Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Bet, kad nu meža zosis arvien vairāk tuvojās zemes dienvidiem un laidās pāri šaurai piekrastei, zēns nolie­cās pār zostēviņa Mārtiņa kaklu un, acis nenovērsdams, raudzījās lejup. Viņš redzēja, ka kalnu paliek mazāk un līdzenums kļūst aizvien plašāks. Tai pašā laikā viņš arī ievēroja, ka piekraste izskatās mazāk saraustīta. Šēras mazinājās un beidzot pazuda pavisam. Plašā, atklātā jūra tagad atplūda līdz pašam cietzemes krastam.

Tad izzuda mežs. Tur augšā, tālajās Zviedrijas ārēs, Nilss jau bija redzējis daudz skaistu līdzenumu, taču tie visi bija mežu iežogoti. Visur redzēja mežu. Tur likās, ka visa zeme pa daļai pieder kokiem, iekoptie lauki iz­skatījās kā labi ierīkoti līdumi meža vidū. Visos līdze­numos tur varēja redzēt koku skupsnas un birztalas. Izskatījās, it kā tie sacītu: «Mežs var kuru katru brīdi atkal ierasties un paņemt zemi sev.»

Bet šeit izskatījās pavisam citādāk. Te līdzenums bija pārsvarā. Neiežogots un neierobežots tas stiepās līdz pašam apvārsnim. Te gan redzēja lielus, labi kop­tus mežus, bet tādu biezokņu kā ziemeļos vairs nebija. Un tieši tāpēc, ka zeme te izskatījās tik klaja un lauks atradās blakus laukam, šī zeme zēnam atgādināja Skoni. Viņam likās, ka viņš pazīst atklāto pludmali ar kāpām un jūraszāļu kaudzēm. Viņam reizē kļuva, ir līksmi, ir skumji ap sirdi.

«Tagad mēs vairs nevaram būt tālu no manas dzim­tenes,» viņš sevī domāja.

Bet tad zemes izskats atkal mainījās. No Rietumjetlandes un Smolandes steidzās šurp putojoši strauti un upes, tie pārtrauca līdzenuma vienmuļīgumu. Tagad varēja redzēt, ka ezeri, purvāji, lieli viršu lauki un vie­tumis arī plūstošas smiltis sāk stāties tīrumiem ceļā, un tomēr tie pletās aizvien vairāk, kamēr tiem ceļā stā­jās Hallandes kalnu grēda ar savām skaistajām aizām un ielejām tieši pie pašas Skones robežas .

Jau vairākas reizes jaunās meža zosis bija vaicāju­šas vecajām:

— Kā izskatās ārzemēs? Kā izskatās ārzemēs?

— Pagaidiet vien! Pagaidiet vien! Gan jūs pašas to drīz redzēsiet, — vecās zosis, kas jau daudzas reizes bija lidojušas pāri Zviedrijai, atteica.

Kad jaunās zosis laidās pār Vermlandes garajiem, mežu apaugušajiem kalniem un mirdzošajiem ezeriem un Bohuslenes skaistajiem klintājiem vai arī pār Rietumjetlandes jaukajiem pakalniem, tās brīnīdamās jautāja:

— Vai visa pasaule izskatās tāda? Vai visa pasaule izskatās tāda?

— Pagaidiet vien! Pagaidiet vien! Gan jūs drīz re­dzēsiet, kā pasaule izskatās, — vecā meža zoss atbildēja.

Kad meža zosu bars jau bija pārlidojis Hallandes kalnājiem un atradās krietnu gabalu Skonē, Akka iz­saucās:

— Paraugieties tagad lejup! Pametiet acis visapkārt! Tā izskatīsies arī ārzemēs!

Tieši tad viņas laidās pāri Sedera kalnu grēdai. Viss šis augstais apvidus bija noaudzis skābaržu mežiem, un mežu vidū redzēja skaistas, torņiem rotātas pilis. Starp kokiem ganījās stirnas, un mežu pļavās rotaļājās zaķēni. Mežos skanēja medību taures, un skaļās suņu rejas dzirdēja pat meža zosis. Cauri kokiem vijās plati ceļi, pa tiem brauca kungi un dāmas lepnos, spožos pajūgos un jāja jātnieki staltos zirgos. Kalnu piekājē varēja redzēt Ringezeru ar veco Busje klosteri, kas bija celts uz šauras zemesmēles. Skaralidu aiza sadalīja kalnāju, un tās ielejā burbuļoja strauts. Klinšainās sienas bija apaugušas krūmājiem un kokiem.

— Vai tā izskatās ārzemēs? Vai tā izskatās ārze­mēs? — jautāja zoslēni.

— Jā, tur, kur atrodas mežiem klātas kalnāju rindas, izskatās gluži tāpat! — atteica Akka. — Bet vienmēr tā vis nav. Pagaidiet tikai, gan jau jūs paši redzēsiet, kā tur izskatās!

Akka aizveda savas meža zosis tālāk uz dienvidiem līdz Skones līdzenumiem. Cik tālu vien acis sniedza, bija redzami labības un biešu lauki, kur strādnieki pat­laban nokopa bietes; tur bija zemas, balti krāsotas mājas, liels skaits mazu, baltu baznīciņu, neglītas, pe­lēkas cukurfabrikas, dzelzceļa stacijas un miestiņi. Te atradās kūdras purvi ar garām, jau sagrieztas kūdras grēdām un akmeņogļu lauztuves ar lieliem, melniem ogļu kalniem visapkārt. Takas un lielceļi aizvijās starp apcirptu vītolu rindām, un dzelzceļu līnijas radīja it kā tīklu, kas klājās pāri līdzenumam. Vietumis skābaržiem apaugušo, nelielo ezeru krastos atradās lepnas muižas.

— Paraugieties tagad lejup! Paraugieties tagad lejup! — Akka sauca. — Tā izskatās ārzemēs no Baltijas jūras piekrastes līdz augstajiem kalniem, un tālāk par šiem kalniem mēs nekad vēl neesam laidušās.

Kad jaunās meža zosis bija apskatījušas līdzenumu, viss bars devās uz Eresundu. Lielas, purvainas pļavas pletās pret jūru, kuras pludmalē redzēja garus, melnus, no jūraszālēm sadzītus vaļņus. Dažās vietās krasti bija augstāki, citur bija redzamas klajas smiltis, kas izveidoja kāpas un paugurus. Turpat piekrastē gulēja zvejnieku ciemi ar veselu rindu vienādi celtu ķieģeļu namiņu. Laukā pie viļņlauža pacēlās neliela bāka, un laukumā žāvējās brūni tīkli.

— Raugieties tagad lejup! Raugieties uzmanīgi! — sacīja Akka. — Tā izskatās ārzemēs gar piekrasti.

Beidzot meža zosu barvede devās ar savu baru pāri dažām pilsētām. Tur redzēja neskaitāmus nelielus fab­riku dūmeņus un ielas ar augstiem, nokvēpušiem na­miem, lielus, skaistus parkus, un alejas, kuģiem pilnas ostas, vecus nocietinājumus, pili un senlaicīgas baznīcas.

— Tādas izskatās pilsētas arī ārzemēs, tikai tur tās vēl daudz lielākas, — Akka sacīja. — Bet šīs te var vēl augt, gluži tāpat kā jaunās zosis.

Kad Akka bija kādu laiku tā lidojusi, tā beidzot no­metās kādā Rietumvemmenhegas tīrelī. Zēns nekādi ne­varēja atbrīvoties no domām, ka Akka tikai tāpēc vien tik ilgi lidojusi pāri Skonei, lai zēnam parādītu, ka viņam ir tāda dzimtene, kas var mēroties ar jebkuru citu zemi. Bet tas nemaz nebija vajadzīgs. Nilss nemaz nedomāja, vai viņa dzimtā zeme bagāta vai nabaga. Tajā mirklī, kad viņš ieraudzīja pirmos vītolu pudurus žogu vietā un zemās strādnieku mājiņas, viņa sirdi pildīja karstas ilgas pēc tēva mājām.

Laiks bija miglains un apmācies. Meža zosis bija ganījušās lielajos laukos pie Skurupas baznīcas un pat­laban atpūtās, kad Akka pienāca pie Nilsa.

— Laiks taisās noskaidroties, — viņa iesāka, — un tādēļ domāju rīt doties pāri Baltijas jūrai.

— Labi, — atteica zēns strupi, jo kaut kas tam aiz­žņaudza kaklu un viņš nevarēja parunāt. Viņš vēl jopro­jām bija cerējis, ka tiks atbrīvots no burvības, kamēr atrodas Skonē.

— Mēs tagad neesam tālu no Vemmenhegas, — tur­pināja Akka. — Es domāju, ka tu varbūt, garām lai­žoties, iegrieztos savās mājas. Tagad tu savējos tik drīz vairs neredzēsi.

— Būs labāk, ja tos nemaz neapmeklēju, — Nilss atbildēja, bet no viņa balss skaidri varēja sadzirdēt, cik ļoti viņš priecājas par šo priekšlikumu.

— Ja zostēviņš paliek te, tad viņam nekādas bries­mas nedraud, — Akka piebilda. — Domāju, ka tev jāiet apraudzīt savējos. Kas zina, varbūt tu vari vecākiem palīdzēt, kad arī nekļūsi par cilvēku, — viņa turpināja.

— Jums taisnība, Akkas māt! Man pašam to vaja­dzēja iedomāties! — izsaucās zēns gluži satraukts.

Nākamajā mirklī viņi abi ar Akku jau atradās ceļā uz Holgera Nilsona mājām un drīz vien nolaidās pie akmens mūra, kas iežogoja iebūvieša sētu.