Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Jā, tev taisnība, — tēvs piekrita. — Bet mēs pa­lūgsim jauno saimnieku, lai viņš to laipni uzņem un pa­saka, ka mēs sagaidīsim ar prieku. Mēs jau viņam neteiksim neviena ļauna vārda, lai kāds viņš būtu. Vai nav tiesa, māt?

— Protams! Kaut tikai viņš pārnāktu mājās, lai man nebūtu jābēdājas, ka viņš varbūt salst un cieš izsalkumu, klejodams apkārt. Vairāk nekā es nevēlētos.

Pēc šiem vārdiem viņi abi iegāja mājiņā, un Nilss vairs nevarēja noklausīties viņu sarunu. Dzirdot, ka vecāki viņu tik ļoti mīl, kaut arī tas nonācis uz nece­ļiem, Nilsam gribējās skriet tiem pakaļ. Bet, ieraudzījuši viņu šādā izskatā, tie varbūt vēl vairāk noskumtu.

Kamēr viņš tā stāvēja un pārdomāja, pie sētas pie­turēja kāds pajūgs. Nilss tikko neiekliedzās aiz priecīga pārsteiguma, kad no ratiem izkāpa Oze ar savu tēvu. Roku rokā tie klusi un nopietni soļoja uz mājiņu, bet viņu sejas un acis staroja laimē. Pagalma vidū Oze aiz­turēja tēvu un teica:

— Mīļo tēt, neaizmirsti, ka neko neminēsim par to rūķīti, kas tik ļoti līdzinājās Nilsam, ne arī par koka tupelīti un meža zosīm!

— Nē, nē, par to gan neko neteiksim, — Jons Asarsons atbildēja. — Es teikšu tikai to, ka viņu dēls tev vai­rākas reizes sniedzis lielu palīdzību un ka tāpēc esam ieradušies pavaicāt, vai arī savukārt nevaram viņiem kaut kā izpalīdzēt, jo no tā laika, kopš es tur augšā atradu rūdas slāņus, esmu bagāts cilvēks.

— Es jau zinu, ka tu proti jauki runāt, — Oze at­teica, — gribēju tev tikai atgādināt par Nilsu.

Viņi abi iegāja mājiņā, un Nilss diezin ko dotu, lai varētu būt klāt pie viņu sarunām, bet pagalmā viņš nedrīkstēja rādīties. Kad Oze ar savu tēvu pēc neilga laiciņa atkal iznāca ārā, Nilsa vecāki viņus pavadīja līdz pašai sētai. Viņi izskatījās tik līksmi. Likās, ka viņos bija pavisam jauna dzīvība.

Kad ciemiņi bija aizbraukuši, tēvs ar māti kādu brī­tiņu palika pie sētas un noraudzījās viņiem pakaļ.

— Nu gan es vairs nebūšu bēdīga, tēv, jo tagad par Nilsu esam dzirdējuši tik daudz laba.

— Taisnību sakot, viņi par Nilsu stāstīja diezgan maz, — tēvs domīgi noteica.

— Vai tev ar to vien nepietiek, ka viņi atbraukuši šurp, lai piesolītu mums savu palīdzību par pateicību, ka Nilss viņiem tik daudz palīdzējis? Man pat liekas, ka tev vajadzēja pieņemt viņu piedāvājumu.

— Nē, māt. Es negribu ne no viena ņemt naudu ne kā aizdevumu, ne kā dāvanu. Vispirms gribu nolīdzināt savus parādus, un tad jau atkal tiksim uz kājām. Tik veci jau mēs nemaz vēl neesam, vai ne, māt? — izsau­cās tēvs un sirsnīgi iesmējās.

— Var gandrīz domāt, ka māju pārdot tev izliekas tīrais nieks. Bet mēs taču te esam ieguldījuši tik daudz sūra darba un rūpju, — atteica māte.

— Vai tad tu nemaz nesaproti, par ko es smejos, māt? — tēvs sacīja. — Domas, kā mūsu zēns kļuvis par palaidni, mani tā nospieda, ka man ne uz ko vairs ne­bija ne prieka, ne spēka. Tagad, kad zinu, ka viņš ir dzīvs un kļuvis krietns, tu vēl redzēsi, ka Holgers Nilsons kaut kam lieti der!

Māte iegāja istabā, bet Nilss žigli paslēpās, jo tēvs ienāca stallī apskatīt zirgu. Viņš kā parasti piegāja tam klāt un pacēla klibo kāju, lai vēlreiz mēģinātu noskaid­rot, kas tai vainas.

— Kas tad tas? — viņš iesaucās, ieraudzīdams zirga nagā iegrieztus vārdus. Tur bija rakstīts: «Noņem pa­kavu.» Brīnīdamies viņš palūkojās apkārt, bet tomēr paklausīja un nopietni sāka aplūkot zirga kāju.

— Man tiešām liekas, ka te iedūries kas ass, — viņš klusi pats pie sevis murmināja. Kamēr tēvs nodarbojās ar zirgu un Nilss nekustēdamies sēdēja savā kaktiņā, sētā ieradās citi ciemiņi. Baltais zostēviņš, atrazdamies tik tuvu, nevarēja nociesties, neparādījis savu sievu un bērnus vecajiem draugiem. Viņš bija atlaidies šurp ar Daiļdūnīti un visiem sešiem zoslēniem.

Kad viņi nolaidās pagalmā, tur neviena nebija. Bal­tais zostēviņš pavisam mierīgi staigāja un rādīja savai ģimenei, cik lepni viņš kādreiz dzīvojis, kamēr bijis mājas zoss. Kad pagalms bija apskatīts, viņš ieraudzīja, ka kūts durvis vaļā.

— Ienāciet brītiņu šeit, — viņš teica, — tad redzē­siet, kur es senāk dzīvoju. Te ir pavisam citāda dzīve nekā ezeros un purvājos.

Un tā zostēviņš Mārtiņš, Daiļdūnīte un visi seši mazuļi iegāja kūtī apskatīt, kādā bagātībā un pārpilnībā lielais, baltais zostēviņš bija dzīvojis, iekams piebied­rojās meža zosu baram.

— Paraugieties! Te bija mana vieta, un tur stāvēja silīte, kas aizvien bija pilna ar auzām un ūdeni, — zostēviņš stāstīja. — Pagaidiet, tur laikam vēl ir mazliet barības!

Baltais zostēviņš skriešus devās pie siles un kāri sāka knābāt.

Daiļdūnīte kļuva bažīga. — Iesim labāk projām! — viņa skubināja.

— Vēl tikai dažus graudiņus, — tielējās zostēviņš. Tai pašā brīdī viņš iekliedzās un metās uz durvīm. Bet bija jau par vēlu. Durvis ar troksni aizvērās, un saimniece aizšāva bultu. Viņi bija saķerti.

Tēvs bija izvilcis no zirga kājas kādu asu dzelzs šķembu un tagad sirsnīgi glāstīja zirga kaklu, kad māte aizelsusies pieskrēja pie staļļa durvīm.

— Nāc, tēv, paskaties, kāds man skaists ķēriens! — viņa sauca.

— Pagaidi! Palūkojies vispirms uz to! Raug, es atradu, kas zirgam darīja sāpes!

— Man liekas, ka laime atkal atgriežas pie mums, — māte priecājās. — Iedomājies tikai, lielais, baltais zos­tēviņš, kas pavasarī nozuda, laikam bijis aizlaidies kopā ar meža zosīm, tagad viņš atgriezies un atvedis sev līdzi septiņas meža zosis. Viņi visi iegāja tieši kūtī pie siles, un es aiztaisīju durvis.

— Cik savādi, — Holgers Nilsons prātoja, — bet jau­kākais tas, ka tagad mums vairs nav jātur Nilss aizdo­mās, ka viņš, projām iedams, paņēmis zostēviņu līdzi.

— Tas tiesa, tēvs. Bet man liekas, šīs zosis jāno­kauj vēl šovakar. Pēc dažām dienām būs Mārtiņi, un, ja gribam ar zosīm doties uz tirgu, tad mums jāpasteidzas.

— Mēs rīkotos netaisni, ja nokautu zostēviņu, kad viņš atgriezies ar tik daudziem pavadoņiem.

— Ja laiki būtu labāki, tad jau es viņu atstātu pie dzīvības, bet, ja mums pašiem jāiet no šejienes prom, tad arī zosis vairs nevaram paturēt, — atbildēja māte.

— Jā, tas nu gan tiesa.

— Nāc palīdzi man viņus ienest istabā! — aicināja māte.

Viņi abi aizgāja, un brītiņu vēlāk zēns redzēja, ka tēvs nes balto zostēviņu vienā un Daiļdūnīti otrā padusē. Zostēviņš kliedza, kā bija paradis vienmēr, kad tam draudēja briesmas: «Palīgā, Sprīdīt, palīgā!» — kaut gan nemaz nezināja, ka tas ir tuvumā.

Nilss visu dzirdēja un tomēr nekustējās ne soli tālāk par staļļa durvīm. Nevis tādēļ, ka zostēviņa nāve viņam atdotu veco izskatu, — viņš pat šajā brīdī rūķīša notei­kumu bija gluži piemirsis, — bet gan tāpēc, ka, glābjot balto zostēviņu, vajadzēja rādīties vecākiem, un tas viņu atturēja.

«Viņiem jau tā tik daudz bēdu,» viņš sevī nodomāja. «Vai lai tās padaru vēl lielākas?»

Bet, kad aiz zostēviņa aizvērās durvis, Nilss aizmirsa savas šaubas. Kā zibens viņš pārskrēja pār pagalmu, uz­lēca uz ozola sliekšņa un iešāvās priekšiņā. Pēc veca paraduma viņš novilka savas koka tupeles un tuvojās durvīm. Tomēr bija tik smagi rādīties vecākiem tādā iz­skatā, un tāpēc viņš vilcinājās.

«Baltais zostēviņš ir briesmās, un viņš visu laiku kopš tu atstāji šo māju, bijis tavs labākais draugs,» zēns domāja.