Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Tagad, kad no viņas acīm bija nokritušas it kā zvīņas, viņa visur saskatīja lielo, brīnišķīgo labvēlību. Nu viņa redzēja, ar kādu mīlestību seminārā viss ierīkots kursu dalībniekiem. Šeit dalībniekiem nemācīja tikai amatnie­cību, bet kursu vadība rūpējās arī, lai sniegtu labus priekšlasījumus par audzināšanu; kursanti vingroja, dziedāja korī un gandrīz ik vakaru nodarbojās ar mū­ziku un klausījās dažādus referātus. Turklāt kursu dalīb­nieku rīcībā atradās grāmatas, laivas, peldētavas un kla­vieres; visiem šeit vajadzēja justies labi, patīkami un jautri.

Pamazām skolotāja pārliecinājās, cik neizsakāmi daudz laba deva tas, ka jaukās vasaras dienas bija iespējams pavadīt šādā plašā muižā. Pils, kurā dzīvoja vecais kungs, atradās pakalnā, kuru gandrīz no visām pusēm ieslēdza ezers, un skaists akmens tilts savienoja pili ar cietzemi. Mazā skolotāja nebija nekur redzējusi tādu skaistumu kā puķu grupējumus terasē pils priekšā, vecos ozolus parkā, jauko ceļu gar ezera krastu, kur koki liecās pāri ūdenim, tāpat arī skatu paviljonu uz klints pie ezera. Semināra ēkas bija celtas uz cietzemes, tieši pretī pilij, zālainā, kokiem apaugušā krastmalā, bet kursanti varēja brīvi pastaigāties pa parku, cik vien un kad gribēja. Mazajai skolotājai likās, ka viņa tikai tagad izjūt, cik skaista ir vasara, ja to var baudīt tik brīnišķīgi jaukā vietā, kāda ir Neesa.

Tikai nevajag domāt, ka viņa tagad būtu pilnīgi pār­vērtusies; nē, drosmīga un pašapzinīga viņa nebija kļu­vusi, bet gan jutās jautra un laimīga. Šejienes laipnība un labvēlība sasildīja viņas sirdi līdz sajūsmai. Tādā vietā, kur visi pret viņu izturējās laipni un gribēja būt tai noderīgi, viņa nevarēja sajust bailes. Kad mācības Neesā bija beigušās, viņa gandrīz vai apskauda tos kursantus, kas vecajam un jaunajam kungam prata tik sirsnīgi pateikties un izsacīt skaistos vārdos, ko viņi izjuta. Viņa gan nemūžam to nespēs!

Skolotāja atgriezās mājās, uzsāka atkal savu darbu skolā un bija tikpat apmierināta kā agrāk. No Neesas viņa nedzīvoja pārāk tālu, un brīvā pēcpusdienā varēja uz turieni aiziet, ko sākumā diezgan bieži darīja. Bet tur ikreiz bija atkal citi kursanti, pastāvīgi jaunas sejas, un viņas biklums tai uzmācās aizvien no jauna, tāpēc tā amatniecības seminārā kļuva aizvien retāks viesis. Tomēr tas laiks, ko meitene bija pavadījusi Neesā, pa­lika viņai atmiņā kā jaukākais, ko jebkad piedzīvojusi.

Kādā pavasara dienā viņa dzirdēja, ka Neesā esot nomiris vecais kungs. Tad viņa atcerējās skaisto vasaru, ko bija pavadījusi tā muižā, un noskuma, ka nekad tā īsti un sirsnīgi nebija viņam par to pateikusies. Protams, ka viņš bija saņēmis diezgan pateicības gan no aug­stiem, gan zemiem, tomēr viņa tagad justos laimīgāka, ja arī pati būtu tam kaut vai ar dažiem vārdiem patei­kusies par parādīto lielo labvēlību.

Neesas amatniecības seminārā mācības turpinājās tādā pašā garā kā pirms vecā kunga nāves. Visu savu muižu viņš bija novēlējis semināram, bet viņa māsas­dēls palika arī turpmāk semināra direktors un visu lietu vadītājs.

Vienmēr, kad mazā skolotāja ieradās Neesā, tur bija redzams kaut kas jauns. Tagad te neinteresējās vienīgi par amatniecību, direktors gribēja atdzīvināt arī senās paražas un tautas izpriecas un tādēļ ierīkoja arī kursus dziesmu spēlēm un visāda veida rotaļām. Tomēr vienā ziņā viss palika pa vecam: no tās labvēlības, kas te katru apņēma ik uz soļa, apmeklētājiem iesila sirdis, un viņi juta, ka viss te iekārtots tā, lai ikviens, atgriežoties mājās pie mazajiem skolas bērniem visās valsts malās, līdz ar nepieciešamajām zināšanām paņemtu līdzi arī darba prieku.

Dažus gadus pēc vecā kunga nāves skolotāja kādu svētdienu baznīcā dzirdēja, ka Neesas direktors esot grūti saslimis. Viņa zināja, ka tas pēdējā laikā bija mocījies ar sirdslēkmēm, tomēr nekad nebija domājusi, ka tās varētu apdraudēt viņa dzīvību. Bet tagad runāja, ka veselības stāvoklis esot ļoti nopietns.

Sākot no šā acumirkļa, kad mazā skolotāja to bija dzirdējusi, viņa nevarēja vairs ne par ko citu domāt kā vienīgi tikai par to, ka arī direktors tagad varētu nomirt, tāpat kā vecais kungs, iekams viņa būtu paguvusi tam izteikt savu pateicību; un viņa prātoja un gudroja, kā varētu pateikties.

Svētdienas pēcpusdienā viņa apstaigāja bērnu vecā­kus un lūdza, vai viņi neatļautu bērniem aiziet tai līdzi uz Neesu. Viņa esot dzirdējusi, ka direktors ļoti slims ,un domājot, viņš priecāšoties, ja bērni aizietu pie viņa un nodziedātu pāris dziesmu. Laiks gan esot vēls, bet, tā kā patlaban spīdot pilns un ļoti gaišs mēness, tad viņiem būšot jauka iešana. Skolotājai bija tāda sajūta, ka tieši šovakar viņai visādā ziņā jāiet uz Neesu, jo nākamajā dienā jau varētu būt par vēlu.

Meža zosis bija atstājušas Bohusleni un pavadīja nakti kādā Rietumjetlandes purvā. Lai būtu sausumā, Nilss Holgersons uzrāpās kāda grāvja malā, kas bija izrakts šķērsām pāri purvainai pļavai. Viņš pašlaik mek­lēja vēl sausāku vietu, kur varētu nolikties gulēt, kad pēkšņi ieraudzīja ejam garām nelielu ļaužu baru. Tur bija jaunā skolotāja, kam līdzi nāca kāds ducis bērnu. Skolotāja pašā vidū, bet bērnu pulks viņai visapkārt, tā viņi, jautri un draudzīgi sarunājoties, soļoja uz priekšu. Sprīdīti pārņēma vēlēšanās doties tiem kādu gabalu līdzi, lai dzirdētu, par ko tie sarunājas.

Šo savu nodomu viņš varēja viegli realizēt, jo, pa­liekot ceļmalas ēnā, neviens to nespēja pamanīt. Un, kur gāja piecpadsmit cilvēku, tur kāju dipoņa sacēla krietnu troksni, un neviens nevarēja sadzirdēt, kā čirkst grants zem Nilsa mazajām tupelītēm.

Lai bērniem ceļā būtu laba oma, skolotāja tiem stās­tīja senas teikas. Kad Sprīdītis piebiedrojās gājēju ba­riņam, skolotāja patlaban vienu teiku bija beigusi, bet bērni tūliņ lūdza atkal kādu jaunu.

— Vai jūs jau esat dzirdējuši teiku par veco Rietumjetlandes milzi, kas dzīvojis tālu augšā kādā salā Zie­meļu jūrā? — skolotāja vaicāja.

— Nē, viņi to nekad neesot dzirdējuši, bērni sauca, un skolotāja iesāka:

— Reiz senos laikos tumšā un vētrainā naktī netālu no nelielas šēras Baltijas jūrā aizgāja bojā kāds kuģis. Vētra sadauzīja kuģi pret klintīm, un no visas koman­das izglābās tikai divi vīri. Galīgi slapji un aiz auk­stuma sastinguši viņi stāvēja uz mazās šēras un bija ļoti priecīgi, kad netālu krastā ieraudzīja lielu uguns­kuru. Nedomādami ne par kādām briesmām, viņi stei­dzās pie uguns. Tikai, būdami jau pavisam tuvu, viņi ieraudzīja, ka pie ugunskura sēž briesmīgi liels vīrs, tik liels un drukns, ka viņiem nebija ne mazāko šaubu, ka sastapušies ar kādu no milžu cilts.

Vilcinādamies viņi apstājās, bet svelošais ziemeļu vējš plosījās pa saliņu, un abi nelaimīgie juta, ka no­sals, ja nedrīkstēs sasildīties pie milža ugunskura. Tāpēc viņi nosprieda, ka jāiet vien būs milzim klāt.

«Labvakar, tēvs!» vecākais no abiem ieteicās. «Vai jūs neatļautu diviem avarējušiem jūrniekiem pasildīties pie jūsu ugunskura?»

Milzis sarāvās, iztraucēts no savām pārdomām, pa pusei piecēlās un izvilka no maksts zobenu.

«Kas jūs īsti tādi esat?» viņš jautāja, jo bija vecs un nevarēja vairs labi saredzēt, kas tie par ļaudīm, kas viņu uzrunā.

«Mēs abi esam no Rietumjetlandes, ja gribat zināt,» vecākais jūrnieks atbildēja. «Mūsu kuģis te salas tuvumā aizgāja bojā, un mēs puspliki un pusnosaluši izkļuvām malā.»