Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Kad zēns to pateica, Akka un visas pārējās meža zo­sis izstiepa kaklus taisni gaisā un caur pusatvērtajiem knābjiem klusēdamas ievilka gaisu.

— Tas ir kaut kas, par ko nemaz vēl neesmu domā­jusi, — Akka sacīja, kad bija mazliet attapusies. — Bet, iekams tu to izlem, uzklausīsimies, ko mums pastāstīs Gorgo. Kad mēs atstājām Lapzemi, es ar Gorgo noru­nāju, ka viņš aizlaidīsies uz Skoni, tavu dzimteni, un mē­ģinās dabūt no rūķīša labākus nosacījumus.

— Jā, tas tiesa, — Gorgo iebilda. — Bet, kā jau teicu, man nelaimējās. Holgera Nilsona mājiņu gan at­radu itin viegli un, kad biju tai dažas reizes lidinājies pāri, ieraudzīju arī rūķīti starp ēkām ložņājam. Es tūliņ nošāvos lejā, satvēru to knābī un nonesu uz kādu tīrumu, kur mierīgā garā varējām parunāties. Es viņam pa­stāstīju, ka mani sūta Akka no Čebnekajses, lai noskaid­rotu, vai viņš nevar noteikt Nilsam Holgersonam vieglā­kus nosacījumus.

«Es vēlētos pats to darīt,» rūķītis atbildēja, «jo esmu dzirdējis, ka zēns pa visu ceļojuma laiku bijis krietns un godīgs; bet diemžēl tas vairs nestāv manā varā.»

Es sadusmojos un teicu, ja viņš nepadosies, izknābšu tam acis.

«Dari ar mani, ko gribi,» viņš atbildēja. «Bet ar Nilsu Holgersonu viss paliek tāpat, kā bijis. Tu vari viņu no manis pasveicināt un teikt, ka viņš darītu labi, ja pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās, jo te klājas ļauni. Hol­gers Nilsons galvojis par savu brāli, kam tas pilnīgi uzticējies, taču viņam pašam nācies samaksāt brāļa pa­rādu. Ar aizņemtu naudu viņš nopircis sev zirgu, bet tas sācis klibot pašā pirmajā dienā, kad Holgers Nilsons to iejūdzis ratos, un kopš tā laika to vairs nevar lietot.

«Jā, un pastāsti Nilsam Holgersonam,» rūķītis vēl piebilda, «ka viņa vecāki jau pārdevuši divas govis un ka tagad būs tie spiesti pamest mājiņu un laukus, ja ne­saņems palīdzību.»

Kad zēns to dzirdēja, viņa pierē iegūlās dziļas grumbas un dūrītes sakniebās tik stipri, ka pirkstu kau­liņi kļuva gluži balti.

— Tas ir ļoti cietsirdīgi no rūķīša! — viņš iesaucās. — Ar viņa nosacījumiem es nevaru atgriezties vecāku mājās un viņiem palīdzēt. Bet viņam neizdosies padarīt mani par neuzticamu draugu. Mans tēvs un māte ir krietni cilvēki, un es zinu, tie labāk atteiktos no manas palīdzības nekā vēlētos, lai atgriežos mājās ar ļaunu sirdsapziņu.

Jūra, kā visiem zināms, ir mežonīga un pārdroša, un tās Zviedrijas zemes daļas, kurām visvairāk jāiztur jū­ras uzbrukumi, aizsargājas no tiem jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem ar garu un platu akmens mūri, ko sauc par Bohusleni.

Šis mūris ir tik plats, ka aizņem visu zemi starp Dalslandi un jūru, tomēr nav tik augsts, kādi parasti mēdz būt krastu dambji un viļņlauži. Tas ir celts no mil­zīgiem klinšu bluķiem, un dažās vietās mūrī ir pat ietil­pinātas veselas kalnu grēdas. Ja mūra celšanā būtu lietoti sīki akmeņi, tad tam nebūtu nekādas nozīmes, jo runa ir par valni, kurš aizsargā zemi no jūras un snie­dzas no Idefjorda līdz Jetas upei.

Tik milzīgas būves mūsdienās vairs nemaz neceļ, un šis mūris ir bezgalīgi vecs. Nevar arī noliegt, ka laika, zobs to nebūtu pamatīgi sagrauzis. Milzīgie klinšu bluķi vairs neatrodas tik tuvu cits citam blakus, kā tas laikam bijis pašā sākumā. Starp tiem radušās tik dziļas un pla­tas plaisas, ka tagad tur saceltas mājas un iekopti plaši tīrumi. Tomēr tik tālu šie klinšu bluķi arī neatrodas cits no cita, lai nevarētu saskatīt, ka reiz tie tomēr iederēju­šies aizsargmūra sastāvā.

Tā mūra puse, kas pavērsta uz cietzemi, ir vislabāk saglabājusies. Šeit tas vēl garus gabalus stiepjas nepār­traukts un neizpostīts. Pašā vidū radušās dziļas un garas plaisas, kurās ieviesušies ezeri, bet uz jūras krasta pusi mūris vietumis ir pavisam sabrucis, tur guļ vēl ti­kai atsevišķi klinšu bluķi nelielu pakalnu veidā.

Ja lielo mūri apskata no jūras puses, tad kļūst skaidrs, ka tas te nav radies tikai sava prieka pēc. Lai cik biezs mūris sākumā arī bijis, tomēr jūra to ir pār­lauzusi sešās septiņās vietās un radījusi fjordus vairāku jūdžu garumā. Pats mūra pēdējais gals atrodas zem ūdens, un no tā virs līmeņa paceļas tikai atsevišķas da­ļas kā klinšu bluķi jūrā. Tā pamazām radušās lielākas un mazākas saliņas — šēras, un tām ir jāiztur visstiprā­kie jūras uzbrukumi.

Varētu domāt, ka tādai zemei, kas sastāv gandrīz tikai no akmens mūra, vajadzētu būt pavisam neauglīgai un cilvēki tur nemaz nevarētu rast iztiku. Tomēr tik ļauni vis nav, lai gan Bohuslenes pakalni un pati aug­stiene ir kaili un nabadzīgi, toties visās ielējās ir sanesta ļoti auglīga zeme un nelielajos tīrumos zemkopība pa­dodas visai labi. Arī ziema piekrastē nav tik auksta kā zemes iekšienē, un tāpēc vēja aizsargātās vietās labi aug pret aukstumu vārīgie koki un stādi, kādus tālāk zemē, kā, piemēram, Skonē, gandrīz vai nemaz nevar atrast.

Nedrīkst arī aizmirst, ka Bohuslene atrodas blakus lielajam plašumam, kas pieder visām pasaules tautām kopīgi. Bohuslenes ļaudis var izlietot satiksmei ceļus, ko paši nav taisījuši un kas pašiem arī nav jāuztur kār­tībā. Viņi var izmantot ganāmpulkus, kurus nekad nav dzinuši ganībās un arī nekad negana; bez tam viņi var jūgt savos transporta ratos vilcēju kustoņus, kuriem tie nekad nav ne snieguši barību, ne gādājuši pajumti. Tā­pēc viņi arī nav tik atkarīgi ne no zemkopības, ne no lop­kopības kā citu apvidu iedzīvotāji un nebaidās celt savus mājokļus vētras apdraudētajās šērās, kur neaug ne vis­sīkākā zālīte, vai arī uz šaurajām zemes strēmelēm ciet­zemes krastā, kur nav pat dobītes kartupeļu stādīšanai, jo viņi zina, ka plašā, bagātā jūra dos viņiem visu, kas nepieciešams.

Ja nu ir taisnība, ka jūra sevī glabā bezgalīgas bagā­tības, tad ne mazāk drošs arī tas, ka nodoties jūrai ir ļoti grūts uzdevums. Kam pārtika jāiegūst vienīgi no jūras, tam arī pilnīgi jāpazīst visi fjordi un jūras līči, visi sēkļi un straumes, īsi sakot, tam jāpārzina katrs akmentiņš jū­ras dibenā. Viņam droši jāvada sava laiva vētrās un miglās un vistumšākajās naktīs jāatrod pareizais ceļš. Paskatoties gaisā, viņam jāprot noteikt, kāds laiks gai­dāms, un viņš nedrīkst baidīties ne no aukstuma, ne slapjuma. Viņam arī jāzina, kur atrodas zivju bari un kur ložņā jūras vēži, jāprot ievilkt laivā smagie vadi un jā­māk arī nemierīgā laikā izmest tīklus. Tomēr vispirms viņam jābūt drošsirdīgam, tādam, kas nebaidās, ka jeb­kuru dienu cīņā ar jūru var arī zaudēt savu dzīvību.

Tajā rītā, kad Bohuslenei pāri laidās meža zosis, šē­rās bija jauks un mierīgs laiks. Zosis redzēja vairākus sīkus zvejnieku ciemus; tomēr šaurajās ieliņās viss bija kā izmiris, nekur nevārstīja skaisti krāsoto mājiņu dur­vis. Brūnie tīkli bija. izkārti žāvēšanai, bet smagās, zaļi un zili krāsotās zvejnieku laivas nolaistām burām gulēja krastmalā. Neviena sieviete nestrādāja pie garajiem gal­diem, kur parasti vienmēr mēdza tīrīt mencas un plekstes.

Meža zosis laidās arī pāri vairākām loču stacijām. Loču laivas bija krāsotas melni baltas, signālkārtis pa­cēlās blakus gaisā, bet loču kuteri stāvēja turpat pie ste­ķiem. Visapkārt valdīja klusums, un nekur nebija ma­nāms neviens tvaikonis, kam šaurajā braucamajā ceļā vajadzētu palīdzības.

Nelielās peldvietas, kurām pāri laidās meža zosis, bija jau izbeigušas sezonu un noslēgušas lielās peldmājas, noņēmušas karogus un lepnākām vasarnīcām aizvērušas slēģus. Neviens nebija redzams, izņemot tikai dažus ve­cos kapteiņus, kas staigāja ap steķiem un ar ilgām nolū­kojās jūrā.