Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Bet, protams, lielajam, baltajam zostēviņam viņš par to neko neteica, jo meža zosis laidās pār Bohusleni tik lielā ātrumā, ka baltais zostēviņš smagi elsa un nemaz nebūtu varējis atbildēt. Saule stāvēja pie apvāršņa un brīžiem nozuda aiz pakalniem, bet meža zosis joņoja tik strauji, ka lāgu lāgiem sauli no jauna saskatīja.

Beidzot rietumos parādījās gaiša svītra, kas ar katru spārna vēzienu kļuva platāka. Tā bija jūra. Piena balta, rožu sārta un debeszila tā zaigoja viņu priekšā, un, kad zosis laidās pāri piekrastes klintīm, viņas vēlreiz ierau­dzīja sauli, tagad lielu un sarkanu pašā debess malā iegrimstam viļņos.

Kad zēns redzēja brīvo, bezgalīgo jūru savā priekšā un sarkano rieta sauli, kas mirdzēja tik maigi, ka tai varēja skatīties tieši virsū, viņa dvēseli pārņēma dziļš miers un paļāvība.

— Kādēļ tu sēro, Nils Holgerson? — vaicāja saule. — Dzīve pasaulē ir krāšņa kā lieliem, tā maziem. Un ir labi, ja esi brīvs un bezrūpīgs un visa plašā tāle tevi aicina.

Meža zosis bija nolaidušās naktsguļai uz kādas ma­zas klinšu saliņas netālu no Fjellbakas pilsētas. Kad bija jau tuvu pusnaktij un mēness stāvēja augstu pie debess, vecā Akka izberza miegu no acīm un pamodi­nāja Iksi un Kaksi, Kolmi un Nelji, Viizi un Kuuzu Beidzot viņa piegrūda ar knābi arī Sprīdītim.

— Kas noticis, Akkas māt? — viņš satrūcies uzlēca kājās.

— Nekas bīstams, — barvede atbildēja. — Mēs, sep­tiņas vecās zosis, gribam palidot kādu gabalu pa jūru un domājām, varbūt tu vēlies doties mums līdzi.

Zēns nomanīja, ka Akkai kas sevišķs padomā, un tūliņ uzsēdās tai mugurā. Zosis laidās rietumu virzienā uz priekšu. Vispirms bija redzamas daudzas lielas un mazas salas, tad plašs, atklāts ūdens. Beidzot viņi sa­sniedza lielo Vedernu salu grupu, kas atrodas gluži atklātā jūrā. Tās bija zemas, klinšainas salas, un mēnes­nīcā varēja it skaidri saredzēt, ka no rietumu puses tās viļņu noskalotas pavisam gludas. Dažas salas bija diez­gan lielas, un uz tām zēns pamanīja nedaudzas mājas. Akka uzmeklēja pašu mazāko saliņu un nolaidās uz tās. Tā bija šķautņaina klints, kuras smailē kādā spraugā jūra bija ieskalojusi smalku, baltu smilti un gliemežvāciņus.

Nolēcis no vecās zoss muguras, zēns pamanīja sev blakus it kā lielu, smailu akmeni, bet tūliņ redzēja, ka tas ir liels laupītājputns, kas šo šēru izvēlējies par nakts­mītni. Un Nilss vēl nebija paguvis brīnīties par meža zosīm, kas tik pārdroši nometušās blakus tādam bīsta­mam ienaidniekam, kad putns, lēkdams platiem soļiem, nāca viņiem pretī, un zēns pazina ērgli Gorgo.

Redzams, Akka un Gorgo bija norunājuši šeit satik­ties, tāpēc neviens no tiem neizrādīja pārsteigumu.

— Tas ir labi, ka tu jau šeit, — Akka sacīja. — Ne­biju domājusi, ka ieradīsies pirms mums. Vai jau ilgi gaidi?

— Es ierados jau vakarā, — Gorgo atteica. — Bet baidos, ka uzslavu būšu pelnījis vienīgi par to, jo tavu uzdevumu neesmu lāgā paveicis.

— Tu, bez šaubām, esi veicis vairāk, nekā pats gribi atzīties, — Akka atbildēja. — Bet, iekams stāsti par savu ceļojumu, gribu lūgt Sprīdīti palīdzēt man atrast kaut ko, kas šeit uz salas paslēpts.

Zēns patlaban bija nogrimis dažu skaistu gliemež­vāku aplūkošanā, bet, kad Akka minēja viņa vārdu, viņš pacēla galvu.

— Tu droši vien būsi izbrīnījies, ka neieturējām taisnu kursu, bet laidāmies šurp uz rietumiem? — Akka sacīja.

— Man tas gan likās tā mazliet savādi, — zēns at­teica, — bet zinu, ka visam, ko vien jūs darāt, ir dibi­nāts iemesls.

— Tev ir liela paļāvība uz mani, — Akka iebilda. — Bet baidos, ka šoreiz mūsu ceļojumam nebūs cerētie panākumi.

Pirms daudziem gadiem, — Akka turpināja, — mani un mūsu bara vecās zosis kādā pavasara ceļojumā pār­steidza vētra un atdzina šurp uz šo salu. Redzēdamas visapkārt tikai klaju jūru, mēs baiļojāmies, ka vētra mūs neaiznes pārāk tālu no zemes, un nolaidāmies uz viļņiem. Vētras dēļ bijām spiestas pavadīt vairākas dienas starp šīm klintīm. Mēs cietām izsalkumu, un kādu dienu, mek­lēdamas barību, nonācām šajā spraugā. Mēs te neat­radām neviena vienīga zāļu stiebriņa, bet gan vairākus maisiņus, kas, cieši kopā sasieti, gulēja jau pa daļai smil­tīs. Mēs cerējām, ka tur būs graudi, un tos tik ilgi plūkā­jām un raustījām, kamēr kāds maiss ieplīsa, bet no tā graudu vietā izbira spoži zelta gabali. Tos mēs, meža zo­sis, nevarējām izlietot un tāpēc atstājām turpat guļam.

Visus šos gadus mēs par savu atradumu vairs, neesam domājušas, bet šoruden notika kaut kas tāds, ka mums zelts var noderēt. Lai gan maz ticams, ka tas vēl atro­das turpat, tomēr atlaidāmies šurp un lūdzam tevi pār­baudīt šo atradumu.

Zēns ielēca spraugā, paņēma katrā rokā pa gliemež­vākam un sāka rakt smiltis. Maisiņus gan viņš vairs neatrada, bet, izracis diezgan dziļu bedri, sadzirdēja šķin­doņu un ieraudzīja vienu zelta naudas gabalu. Pataus­tījis ar roku, viņš atrada, ka smiltīs guļ daudz apaļu nau­das gabalu; zēns žigli steidzās atpakaļ pie Akkas.

— Maisiņi gan satrūdējuši un saplīsuši, — viņš teica, — bet nauda guļ smiltīs, un, man liekas, ka tā nav aizskarta.

— Tas ir labi, — Akka sacīja. — Aiztaisi nu atkal bedri ciet, lai neviens nevar manīt, ka te rakts!

Kad zēns bija Akkas pavēli izpildījis un atkal uzkāpis uz klints, viņš izbrīnījies apstājās. Akka bija nostājusies pārējo sešu meža zosu priekšgalā, un viss gājiens ļoti svinīgi tuvojās viņam. Pienākušas pie zēna, zosis vai­rākas reizes palocīja kaklus un izskatījās tik nopietnas, ka arī zēns gribot negribot noņēma micīti un palocījās.

— Mums tev kas sakāms, — Akka iesāka. — Mēs, vecās zosis, savā starpā nospriedām, ja tu, Sprīdīti, at­rastos cilvēku kalpībā un būtu viņiem daudzkārt sniedzis tik lielu palīdzību, kā to esi darījis mums, tad tie droši vien no tevis nešķirtos, pirms nebūtu tev bagātīgi atlī­dzinājuši.

— Ak Akkas māt, es jau jums nemaz neesmu palī­dzējis! — zēns atbildēja. — Jūs pašas mani uzņēmāt savā barā.

— Un mēs arī domājam, ja kāds cilvēks mūs pavadījis visā mūsu ceļojumā, tad viņam nebūs no mums šķirties tik nabagam, kāds viņš pie mums ieradies.

— Ak, ko gan visu neesmu pa šo gadu iemācījies! Un tas ir daudz vērtīgāk nekā zelts un bagātība, — zēns ap­galvoja.

— Tā kā šie zelta gabali te guļ jau ilgus gadus, tad tiem droši vien vairs nav īpašnieka, — Akka turpināja, — un tādēļ mēs nodomājām, ka tev, Sprīdīt, tie jā­pieņem.

— Vai tad jūs šo bagātību negribat paturēt pašas; sev, Akkas māt? — jautāja zēns.

— Jā gan. Mēs ar to gribam tevi apbalvot, lai tavs tēvs un māte redz, ka tu esi bijis par zosu zēnu pie kriet­niem saimniekiem.

Zēns pagriezās sāņus, pameta skatienu uz jūru, bet tad atkal ielūkojās Akkas mirdzošajās acīs.

— Es ļoti brīnos, Akkas māt, — viņš teica, — ka jūs mani gribat jau atlaist un dodat algu, kad vēl pats ne­maz neesmu savu vietu uzsacījis.

— Kamēr mēs, meža zosis, esam vēl Zviedrijā, tu, protams, paliksi pie mums, — Akka atteica. — Es tev gribēju parādīt, kur atrodas zelts, jo tagad mēs to varē­jām izdarīt, netaisot pārāk lielu līkumu.

— Un tomēr ir tā, kā teicu, — zēns atbildēja. — Jūs gribat tikt no manis vaļā, iekams pats vēlos šķirties no jums. Pēc visa tā garā laika, ko esam nodzīvojuši kopā sirsnīgā draudzībā, gan nebūtu par daudz prasīts, lai jūs mani ņemtu līdzi uz svešām zemēm.