Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— … Bogdans Bogdanovičs Spicins, pilots, viens no pasaules labākajiem kosmonautiem. Piedalījies pirmajās ekspedīcijās uz asteroīdu joslu.

Melnmatainais puisis smaidīdams pazibsnīja žilbino­šus zobus. Viņa roka bija karsta un cieta kā dzelzs.

— Mihails Antonovičs Krutikovs, — Krajuhins tur­pināja, — stūrmanis. Mūsu padomju kosmonautikas lepnums.

— Jūs gan protat pateikt, Nikolaj Zaharovič! — no­murmināja resnītis, samulsis gluži kā meitene un drau­dzīgi, no apakšas uz augšu lūkodamies Bikovā. — Biedrs Bikovs patiešām varētu iedomāties … Ļoti priecājos iepazīties, ļoti patīkami, biedri Bikov …

— … Un visbeidzot. . . Taču šai gadījumā, man šķiet, iepazīstināšana nav vajadzīga.

Bikovs un Dauge apkampās.

— Vareni, Aleksej, vareni! — Dauge čukstēja.

— Pats savām acīm neticu! Vai tiešām tu, Georg?

— Es pats, Aleksej!

Krajuhins aizskāra Bikova elkoni:

— Kuģa komandieris un ekspedīcijas vadītājs.. .

Bikovs pagriezās. Uz sliekšņa stāvēja ne visai garš,

slaiks cilvēks, ļoti bāls un pilnīgi sirms, kaut gan, sprie­žot pēc viņa smalkās sejas un pareizajiem, stingrajiem vaibstiem, viņam varēja dot ne vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Acīm redzot, viņš bija ienācis tūlīt aiz Bikova un. stāvējis, vērodams vienkāršo iepazīšanos.

— … Anatolijs Borisovičs Jermakovs.

Izdzirdis uzvārdu, kas pirms dažiem mēnešiem bieži bija redzams laikrakstu slejās, Bikovs izslējās miera stājā. Ir cilvēki, kuru absolūtais pārākums pār citiem jūtams jau pirmajā acumirklī. Tāds cilvēks, bez šau­bām, bija arī Jermakovs. Bikovs gandrīz vai fiziski juta viņā milzīgu gribas spēku, nelokāmu, gandrīz nežēlīgu mērķtiecību, asu, daudzpusīgu prātu. Jermakova stingrā mute bija pavērta pieklājības smaidā, bet tumšās acis vērīgi lūkojās jaunā ekspedīcijas dalībnieka sejā.

Pagāja daži neciešami gari mirkļi. Beidzot Jermakovs silti sacīja:

— Ļoti priecājos, biedri Bikov.

Inženieris uzmanīgi paspieda tā šauro, silto roku un steidzīgi piegāja pie Dauges. Bikovs ievēroja, ka Georga piere nosvīdusi. Tiešām, kabinetā bija diezgan karsts.

— Tā, biedri… — iesāka Krajuhins. — Tagad, kad mēs visi esam kopā, sāksim mūsu apspriedi — pēdējo apspriedi šeit, Maskavā.

Viņš piegāja pie galda un nospieda kādu pogu uz ebonīta sadales dēļa blakus videofonam. Atskanēja dobja dūkoņa. Bikovs nevilšus atkāpās alpakaļ, kad pe­lēkais bruņurupucis lēni nogrima zem grīdas un virs platās, kvadrātiskās lūkas saslēdzās parketa plāksnes. Dauge ar Spicinu uzritināja grīdsegu agrākajā vietā, resnais Krutikovs piebīdīja krēslu pie galda.

— Lūdzu, sēdieties! — Krajuhins uzaicināja.

Visi apsēdās vieglos sarkankoka krēslos. Iestājās klu­sums.

— Esmu priecīgs, ka varu jums paziņot, mani draugi, — Krajuhins iesāka, — pavēle ir parakstīta. Pa­vēle parakstīta pirms divām stundām, un viss, kas at­tiecas, tā sacīt, uz ekspedīcijas dalībnieku sastāvu, ap­stiprināts bez ierunām. Apsveicu jūs!

Neviens nepakustējās, tikai skaistulis Jurkovskis pa­cēla galvu un uzmeta skatienu Bikovam.

— Par uzdevumu jāpiebilst… — Krajuhins mirkli klusēja, tad pacēla papīra lapu pie brillēm. — Par uz­devumu jāpiebilst, ka te komiteja atrada par vajadzīgu izdarīt dažas pārmaiņas, pareizāk — papildināt to.

— Sākas… — Dauge norūca neapmierinātā, bet klusā balsī.

Ieskanējās tālrunis. Krajuhins pacēla un atkal nolika klausuli, noklikšķināja pārslēdzēju un noņurdēja:

— Man ir apspriede.

— Klausos! — kāds atsaucās.

— Redziet, biedri. Visā visumā, kā mēdz sacīt, viss paliek, kā bijis projektā. Kompleksais uzdevums — jau­nās tehnikas izmēģināšana un ģeoloģiskie pētījumi uz Venēras. Ņemot vērā, ka te ir jauns biedrs, kurš nemaz nepārzina mūsu darbu, un atceroties patiesību, ka at­kārtošana, tā sacīt, ir sekmju pamats . . . domāju, ka būs visai lietderīgi iepazīstināt jūs ar šīs pavēles daļas saturu vārdu pa vārdam, tāpēc lasu izrakstu: «Astotais para­grāfs. Ekspedīcijas uzdevums: pirmkārt, vispusīgi pār­baudīt jauna starpplanētu transporta veida — fotonu ra­ķetes «Hiuss» ekspluatāciju un tehniskās īpašības. Otr­kārt, nosēsties uz Venēras radioaktīvo rūdu atradņu «Urāna Golkonda» rajonā, ko pirms diviem gadiem at­klāja Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija . . .»

Bikovs skaļi nopūtās. Dauge brīdinoši uzlika roku uz viņa ceļgala.

— «… un izdarīt tur ģeoloģiskus pētījumus. Devītais paragrāfs. Ekspedīcijas ģeologu grupas uzdevums ir no­teikt atradnes «Urāna Golkonda» robežas, savākt iežu paraugus un aptuveni aprēķināt tur esošo radioaktīvo izrakteņu krājumus. Pēc atgriešanās sniegt komitejai ziņojumu par atradnes ekonomisko vērtību.» Viss, kā iepriekš, vai nav tiesa? — Krajuhins teica. — Bet te punkts, kāda projektā nebija. Klausieties: «Desmitais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums — atrast starpplanētu transporta līdzekļiem derīgu nosēšanās laukumu ne tā­lāk par piecdesmit kilometriem no atradnes «Urāna Golkonda» robežām un iekārtot šinī laukumā Usmanova-Švarca sistēmas automātisKās ultraīsviļņu bākas ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem.»

Krajuhins nolika dokumentus un pārlaida skatienu klausītājiem. Kādu brīdi visi klusēja. Tad Jurkovskis, uzrāvis lieliskā lokā biezās, melnās uzacis, ierunājās:

— Kas ar to nodarbosies?

— Savāds jautājums, Vladimir Sergejevič, — Kra­juhins pasmaidīja.

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi, vietu mēs atradīsim,—Dauge steidzīgi ierunājās. — Nepieciešamības gadījumā izvei­dosim. Bet par bākām . . . Tiešām, šis darbs, acīm redzot, komplicēts un prasa speciālas zināšanas . . .

— Par to nu man, mīļie biedri, nav jārūpējas. Par to jārūpējas ekspedīcijas vadītājam, — Krajuhins paņēma no galda atvilktnes papirosu un aizsmēķēja. — Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?

Bikovs ziņkāri pagriezās uz Jermakova pusi. Tas vien­aldzīgi pamāja.

Es domāju, — Jermakovs lēni teica, — mēs tiksim galā. Mušu rīcībā, ja nemaldos, vēl mazākais pusotra mēneša. Šinā laikā mēs gluži mierīgi varēsim iepazīties ar bāku konstrukcijas īpatnībām un izpildīt divas trīs mēģinājuma montāžas. Tur nav nekā īpaši «kompli­cēta» .. .

— Tikai ņemiet vērā, — Krajuhins pārtrauca viņu, — ka pusotra mēneša es jums šim darbam nedošu. Pat mēnesi nedošu.

— Neko darīt, ja jau tā — pietiks ar trim nedējām, — Jermakovs nolaida acis un sāka pētīt savus slaikos, ga­ros pirkstus. — Protams, ja jūs nodrošināsiet mums šo iespēju.

— Es nesaprotu, — Jurkovskis iejaucās, nenogaidījis Krajuhina atbildi, — kā lai saprot «ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem»? Tā, šķiet, tur bija rakstīts?

— Tas nozīmē to, Vladimir Sergejevič, ka enerģijas avotu bākai jums vajadzēs atrast tur, uz vietas, — sa­cīja Krajuhins. — Starp citu, es domāju, ka mūsu teh­niķiem šis jautājums ir skaidrs, vai ne?

Krutikovs steidzīgi pamāja, bet Spicins smaidīdams teica:

— Tas jau nu saprotams… Radioelementi, ja Gol­konda kaut uz pusi tik bagāta ar aktīvām vielām, kā stāsta, vai arī termoelementi. .. Tikai… Bet ko nu tik daudz runāt! Pavēle paliek pavēle.

— Viens ir pavēlēt, bet pavisam cits — izpildīt, — drūmi nomurmināja Jurkovskis. — Tomēr katrā gadī­jumā vispirms šo punktu vajadzēja saskaņot ar mums un tikai tad likt pavēlē.