Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Viņa jau gandrīz bija nodomājusi atmest savu no­domu, kaut gan ar nozēlām, jo viņai gauži patika rak­stīt skaistus nostāstus par Zviedriju. Tad viņai ienāca prātā, ka varbūt nespēj veikt savu nodomu pa daļai tāpēc, ka dzīvo pilsētā un visapkārt nekā cita neredz kā vien ielas un namu mūrus. Ja viņa apmestos uz laukiem, kur redzētu mežus un laukus, varbūt tad arī darbs veiktos labāk.

Viņa bija no Vermlandes un skaidrs, ka savu grā­matu gribēja sākt ar šā apgabala aprakstu. Vispirms viņa vēlējās notēlot vietu, kur uzaugusi. Tā bija kāda neliela muiža, kurā bija saglabājies daudz veclaiku pa­ražu un tikumu. Bērniem varbūt patiktu, ja pastāstītu par tiem daudzajiem darbiem, ko viņas bērnībā te veica visu cauru gadu. Viņa gribēja aprakstīt ziemsvētkus, Jaungadu, lieldienas un Jāņus, pastāstīt, kā bija ierī­kota virtuve un pieliekamie, klētis, kūtis, stallis un pirts. Taču spalva neklausīja. Viņa nespēja to izskaidrot, bet tā tas bija. Tiesa gan, viņa atcerējās visu tik skaidri, it kā vēl tagad dzīvotu šinī muižā. Bet, ja nu viņa bija nolēmusi apmesties uz laukiem, kāpēc tad neapciemot šo veco muižu, iekams sāk par to rakstīt? Vairākus gadus viņa nebija tur bijusi un priecājās, ka radies iemesls to apmeklēt. Turklāt, lai kur viņa atradās, vien­mēr tā juta ilgas pēc šī zemes stūrīša. Viņa pazina daudz skaistākas vietas, bet nekur nejutās tik labi un droši kā šajā mājā, kur bija pavadījusi savu bērnību.

Tomēr nemaz nebija tik viegli turp atgriezties, kā to varētu domāt, jo muiža bija pārdota cilvēkiem, kurus viņa nepazina. Viņa zināja, ka to gan uzņems labi, bet nevēlējās iegriezties senajās mājās kā svešiniece un sarunāties ar svešiem cilvēkiem, domājot par to, kā tas bijis senāk. Tādēļ viņa nolēma tur ierasties vēlā vakarā, kad visi darbi būs pabeigti un cilvēki atradīsies istabās.

Viņa nemaz nebija domājusi, ka atgriežoties to pār­ņems tik savāda sajūta. Kamēr rati ripoja uz muižas pusi, viņa juta, ka kļūst ar katru mirkli jaunāka. Drīz vien tā vairs nebija veca sieva ar jau iesirmiem matiem, bet meitēns īsos lindraciņos un garu, linu gaišu matu pīni uz muguras. Viņa pazina ik ēku ceļmalā un neva­rēja nemaz iedomāties, ka viss te nav tāpat kā senāk. Tēvs, brāļi, māte un māsas to sagaidīs uz lieveņa, vecā saimniecības vadītāja pieskries pie virtuves loga, lai redzētu, kas tur brauc, — Nerons un Freija un vēl divi trīs citi suņi metīsies viņai pretim un lēkās ap to.

Jo tuvāk viņa nāca, jo līksmāka jutās. Bija rudens, un vajadzēja sākties daudzajiem rudens darbiem, bet šo darbu dažādība bija iemesls, kādēļ tie neapnika. Jau pa ceļam viņa bija sastapusi ļaudis, kas raka kartupeļus, un viņas mājās kartupeļu rakšana droši vien arī bija pilnā gaitā. Tātad pirmais darbs, kas to sagaidīs, būs kartupeļu sasmalcināšana, lai no tiem tad izgatavotu stērķeli. Rudens bija ļoti silts. Viņa minēja, vai dārza augļi jau būs ienākušies. Kāposti vismaz vēl nebūs nogriezti. Diezin vai apiņi jau ievākti? Vai āboli jau noņemti?

Kad tikai patlaban nenotiek lielā mājas tīrīšana un kārtošana, jo rudens tirgus jau tepat durvju priekšā. Uz šo gada tirgu visai mājai vajadzēja mirdzēt. Tirgu uzskatīja tīri vai kā svētkus, it īpaši kalpi. Kas tas bija par prieku, ja tirgus priekšvakarā virtuvē visi plaukti bija tīri nomazgāti, grīda izkaisīta sakapātiem paegļu zariem, sienas izbalsinātas un vara trauki spoži noberzti.

Arī pēc gada tirgus nevarēja ilgi pūsties. Vajadzēja sākt kulstīt linus. Lini jau bija izklāti uz pļavas žāvē­ties. Tagad tos sanesa vecajā pirtī, lielo pirts krāsni krietni izkurināja un linus kaltēja. Kad tie bija pietie­koši izžuvuši, tad kādā dienā sasauca visas kaimiņu sievas, un nu sāka linus mīstīt. Pēc tam tos kulstīja, lai dabūtu smalkās šķiedras. Strādājot visas sievas kļuva gluži pelēkas no putekļiem, bet tās nemaz netraucēja viņu jautrību un tērzēšanu, un ap pirti bija tāda kņada, it kā vētra šņākdama brāztos te garām.

Pēc liniem nāca maizes cepšana ziemai, aitu cirpšana un gājēju maiņa. Novembra mēnesī sākās bagātais lopu kaušanas laiks: tad sālīja gaļu, taisīja desas, cepa asins raušus un lēja sveces. Ap to laiku nāca arī šuvēja, kas pagatavoja drēbes no pašaustas vadmalas. Tās bija jautras nedēļas, kad visas sievietes sēdēja vienkopus un čakli šuva apģērbus. Puišu istabā tai pašā laikā strā­dāja kurpnieks. Nemaz neapnika noskatīties, kā viņš grieza zoles, pielika papēžus un ietaisīja caurumiņus zābaku saitēm.

Tomēr vislielākā steiga bija pirms ziemsvētkiem. Svē­tās Lūcijas dienā, kad kāda meitene, ģērbusies baltā tērpā, svecēm rotātu vainagu galvā pulksten piecos no rīta visiem piedāvāja kafiju, bija pirmā zīme, ka nāka­majās nedēļās nav ko cerēt uz ilgu gulēšanu. Vajadzēja darīt ziemsvētku alu, cept maizi un piparkūkas, saga­tavot kaltētās mencas, iztīrīt un uzpost visu māju.

Rakstniece jau garā stāvēja starp piparkūkām un kliņģerīšiem, kad kučieris, kā viņa bija lūgusi, apturēja zirgus pie bērzu alejas. Viņa uztrūkās un pēkšņi atmo­dās no saviem sapņiem. Cik drausmīgi gan bija attap­ties tik vēlu vakarā un atrast sevi gluži vienu, kad vēl nupat sapņos tā bija sevi skatījusi visu savu mīļo pul­ciņā. Kad ceļiniece izkāpa no ratiem, lai kājām soļotu pa aleju uz savu seno māju, viņa tik dziļi sāpīgi izjuta lielo atšķirību starp pagātni un tagadni, ka vēlējās do­ties atpakaļ.

«Kādēļ gan man vajadzēja nākt šurp?» viņa domāja. «Senās dienas taču nevar atgriezties.»

Bet, ja nu reiz viņa bija tik tālu, tad vismaz jāuz­met acis pagalmam, un viņa turpināja ceļu, kaut gan ar katru soli sirds kļuva smagāka.

Viņa bija dzirdējusi, ka muiža esot ļoti nolaista. Tā arī bija. Bet vakarā no tā nekā nevarēja manīt. Viss izskatījās tāds pats kā senāk. Lūk, dīķis, kas viņas bēr­nībā bija pilns karūsām, kuras neviens nedrīkstēja zve­jot, jo tēvs vēlējās, lai tās atstāj pilnīgi mierā. Tur bija piebūves un saimes istaba, klēts un stallis, launaga zvans uz palieveņa, vēja rādītājs virs smailajiem jum­tiem. Laukums dzīvojamās mājas priekšā vēl aizvien bija kā slēgta telpa necaurredzamām sienām, gluži kā tēva laikos, kurš neļāva nocirst nevienu krūmiņu.

Viņa bija apstājusies kādas lielas kļavas ēnā pie ieejas un raudzījās visapkārt, un, viņai tā stāvot, notika kaut kas neparasts: ap viņu nolaidās baložu bars.

Rakstniece gandrīz negribēja ticēt, ka tie īsti putni, jo baloži parasti nemēdz lidot pēc saules rieta. Laikam spožā mēnesnīca bija tos uzmodinājusi un viņi noturē­juši to par dienas gaismu, bet apjukuši vairs nevarēja atrast ceļa atpakaļ un, pamanījuši cilvēku, laidās pie tā, it kā padomu meklēdami.

Kad viņas vecāki vēl bija dzīvi, pagalmā aizvien uzturējās lieli baložu bari, jo šie putni piederēja pie tiem radījumiem, kurus tēvs bija ņēmis savā aizsar­dzībā. Viņa no sirds priecājās, ka šie skaistie putni to apsveica pie vecās mājas sliekšņa. Kas zina, varbūt baloži bija izlaidušies nakts laikā, lai viņai parādītu, ka tie nav aizmirsuši, cik laba pajumte viņiem te reiz bijusi?

Bet varbūt tas bija viņas tēvs, kas sūtīja sveicienu ar saviem putniem, lai viņa nejustos tik atstāta un vien­tuļa, apmeklējot seno mājokli?

Šī doma modināja viņas dvēselē tik karstas ilgas pēc pagājušajām dienām, ka asaras sariesās acīs. Cik laba dzīve bijusi šajās mājās! Nedēļām ilgi te bija grūti jāstrādā, bet pēc tam nāca svētki; dienā uzcītīgi strādāja, bet vakarā visi sapulcējās ap lampu, lai lasītu Tegneru un Runebergu, Lengrena kundzi un Frederiku Bremeri. Šeit sēja un kopa labību, taču audzēja arī rozes un jasmīnus; šeit vērpa linus, bet ratiņiem līdzi skanēja tautas dziesmas. Bērniem bija jāiekaļ grama­tika un jāmācās vēsture, bet viņi spēlēja arī teātri un sacerēja dzejoļus; viņiem gan bija jācep un jāvāra, bet tie iemācījās spēlēt arī klavieres, ģitāru, vijoli un fleitu. Vienā dārzā stādīja bietes un runkuļus, zirņus un pupas, bet otrā dabūja ābolus un bumbieres un daždažādas ogas. Dzīve šeit ritēja klusi un vienmuļi, bet tieši tāpēc mēdza stāstīt daudz teiku un pasaku. Viņi valkāja paš­austas drēbes, bet toties varēja dzīvot neatkarīgi un bez rūpēm,