt ir arī mikrofons ar rai­dītāju, kam enerģiju dod pusvadītāji.

— Skaidrs.

— Tērps nelaiž cauri skaņu. Lai varētu sadzirdēt ska­ņas no ārienes, šeit ir ierīce. To var noregulēt atbilstoši apkārtējās atmosfēras blīvumam. Pašreiz tā nostādīta uz mūsu parasto atmosfēras spiedienu.

— Skaidrs.

— Lieliski! Teorētiskā daja būtu tā kā pabeigta. Bet tagad uzvelc to, Aleksej . . . Pagaidi, tā ne. Lien caur kakla izgriezumu ar kājām pa priekšu. Tagad piestiprini ķiveri. \

Viņš lika Bikovam vairākkārt uzvilkt un noņemt tērpu, uzlikt un novilkt ķiveri, izpildīt tērpā visdažādā­kos vingrojumus. Beidzot, kad Bikovs bija gluži slapjš un jau gatavojās protestēt, Dauge apžēlojās:

— Labi, tev pietiks. Velc nost. Iegaumē vēl ko, Alek­sej. Seit už jostas ir ligzdas kakao, buljona un atspir­dzinošu dzērienu termosiem. Caurules tos savieno ar ķi­veri. Skābekļa aparāti un ogļskābes uztvērēji piestipri­

nāti uz muguras. Te tie ir. Skaties — termoregulators: aukstumā var ieslēgt apsildīšanu. Šeit — dozimetrs. Jā, vēl kas . .. Tērps apgādāts ar lielisku ierīci — skā­bekļa filtru. Ja pat visindīgākajā atmosfērā ir kaut pieci procenti skābekļa, filtrs ielaidīs ķiverē šo skābekli. Ne­kādas citas gāzes cauri filtram netiks . . .