Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Nākamajā rītā visi ķērās pie darba. Kā visās skolās, arī šeit diena sākās ar dziesmām un lūgšanu. Tad semi­nāra direktors teica uzrunu par amatniecības nozīmi skolās un vispārējiem noteikumiem. Pēc tam, mazā sko­lotāja pati nezināja, kā tas bija noticis, viņa jau stā­vēja pie ēvelsola ar koka gabalu vienā un nazi otrā rokā un kāds vecs amatniecības skolotājs viņai mēģi­nāja ierādīt, kā jāgatavo augu piesienamais kociņš.

Tādu darbu viņa vēl nekad nebija mēģinājusi darīt; viņa nepazina šā darba paņēmienus un bija bez tam tik apjukusi, ka nemaz nesaprata, ko tai paskaidroja. Kad skolotājs bija aizgājis tālāk, viņa nolika nazi un koku uz sola, bet pati stingu skatienu lūkojās uz priekšu.

Visapkārt plašajā telpā bija redzami ēvelsoli un ap tiem rosījās cilvēki, kas ņipri ķērās pie darba. Daži, kas jau bija piesavinājušies pirmos darba paņēmienus, pie­nāca mazajai skolotājai klāt un gribēja tai palīdzēt. Tomēr viņa nebija spējīga izmantot labi domātos aizrā­dījumus, jo pašai šķita, ka citi jau ievērojuši, cik viņa neveikla un nepavisam neprot piemēroties, un tas viņu padarīja gluži nelaimīgu; viņa jutās kā triekas ķerta.

Pienāca brokastlaiks, un pēc brokastīm bija jāķeras pie cita darba. Vispirms direktors nolasīja lekciju, tad sekoja vingrošanas stunda, un pēc tam sākās atkal amatniecības darbi. Tad pienāca pusdienas pārtraukums. Lielajā, gaišajā aktu zālē ēda pusdienas un dzēra kafiju, bet pēcpusdienā turpinājās atkal apmācība amatos; pēc tam bija dziedāšana un visbeidzot rotaļas brīvā dabā. Mazā skolotāja bija augu dienu vienā darbā un rosmē un visu laiku kopā ar citiem, tomēr jutās vientuļa un vēl vienmēr ļoti nelaimīga.

Kad viņa vēlāk pārdomāja pirmās Neesā pavadītās dienas, viņai likās, ka staigājusi apkārt kā miglā. Viss bija drūms un aizmiglots, viņa nebija ne redzējusi, ne arī sapratusi, kas ap to notiek. Tāds noskaņojums ilga divas dienas. Bet tad otrās dienas vakarā viss pēkšņi ap viņu kļuva gaišs.

Šajā dienā pēc vakariņām kāds vecāks tautskolotājs, kas jau šeit Neesā bija pavadījis vairākas vasaras, stās­tīja saviem jaunākajiem biedriem, kā īsti šis amatniecī­bas seminārs radies; mazā skolotāja sēdēja turpat tu­vumā un neviļus visu dzirdēja.

Tautskolotājs stāstīja, ka Neesa esot loti veca muiža, tomēr agrāk tā nebijusi nekas cits kā vienīgi plaša un skaista kungu māja kā ļoti daudzas citas, kamēr te pārnācis uz dzīvi vecais muižas īpašnieks, kam muiža arī vēl tagad piederot. Viņš esot ļoti bagāts cilvēks un pirmajos gados, kad te apmeties, nodarbojies tikai ar to, lai padarītu skaistāku pili un parku un lai uzlabotu savu kalpotāju dzīvokļus.

Bet tad nomirusi viņa sieva. Tā kā bērnu viņam nav bijis, tad vecais kungs juties ļoti vientuļš lielajā muižā. Viņš pierunājis savu māsasdēlu, ko ļoti mīlējis, lai tas nākot pie viņa un apmetoties Neesā uz dzīvi.

Sākumā bijis norunāts tā, ka arī jaunais kungs pie­likšot savu roku saimniecībā. Kad nu viņš šajā nolūkā uzmeklējis kalpotājus un redzējis, kā viņi dzīvo savās nabadzīgajās būdiņās, viņam ienākušas prātā dīvainas domas. Viņš ievērojis, ka gandrīz visos dzīvokļos gara­jos ziemas vakaros ne vīri, ne bērni un bieži vien arī sievas nenodarbojas ne ar kādiem rokdarbiem. Agrāka­jos laikos ļaudīm rosīgi bija jāstrādā, lai pagatavotu sev apģērbus un arī saimniecības piederumus, bet tagad, kad visas šīs lietas varēja nopirkt, šos darbus mājās vairs nestrādāja. Un tad jaunajam kungam licies, ka tajās mājās, kur vairs nestrādā rokdarbus, izbeigusies arī visa omulība un labklājība.

Dažreiz gan gadījies, ka saimnieks pats gatavojis galdus un krēslus, bet saimniece audusi; un skaidri bi­jis redzams, ka šie cilvēki ir ne vien pārtikuši, bet arī daudz laimīgāki nekā citi.

Jaunais kungs savus novērojumus izteicis krusttē­vam, un vecais kungs arī atzinis, ka būtu labi, ja ļau­dis brīvajā laikā nodarbotos ar rokdarbiem. Un, lai to panāktu, jau no pašas bērnības visi būtu jāpieradina pie kāda amata. Un tā abi kungi nodomājuši, ka vis­labāk to varētu sasniegt, ja atvērtu bērniem amatniecī­bas skolu. Bērniem tur vajadzētu mācīties pagatavot vienkāršākās lietas no koka, jo abu kungu domas biju­šas tādas, ka tamlīdzīgi darbi visvieglāk izdarāmi. Viņi bijuši pārliecināti, — ja kāds jau būs iemācījies pareizi turēt un lietot nazi, tas vēlāk viegli varēs lietot arī lielo kalēja veseri un kurpnieka āmuriņu. Bet, kam roka bēr­nībā nebūs ne pie kā pieradusi, tam varbūt arī vēlāk dzīvē nekad nenāks prātā, ka cilvēku rokas ir pats vēr­tīgākais darba rīks.

Tā viņi Neesā bija sākuši bērniem mācīt kādu amatu, un drīz vien skaidri varēja redzēt, cik teicami ir bērnus pieradināt pie derīga un laba darba. Tad viņiem modu­sies vēlēšanās, kaut visi bērni Zviedrijā varētu iegūt šādas mācības.

Bet kā lai to izdara? Zviedrijā taču auga simtiem un tūkstošiem bērnu. Tos visus nevarēja sapulcēt kopā Neesā, lai mācītu tiem kādu amatu. Tas nepavisam ne­bija iespējams.

Tad jaunais kungs izteica kādu ierosinājumu: kā būtu, ja nemācītu vis bērnus, bet nodibinātu skolotāju amatniecības semināru? Kā būtu, ja skolotāji un skolo­tājas no visas Zviedrijas sanāktu kopā Neesā, mācītos šeit paši amatniecību un pēc tam mācītu to bērniem savās skolās? Tādā ceļā varbūt varētu sasniegt, ka bērni vingrina ne tikai smadzenes, bet attīsta arī rokas.

Kad šī doma bija nostiprinājusies abu vīru sirdī, tie vairs no tās neatlaidās un mēģināja to realizēt.

Viņi abi viens otram cītīgi palīdzēja. Vecais kungs cēla ēkas darbnīcām, sanāksmes telpas, vingrošanas zāli, gādāja par dzīvokļiem un pārtiku. Jaunais uzņēmās se­mināra vadību. Viņš izstrādāja mācību plānu, uzrau­dzīja darbus un lasīja lekcijas. Un ar to vēl nepietika. Viņš vienmēr bija kopā ar skolēniem, iepazinās tuvāk ar katru atsevišķi un kļuva par viņu īstu un uzticamu draugu.

Un cik liels jau no paša sākuma bija apmeklētāju skaits! Katru gadu noturēja četrus kursus, un dalībnieku pieteicās tik daudz, ka visus nemaz nespēja uzņemt. Šo mācības iestādi sāka jau ievērot arī ārzemēs, un no visām valstīm plūda šurp skolotāji un skolotājas, un visi gribēja Neesā mācīties attīstīt rokas. Neviena vieta Zviedrijā nebija ārzemēs tik pazīstama kā Neesa un nevienam zviedram nebija tik daudz draugu visā pasaulē kā Neesas amatniecības skolas direktoram.

Mazā skolotāja noklausījās lekcijas ar lielu uzma­nību, un, jo ilgāk viņa klausījās, jo gaišāk kļuva viņas sirdī. Līdz šim viņa nemaz nebija zinājusi, kādēļ amat­niecības seminārs te Neesā atvērts; viņai nebija ne jaus­mas, ka to nodibinājuši divi vīri, kas gribējuši darīt labu savai tautai; viņa nevarēja ne iedomāties, ka tie strādāja bez kādas atlīdzības, paši upurēja visu, ko vien varēja, lai tikai palīdzētu cilvēkiem kļūt labākiem un laimīgākiem.

Kad viņa beidzot aptvēra šo laipnību un cilvēku mī­lestību, kas bija pamatā abu vīru rīcībai, tā viņu aiz­kustināja līdz asarām; viņa nekad nebija piedzīvojusi kaut ko līdzīgu.

Nākamajā dienā viņa stājās darbā pavisam citādā noskaņojumā. Ja viss tas tiek darīts aiz tīrās mīlestības, tad arī viņai jāstrādā daudz cītīgāk nekā līdz šim. Tagad viņa vairs nedomāja pati par sevi, nu viņai pirmā vietā bija darbs un lielais mērķis, ko vajadzēja sasniegt. Kopš šā brīža viņai viss veicās ļoti labi, jo bija veikla un izmanīga, ja paļāvās uz sevi.