Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

«Vai šajā vietā jūs arī esat pielicis roku?» ieprasījās jūrnieks.

«Ne nu gluži,» milzis paskaidroja. «Bet atceros, mēs mēdzām nostaigāt līdz jūrmalai, izvilinājām krastā kādu vali, uzsēdamies tam mugurā un jādelējām pa fjordiem un šērām. Man gribētos zināt, — vai tu tagad arī kādu pazīsti, kas tā dara?»

«Uz šo jautājumu es neatbildēšu,» jūrnieks atteica. «Bet man liekas, ka tas nav niecīgāks darbs, ja iedzī­votāji tagad pie Jetas grīvas uzcēluši pilsētu, no kuras kuģi dodas projām uz visām pasaules jūrām.»

Pēc šiem vārdiem milzis vairs nekā neatbildēja, bet jūrnieks, kas pats bija dzimis Geteborgā, sāka sīki stāstīt par šo bagāto tirdzniecības pilsētu ar tās plašo ostu, lepnajiem tiltiem, kanāliem un skaistajām ielām. Viņš stāstīja, ka tur dzīvojot arī daudz krietnu tirgotāju un drošu jūrnieku, un nebūtu nekāds brīnums, ja Geteborgā attīstītos par izcilāko pilsētu ziemeļos.

Dzirdot visas šīs jaunās ziņas, milža piere arvien vairāk un vairāk savilkās krunkās; acīm redzot viņam nepatika, ka ļaudis tā pamazām bija kļuvuši par dabas kungiem.

«Dzirdu, ka Rietumjetlandē notikušas lielas pārvēr­tības,» viņš beidzot ieminējās, «man labprāt gribētos pašam tur atkal nokļūt un šo to izlabot.»

Kad jūrnieks dzirdēja šos vārdus, viņš mazliet sabi­jās; ja milzis nonāktu Rietumjetlandē, tad visai labi tur gan nerīkotos. Tomēr viņš nelika neko manīt, bet teica:

«Jūs varat būt pārliecināts, ka jūs uzņems svinīgi. Jums par godu zvanīs pat visi baznīcu zvani.»

«Ak tā, vai tad Rietumjetlandē vēl ir arī baznīcu zvani?» milzis iejautājās un kļuva domīgs. «Vai tad lielie baznīcu zvani Husabijā, Skarā un Varnhemā nav sadauzīti?»

«Ak nē, tie visi vēl veseli, un daudzi jauni nākusi klāt. Tagad Rietumjetlandes apgabalā nav nevienas vie­nīgas vietas, kur nebūtu dzirdami baznīcu zvani.»

«Tad nu gan man labāk jāpaliek tepat, kur jau esmu,» milzis noteica. «Jo tieši šo zvanu dēļ es no turienes aizgāju.»

Tagad viņš nogrima vecās atmiņās, bet drīz no jauna pievērsās jūrniekiem.

«Jūs tagad varat mierīgi nolikties tepat pie uguns­kura un gulēt,» viņš teica. «Rīt no rīta es parūpēšos, lai kāds kuģis brauktu te garām, paņemtu jūs līdzi un aizvestu atpakaļ dzimtenē. Tomēr par viesmīlību, ko jums parādu, es prasīšu arī kādu pakalpojumu no jūsu puses. Kad būsiet nonākuši mājās, tad aizejiet pie Rietumjetlandes viskrietnākā cilvēka un nododiet tam šo gredzenu! Pasveiciniet viņu no manis un pasakiet, ja viņš šo gredzenu valkās, tad kļūs vēl daudz ievēroja­māks, nekā ir tagad!»

Tikko jūrnieki bija atgriezušies mājās, viņi tūliņ de­vās pie Rietumjetlandes viskrietnākā vīra un pasniedza viņam gredzenu. Bet vīrs bija gaužām gudrs un nevilka vis gredzenu tūliņ pirkstā. Viņš iznesa to ārā sētā un uzkāra mazā ozoliņā. Tai pašā mirklī ozoliņš tā sāka stiepties garumā, ka visi to varēja redzēt. Radās jaunas atvases, un zari pletās uz visām pusēm; stumbrs kļuva resnāks, miza — cietāka; izplauka jaunas lapas un atkal nobira; parādījās ziedi, un nogatavojās zīles; īsā laikā tas kļuva tik liels, kādu neviens vēl nebija redzējis. Bet, tikko ozols bija izaudzis, tas tikpat ātri sāka sakrist: lapas nobira, zari nolūza, stumbrs izkalta un dabūja cauru vidu, viss koks nonīka, un drīz vien no tā palika pāri vienīgi apdrupis celms.

Tad Rietumjetlandes krietnākais vīrs paņēma gre­dzenu un aizsvieda to tālu projām.

«Šai milža dāvanai ir tāds spēks, kas cilvēkam uz īsu laiku var piešķirt varu un spējas un padarīt to pā­rāku par citiem,» viņš teica. «Bet gredzena īpašnieks tad īsā laikā pārpūlētos un pēc tam arī izbeigtos viss viņa krietnums un laime. Es to nevēlos un ceru, ka šo gredzenu neviens vairs neatradīs, jo tas nav sūtīts labā nolūkā.»

Tomēr var taču arī gadīties, ka kāds šo gredzenu atkal atrod. Ja kāds cilvēks, cenšoties citiem darīt labu, tomēr par daudz pārpūlē savus spēkus, par tādu neviļus gribētos teikt, ka viņš ir atradis šo milža doto gredzenu. Un tad jādomā, vai šis atrastais gredzens nav tas, kas viņu spiež tā strādāt un darboties, ka viņa spēki iz­sīkst priekšlaikus un viņam savs darbs jāpamet nepa­beigts.

Stāstot skolotāja bija soļojusi diezgan strauji, un, kad teika bija nobeigta, viņa ar bērniem gandrīz atra­dās pie mērķa. Varēja jau saredzēt saimniecības ēkas, aizēnotas augstiem, krāšņiem kokiem. Vēl viņi nebija pagājuši tām garām, kad augšā uz terasveidīga paaug­stinājuma pavīdēja arī pils.

Līdz šim brīdim skolotājai bija paticis savs nodoms un nebija radušās nekādas šaubas; bet tagad, kad viņi jau bija nonākuši pašā muižā, drosme sāka zust. Ja nu viņas nodoms vispār pārspīlēts? Kam gan vajadzīga viņas pateicība? Varbūt sāks pat par viņu zoboties, ka tā tik vēlā vakarā nākusi šurp ar saviem skolas bērniem? Ne bērni, ne viņa pati nespēja tik jauki dziedāt, lai ar savām dziesmām varētu kādu iepriecināt.

Skolotāja sāka soļot lēnāk. Un, kad viņi bija no­nākuši pie pakāpieniem, kas veda uz pils terasi, viņa nogriezās sāņus un devās te augšā. Viņa zināja ļoti labi, ka pils pēc vecā kunga nāves stāvēja tukša; viņa gāja augšā tikai tādēļ, lai iegūtu laiku pārdomām, vai iet uz priekšu vai griezties atpakaļ. Kad viņa bija uz­kāpusi pa kāpnēm un redzēja savā priekšā mēness gaismā mirdzošo pili ar dzīvžogu un puķu dobēm, lepno lieveni ar margām un puķu vāzēm, viņas bailes pieauga. Viss te bija tik grezni un augstmanīgi ierīkots, ka viņai patiesi šeit nebija nekas meklējams.

«Nenāc man par tuvu!» šī skaistā baltā pils likās uzsauca. «Tu taču neiedomāsies, ka tu un tavi skolas bērni spētu darīt kādu prieku tādam vīram, kas paradis dzīvot šādā pilī!»

Lai izgaisinātu šo nenoteiktību, kas mācās viņai virsū, skolotāja stāstīja bērniem par veco un par jauno kungu tieši tā, kā to bija dzirdējusi, kad pati šeit mācījās amatniecību. Un tas atkal iedvesa viņai drosmi. Tā taču bija patiesība, ka pils ar visiem piederumiem bija atdā­vināta amatniecības semināram. Jā gan, atdāvināta, lai skolotāji un skolotājas varētu te laimīgi padzīvot un pēc tam iegūtās zināšanas izmantot skolas bērnu labā, lai tiem ar prieku mācītu visādus amatniecības paņēmienus. Un, ja nu abi šie vīri bija dāvinājuši semināram tādas vērtības, tad tas tikai norādīja, cik augstu viņi vērtēja skolotājus! Ar to viņi skaidri pierādīja, ka zviedru bērnu audzināšanu ieskatīja par vissvarīgāko. Nē, šādā vietā viņai nevajadzētu justies nedrošai.

Šīs domas viņai arī sniedza mierinājumu, un viņa gribēja veikt savu nodomu līdz galam. Lai pastiprinātu drosmi, skolotāja pagriezās pa ceļu uz parku, kas stie­pās no pils pakalna līdz pašam ezeram. Kamēr viņa gāja starp skaistajiem kokiem, kas tagad mēness gaismā izskatījās tumši un noslēpumaini, viņas sirdī modās daudzas līksmas atmiņas. Viņa stāstīja bērniem par to, kā viņas laikā te seminārā viss bijis un cik laimīgi jutušies kursanti, ka varējuši katru dienu pastaigāties krāšņajā parkā. Viņa stāstīja par jaukajiem izrīkoju­miem, par rotaļām un darbiem un visvairāk par to lielo labvēlību, kurai jāpateicas, ka šī pils atvērta viņai un citiem skolotājiem.

Tā viņai atkal izdevās atgūt drosmi, un viņa patiesi izgāja cauri parkam, pāri tiltam un beidzot aizsniedza plašo laukumu ezera malā, kur citu semināra ēku vidū atradās semināra direktora māja.