Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Zemes iekšienē gar fjordiem un arī salu austrumos meža zosis redzēja dažas zemnieku mājas, bet arī te sa­tiksmes laivas gulēja mierīgi pie steķiem. Saimnieki un viņu kalpi novāca kartupeļus vai arī apraudzīja, vai pu­pas pie kārtīm nav jau pietiekoši nokaltušas.

Lielajās akmeņlauztuvēs un arī kuģu būvētavās gan rosījās daudz strādnieku. Viņi cilāja savus veserus un cirvjus, tomēr visai bieži pagrieza galvu uz jūras pusi, it kā gaidot no turienes darbu pārtraukumu.

Arī šēru putni izturējās tikpat mierīgi kā cilvēki. Daži melnie jūras kraukļi, kas bija gulējuši uz stāvās klints sienas, cits pēc cita atstāja klinšu izciļņus un lēnām aiz­laidās uz savām zveju vietām. Kaijas bija atgriezušās no jūras un staigāja tagad kā īstas vārnas pa krastu.

Bet tad pēkšņi viss pārvērtās. Kāds kaiju bars tik strauji pacēlās no krasta un ar tādu skubu aizšāvās uz dienvidu pusi, ka meža zosis tikko paguva pavaicāt, uz kurieni tās steidzas, bet kaijām neiznāca pat laika atbil­dēt. Tagad arī jūras kraukļi pacēlās no ūdens un sma­gām spārnu vēdām sekoja kaijām. Arī delfīni gluži kā melnas spoles šāvās žigli pa ūdens virsmu projām, un roņu bars atstāja šēru seklākās vietas, metās viļņos un steigā aizpeldēja uz dienvidu pusi.

— Kas noticis? Kas noticis? — jautāja meža zosis. Un beidzot viņas saņēma atbildi no kāda dūkura:

— Marstrandē ieradušās siļķes! Marstrandē ieradušās siļķes!

Bet ne vien putni un jūras dzīvnieki bija sākuši uz­traukties, varēja redzēt, ka arī cilvēki dabūjuši kaut kā zināt, ka šērās ieradušies pirmie siļķu bari. Pa zvej­nieku ciemu gludajiem akmeņiem šurp un turp aši skrai­dīja cilvēki. Zvejnieku laivas sarīkoja aizbraukšanai un tur iekšā uzmanīgi ritināja garos siļķu tīklus. Sievietes nesa uz laivām pārtikas krājumus un zvejnieku eļļotās drēbes. Vīri steidzās no mājām šurp tādā skubā, ka tikai vēl pa ceļam vilka svārkus mugurā.

Jau pēc īsa brīža visi jūrasceļi starp šērām bija pilni brūnām un pelēkām burām, un laivinieki cits citam jautri kaut ko uzsauca vai jautāja. Jaunās meitenes bija pakā­pušās aiz mājām uz augstākajiem klinšu bluķiem un, vē­cinot rokas, sveica aizbraucējus. Loči visu uzmanīgi vē­roja, būdami pilnīgi pārliecināti, ka arī viņiem drīz sūtīs pakaļ, tāpēc jau bija uzvilkuši ūdenszābakus un salikuši visu nepieciešamo kuteros. No fjordiem brauca ārā mazi tvaikonīši, piekrauti mucām un kastēm. Zemnieki bija pametuši kartupeļu rakšanu, strādnieki atstājuši kuģu būvētavas, un pats par sevi saprotams, ka arī vecie kapteiņi ar vētrās norūdītajām sejām nevarēja tagad palikt mājās, bet devās tvaikonī citiem līdzi, lai vismaz paskatītos siļķu zvejā.

Drīz vien arī meža zosis bija sasniegušas Marstrandi. Siļķu bari nāca no rietumiem un devās garām bākai un ostas šērai uz cietzemes pusi. Platajā fjordā starp Marstrandes salu un Tēvreizes šēru braukāja zvejnieku laivas, ik pa trim blakus. Tur, kur jūras krāsa izskatījās tumšāka un virs sīkajiem vilnīšiem bija redzamas putas, atradās siļķes. Zvejnieki to it labi zināja un tāpēc šajās vietās uzmanīgi laida ūdenī garos tīklus, apņēma baru visapkārt un mēģināja tīklus apakšā savilkt. Siļķes ta­gad atradās it kā lielā maisā; tad viņi vilka tīklus arvien vairāk un vairāk kopā, kamēr tīkls beidzot bija pilns spī­guļojošām zivīm, kuras tad cēla iekšā laivā.

Dažas zvejnieku grupas bija tik sekmīgi rīkojušās, ka viņu laivas jau bija piepildītas ar siļķēm līdz pašām malām. Vīri līdz ceļiem stāvēja siļķēs un spīdēja siļķu zvīņās, sākot ar cepurēm un beidzot ar dzeltenajiem, eļļotajiem svārkiem.

Jaunas zvejnieku laivas nāca vienmēr klāt, tās brau­kāja apkārt un lotējot meklēja zivis. Gadījās arī tādi, kas ar lielām pūlēm bija izlaiduši tīklus, bet izvilka tos atkal tukšus atpakaļ. Kad laivas bija zivju pilnas, daži zvejnieki brauca pie fjorda vidū stāvošā tvaikoņa un pārdeva tam savu lomu, bet citi brauca uz Marstrandi un izkrāva tur krastā savas siļķes. Siļķu sievas jau čakli rosījās pie garajiem galdiem; te siļķes blīvēja iekšā mucās un kastēs un visas ielas bija pilnas siļķu zvīņām.

Jā, tagad te valdīja rosme un kustība. Ļaudis aiz prieka par šo jūras sudrabu jutās kā apreibuši. Un meža zosis vairākas reizes lidoja pāri Marstrandei, lai zēns. varētu visu labāk apskatīt.

Tomēr viņš drīz vien lūdza, lai zosis laistos tālāk. Viņš nekā neteica, kādēļ gribēja tikt ātrāk projām no šejienes, bet tas jau nemaz nebūtu tik grūti uzminams. Zvejnieku vidū viņš redzēja ļoti daudz labi noaugušu un spēcīgu vīru. Vairāki no tiem bija visai stalti, drosmīgām sejām un zvejnieku cepurēm galvā; viņi izskatījās tik bezbailīgi un spīvi, ka katrs puika vēlētos par tādu kļūt, kad pieaugs. Bet tādam, kas nekad nevarēs izaugt lielāks par siļķi, taču laikam nebija tik patīkami nolūkoties šajos brašajos zvejniekos.

Pirms dažiem gadiem kādā Rietumjetlandes draudzē dzīvoja ļoti laba un mīļa tautskolotāja, maza auguma. Viņa bija ne vien laba skolotāja, bet prata arī uzturēt savā klasē priekšzīmīgu kārtību, un bērni viņu tā mīlēja, ka nekad negāja uz skolu, neizmācījušies skolas uzde­vumus. Arī vecāki bija ar viņu ļoti apmierināti. Tikai viens vienīgs cilvēks nezināja, cik viņa laba, un tā bija skolotāja pati. Viņa domāja, ka visi citi ir gudrāki un krietnāki par viņu, un bēdājās, ka nevar būt tāda pati kā citi.

Kad skolotāja bija jau dažus gadus nostrādājusi, viņai pienāca no Skolu valdes uzaicinājums papildināt zināšanas Neesas amatniecības seminārā, lai pēc tam varētu mācīt bērnus strādāt ne vien ar galvu, bet arī ar rokām. Neviens nevar iedomāties, cik ļoti izbijās mazā skolotāja, kad saņēma šo uzaicinājumu. Neesa atradās ne visai tālu no skolas, un viņa bija vairākas reizes gājusi garām skaistajai un lielajai muižai un dzirdē­jusi daudz laba par šo amatniecības semināru, kas bija atvērts vecajā un plašajā muižā. No visiem valsts apga­baliem ieradās skolotāji un skolotājas, lai piesavinātos roku izveicību, pat no ārzemēm bija atbraukuši daži skolotāji. Mazā skolotāja jau iepriekš zināja, cik bailīga un niecīga viņa jutīsies šo izredzēto cilvēku vidū. Viņai pat likās, ka tur nevarēs neko paveikt.

Bet viņa nespēja noraidīt Skolu valdes uzaicinājumu, tāpēc iesūtīja semināra direktoram attiecīgu lūgumu. Viņu uzņēma par mācekli, un kādā jaukā jūnija vakarā pirms vasaras mācību sākšanās skolotāja sakravāja ne­lielā, jaukā ceļasomā savas drēbes un devās uz Neesu. Lai gan viņa ceļā vairākas reizes apstājās un domās vēlējās būt tālu projām no šejienes, beidzot tomēr no­nāca pie mērķa.

Neesā sākās rosīga dzīve. Visiem kursu dalībniekiem, kas bija sapulcējušies no dažādām malu malām, ierādīja istabiņas tuvējās vasarnīcās un iebūviešu mājiņās. Visiem neparastajos apstākļos bija diezgan savādi ap sirdi, tomēr mazā skolotāja, kā arvien, domāja, ka tikai viņa uzvedas neveikli un ērmīgi. Beigu beigās viņa bija sevi tā iebiedējusi, ka pati ne dzirdēja, ne redzēja, ko dara. Un viņai bija arī jāpierod pie daudz kā gluži neparasta. Kādā skaistā vasarnīcā viņai ierādīja istabu, kurā tai vajadzēja dzīvot kopā ar vairākām citām jau­nām meičām, kuras nepavisam nepazina. Ar septiņdes­mit pavisam svešiem cilvēkiem viņai vajadzēja ieturēt kopā vakariņas! Pie galda vienā pusē tai sēdēja maza auguma kungs ar dzeltenu sejas krāsu, kurš it kā esot no Japānas; otrā pusē bija kāds skolotājs no Jokmokas — Lapzemē. Un tūliņ pirmajā vakarā pie garajiem galdiem skanēja sarunas, jautri joki un smiekli. Visi tēr­zēja un iepazinās savā starpā. Mazā skolotāja bija vie­nīgā, kas nedrīkstēja ne muti atvērt.