Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Cik savādi! Nekas te nav mainījies, — sacīja zēns. Viņš steigšus uzkāpa uz mūra žoga un sāka rau­dzīties visapkārt.

— Man ir tā, it kā vēl vakar būtu te sēdējis un raudzījies, ka jūs laižaties garām.

— Vai tavam tēvam ir bise? — Akka piepeši iejau­tājās.

— Kā nu ne, — Nilss atteica. — Šīs bises dēļ jau tieši tajā svētdienā gribēju palikt mājās.

— Tad neuzdrošinos tevi šeit sagaidīt, — Akka ieru­nājās. — Būs labāk, ja tu rīt no rīta pats mums pie­biedrosies pie Smigehukas. Nakti tu vari pavadīt šeit.

— Ak nē, Akkas māt, nelaidieties projām! — Nilss iesaucās un žigli nolēca no mūra. Viņš nezināja, kādēļ, bet tam likās, ka jānotiek kaut kam, kas šķirs viņus uz visiem laikiem, un ka viņi vairs nekad nesatiksies.

— Jūs jau redzat, ka esmu ļoti apbēdināts, nevarē­dams atdabūt savu agrāko izskatu, — viņš turpināja, — un tomēr nenožēloju, ka pavasarī aizlaidos jums līdzi.

Nē, tad jau labāk visu mūžu palikt par rūķīti, lai tikai varētu piedalīties šādā ceļojumā.

Akka vispirms dažas reizes dziļi ievilka gaisu un tikai tad atbildēja.

— Man ir kaut kas uz sirds, par ko jau sen gribēju ar tevi parunāt, bet, tā kā tu nevēlējies doties atpakaļ pie savējiem, tad domāju, ka nav ko steigties. Tomēr nebūs par ļaunu, ja tagad to pasaku.

— Ak, jūs jau zināt, Akkas māt, nav it nekā tāda, ko es labprāt nedarītu jūsu labā! — zēns izsaucās.

— Redzi, — Akka iesāka svinīgi, — ja tu tiešām pie mums, zosīm, kaut ko labu esi mācījies, tad tagad sa­proti, ka cilvēki nav vienīgie pasaulē. Iedomājies tikai, cik liela, plaša zeme jums pieder. Vai tad jūs nevarat atstāt mums, nabaga putniem un zvēriem, kādu kailu šēru, dažus seklus ezerus un purvainus tīreļus, dažus vientuļus kalnus un mežus, kur mēs, nabaga dzīvnieki, varētu netraucēti dzīvot? Visu mūžu esmu pastāvīgi dzenāta un vajāta. Cik jauki būtu, ja arī tādam putnam kā man kaut kur atrastos mierīga atpūtas vieta.

— Protams, ka es priecātos, ja varētu jums šajā lietā izpalīdzēt, bet man laikam vis nebūs nekādas varas starp cilvēkiem, — zēns nopūtās.

— Ak Sprīdīt, mēs jau abi te stāvam un runājam tā, it kā nekad vairs neredzētos! — Akka pēkšņi viņu pārtrauca. — Un tomēr rīt agri mēs atkal satiksimies. Es tagad laidīšos atpakaļ pie meža zosīm.

Viņa pacēlās spārnos, bet tad vēlreiz atgriezās at­pakaļ, ar knābi maigi noglāstīja zēnu un tikai tad aiz­laidās projām.

Bija jau gaiša diena, bet sētā nemanīja neviena cil­vēka, un zēns bez bailēm varēja staigāt apkārt. Vis­pirms viņš ieskrēja govju kūtī, jo zināja, ka govis vis­labāk varēs viņam pastāstīt to, kas pa šo laiku noticis. Pavasarī kūtī bija stāvējušas trīs skaistas govis, bet tagad tur atradās tikai viena. Tā bija Maijroze, un tūliņ varēja noprast, ka viņa sēro pēc savām biedrenēm. Viņa bija nodūrusi galvu un nemaz neaiztika barību, kas gulēja tās priekšā.

— Labdien, Maijroze! — Nilss sveicināja un bez bailēm pieskrēja tai klāt. — Kā klājas tēvam un mātei? Ko dara zosis, vistas un kaķis? Kur tad Zelta Lilija un Zvaigzne?

Pazinusi zēnu pēc balss, govs nodrebēja. Viņa no­lieca galvu, it kā gribēdama tam iebadīt. Bet tagad viņa vairs nebija tik strauja kā agrāk un iepriekš ap­skatīja Nilsu no galvas līdz kājām. Viņš bija tikpat mazs kā aizlidojot, arī apģērbs bija tas pats, un tomēr zēns tagad bija gluži citāds. Tas Nilss Holgersons, kas pavasarī aizceļoja ar meža zosīm, gāja smagi, kājas vilkdams, runāja gurdā balsī, un acis viņam bija mie­gainas, bet šis Nilss Holgersons, kas tagad atgriezās, bija lokans un veikls, viņš runāja strauji un skaidri, un viņa acis mirdzēja. Viņš izturējās tik droši, stāvēja tik taisni, ka, lai gan bija maza auguma, visiem iedvesa cienību pret sevi.

— Mū-ū! — iemāvās Maijroze. — Man jau stāstīja, ka tu esot pārvērties, bet es tam nemaz negribēju ticēt. Esi sveicināts mājās, Nils Holgerson, esi sveicināts! Tas ir pirmais jaukais brīdis, ko piedzīvoju pēc ilga laika.

— Paldies, Maijroze! — zēns atbildēja, priecīgi pār­steigts par laipno saņemšanu. — Pastāsti, kā klājas tēvam un mātei!

— Kamēr tu esi projām, viņiem bija nelaime uz nelaimes, — Maijroze atbildēja. — Visļaunākais, ka jaunais zirgs, par kuru tik dārgi samaksāja, visu vasaru nedarīja neko citu kā ēda un ēda. Tavam tēvam sirds, neatļauj viņu nošaut, bet pārdot to arī nevar. Šā zirga dēļ tas arī pārdeva Zvaigzni un Zelta Liliju.

Uz Nilsa lūpām degtin dega jautājums, ko viņš ne­maz nedrīkstēja izrunāt. Tādēļ viņš vaicāja aplinkus:

— Māte gan laikam ļoti bēdājās, ka zostēviņš Mār­tiņš aizlaidies?

— Manuprāt, ja viņa zinātu, kā viss noticis, tad nemaz tā nebēdātos par zostēviņa Mārtiņa nozušanu. Bet tagad viņa skumst dienu un nakti par to, ka viņas pašas dēls aizbēdzis no mājām un paņēmis zostēviņu līdzi.

— Kā, vai tad viņa domā, ka esmu zostēviņu no­zadzis? — iesaucās zēns.

— Jā, ko tad citu lai viņa domā?

— Tad jau tēvs un māte laikam domā, ka visu vasaru esmu klejojis apkārt kā īstais slaists?

— Viņi ir pārliecināti, ka labi ar tevi nav, — Maijroze stāstīja, — un tik ļoti noskumuši, it kā būtu pa­zaudējuši to visdārgāko, kas viņiem bijis.

Nilss, to dzirdēdams, steigšus atstāja kūti un devās uz stalli. Tas gan bija mazs, bet tīrs un labā kārtībā. Varēja redzēt, ka Holgers Nilsons bija rūpējies par to, lai jaunais zirgs te justos labi. Stallī stāvēja skaists, stalts zirgs, kura spalva no veselības laistīt laistījās.

— Labdien! — Nilss sveicināja. — Esmu dzirdējis, ka te atrodoties kāds slims zirgs. Nevar būt, ka tas būtu tu. Tu jau izskaties gluži vesels.

Zirgs pagrieza galvu uz zēna pusi un to ilgi aplū­koja.

— Vai tu esi mana saimnieka dēls? — viņš jau­tāja. — Man par tevi stāstīja daudz ļauna. Bet tu iz­skaties tik labs, ka nemaz nevarētu domāt, ka esi Nilss Holgersons, ja vien nezinātu, ka viņš pārvērsts par rūķīti.

— Es zinu, ka atstāju savā sētā ļaunu slavu, — Nilss Holgersons atbildēja. — Mana paša māte tic, ka esmu aizgājis kā zaglis, bet tas tagad vienalga, jo neesmu domājis te ilgi palikt. Taču, iekams eju, gribētu jau zināt, kas tev kait.

— Žēl gan, ka nepaliec šeit, — zirgs atteica. — Jūtu, ka mēs abi kļūtu labi draugi. Man cits nekas nekait, tikai esmu iedūris kaut ko asu kājā, vai nu kādu dzelzs šķembu, vai ko citu. Šis asums ir tik labi paslēpts, ka ārsts nevarēja to atrast, bet man tas sagādā lielas sāpes un nevaru paiet. Ja tu varētu pateikt to Holgeram Nilsonam, tad viņš droši vien palīdzētu. Es būtu tik laimīgs, ja varētu atstrādāt par noēsto barību. Nudien kauns tā stāvēt dīkā.

— Cik jauki, ka tev nav kāda īsta slimība! — zēns iesaucās. — Es gādāšu par to, ka tu tiec vesels. Atļauj man iegriezt dažas zīmes tavā nagā!

Nilss bija tikko ticis ar zirgu galā, kad tas pagalmā izdzirda balsis. Viņš mazliet pavēra durvis un palūko­jās ārā. Tur stāvēja viņa tēvs un māte. Zem rūpju nastas tie bija gluži salīkuši. Mātei bija daudz vairāk grumbu sejā nekā pavasarī un tēva mati nosirmojuši. Māte pat­laban mēģināja tēvu pārliecināt, lai tas aizņemas naudu no sava svaiņa.

— Nē, to es vairs nedarīšu, — tēvs atbildēja, pa­iedams garām staļļa pusatvērtajām durvīm. — Nav ne­kas ļaunāks par parādu. Tad labāk pārdosim māju.

— Man pret pārdošanu nekas liels nebūtu ko iebilst, — māte sacīja. — Tikai zēna dēļ negribas to darīt. Ko gan lai viņš iesāk, ja kādā dienā atgriežas nabags un nožēlojams, ka tas laikam arī būs, un neat­rod mūs vairs šeit?