Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Pavisam tuvu pie tilta bija zaļais rotaļu laukums, un, kad viņi gāja tam garām, skolotāja stāstīja bērniem, cik jauki te bijis vasaras vakaros, kad zaļajā klajumā mu­džējis gaiši ģērbtais jauniešu bars un dejas un rotaļas ilgi nav beigušās. Viņa rādīja bērniem biedrības ēku, kurā atrodas sapulču zāle, pašu semināru, kur notikuši priekšlasījumi, un ēkas, kurās bijušas rokdarbu un ving­rošanas zāles. Skolotāja soļoja ātri un runāja bez pār­traukuma, it kā baidīdamās, ka tai atkal varētu uzbrukt bailes. Bet, kad viņi bija nonākuši tik tālu, ka skaidri varēja saredzēt direktora namu, skolotāja pēkšņi apstājās.

— Vai zināt, bērni, man liekas, tālāk gan neiesim, — viņa teica. — Man agrāk nemaz neienāca prātā, ka direktors varbūt ir tik grūti saslimis, ka mūsu dziedā­šana viņam varētu kaitēt, un tas taču būtu briesmīgi, ja viņš no tās kļūtu vēl slimāks.

Mazais Nilss Holgersons bija visu laiku staigājis bērniem līdzi un dzirdējis, ko stāstīja skolotāja. Nu viņš zināja, ka skolotāja ar bērniem bija nākuši no mājām, lai nodziedātu dažas dziesmas direktoram, kas gulēja slims. Un tagad nu dziedāšana grasījās izjukt, jo dzies­mas slimnieku varētu traucēt un uzbudināt.

«Cik žēl, ja viņi grieztos atpakaļ uz mājām, neko nenodziedājuši!» zēns nodomāja. «Bet varētu taču viegli dabūt zināt, vai slimais var panest dziedāšanu. Kādēļ tad skolotāja neiet namā apjautāties?»

Laikam tādas domas skolotājai nebija ienākušas prātā, jo viņa apgriezās un sāka lēnām iet uz mājas pusi. Skolas bērni gan cēla iebildumus, tomēr skolotāja tos apsauca.

— Nē, nē! — viņa teica. — Kā gan man ienākušas prātā tādas muļķīgas iedomas, tik vēlu vakarā nākt te šurp, lai dziedātu! Mēs tikai traucēsim slimnieku.

Tad Nilsam Holgersonam iešāvās prātā kāda doma: ja jau neviens cits to negribēja darīt, tad viņam pašam būs jāaiziet un jāmēģina uzzināt, vai slimnieks patiesi ir par vāju, lai noklausītos kādu dziesmu. Žigli viņš aiz­skrēja no bara un piesteidzās pie direktora mājas. Durvju priekšā patlaban stāvēja pajūgs, un pie zirgiem bija nostājies vecais kučieris. Zēns vēl nebija nokļuvis pie galvenās ieejas, kad atvērās durvis un iznāca meita ar paplāti rokā.

— Jums, Larson, vēl kādu brītiņu būs jāuzgaida dak­tera kungs, — viņa teica. — Kundze jums sūta ko siltu uzkodām.

— Kā kungam tagad klājas? — kučieris ievaicājās.

— Tagad viņš vairs nejūt nekādas sāpes, bet esot tā, it kā sirds vairs nemaz nestrādātu. Jau kādu stundu viņš guļot pavisam nekustīgi. Mēs pat nezinām, vai viņš vēl ir dzīvs.

— Vai dakteris nedod vairs nekādas cerības?

— Viss, kas var notikt, Larson, ir dieva ziņā. Liekas it kā viņš visu laiku gaidītu kādu saucienu. Ja šis sau­ciens atskanēs no augšas, tad viņam būs jāseko.

Nilss Holgersons noskrēja lejā pa kāpnēm, lai pa­nāktu skolotāju ar bērniem. Viņam ienāca prātā vectēva miršana. Viņa vectēvs bija bijis jūrnieks un pašās bei­gās lūdzis, lai atverot logu, jo gribot vēl paklausīties vēja šalkšanu. Ja nu slimais direktors visu savu mūžu ir nodevies jaunatnes audzināšanai, pavadījis viņu vidū, tik labprāt klausījies viņu rotaļās un dziesmās.

Skolotāja vilcinādamās devās lejup pa aleju. Tagad, kad viņa gāja projām no semināra, viņai bija tā, it kā būtu jāgriežas atpakaļ. Bet pirmīt viņa juta, it kā būtu jāiet projām. Ak, viņa vēl vienmēr bija ļoti bailīga un nedroša!

Tagad viņa vairs nerunāja ar bērniem, bet gāja klusi savu ceļu. Alejā bija tik tumšas ēnas, ka viņa neko neredzēja, tomēr viņai likās, it kā dzirdētu ap sevi ap­kārt daudzas, daudzas balsis. No visām pusēm viņai mācās virsū šīs neskaitāmās baiļu pilnās balsis:

«Mēs citi esam tālu projām, mēs, tavi biedri un biedrenes,» šīs balsis čukstēja. «Bet tu esi pie viņa tik tuvu. Aizej un nodziedi viņam priekšā, ko mēs visi iz­jūtam!»

Un viņa atcerējās visus tos, kuriem direktors bija palīdzējis un par tiem gādājis. Ar pārdabiskiem spēkiem viņš bija pūlējies, lai palīdzētu visiem, kam palīdzība nepieciešama.

«Ejiet un sāciet savu dziesmu!» čukstēja balsis vis­apkārt. «Neļauj viņam nomirt, nesūtot līdzi sveicienus no skolas! Nedomā, ka tu esi maza un nenozīmīga! Padomā par to lielo pulku, kas stāv aiz tevis! Liec viņam saprast, iekams viņš no mums aiziet, cik sirsnīgi mēs visi viņu mīlam!»

Skolotāja soļoja arvien gausāk. Tad viņa pēkšņi iz­dzirda kādu skaņu, kam nebija nekā kopēja ar mudinā­tājām skaņām viņas dvēselē. Šī skaņa iesitās viņas ausīs no ārpasaules. Un tā nebija parastā cilvēka balss, bet drīzāk līdzinājās putnu čivināšanai vai sienāzīša sīkšanai. Tomēr bija skaidri dzirdams, ka šī balss sauca, lai viņa atgriežas.

Un vairāk arī nevajadzēja, lai mazā skolotāja atgūtu atkal drosmi…

Skolotāja ar bērniem bija nodziedājuši pāris dziesmu direktora loga priekšā, un skolotājai pašai likās, ka šai klusajā vakara stundā dziesmas bija skanējušas brīnum jauki. Šķita tā, it kā nepazīstamas balsis būtu dziedā­jušas līdzi. Visa debess telpa likās pieplūstam ar dziesmu skaņām. Viņai bija tikai bijis jāaizsāk dziesma, tad tūliņ citi bija uztvēruši skaņas un dziedājuši līdzi.

Tagad atvērās mājas durvis, un kāds steidzīgi iznāca ārā.

«Nule viņi nāk teikt, lai izbeidzam dziedāšanu,» sko­lotāja nodomāja. «Kaut tikai es nebūtu viņam atnesusi kādu ļaunumu!»

Tomēr gadījās pavisam citādi. Mazo skolotāju ar ma­zajiem lūdza nākt iekšā atpūsties un nodziedāt vēl kādas pāris dziesmas.

Kāpnēs viņai nāca pretī ārsts.

— Šimbrīžam briesmas ir garām, — viņš teica. — Slimais gulēja nesamaņā, un tā sirds pukstēja aiz­vien lēnāk. Bet, kad jūs sākāt dziedāt, bija tā, it kā viņš būtu dzirdējis saucienus no visiem tiem, kuriem vēl ir nepieciešams. Viņš juta, ka vēl nav pienācis laiks atdusēties no saviem darbiem. Dziediet viņam vēl! Dzie­diet un priecājieties, jo esmu pārliecināts, ka jūs ar savām dziesmām atsaucāt viņu atpakaļ dzīvē! Un tagad mēs varam cerēt, ka viņš paliks pie mums vēl dažu labu gadu.

Kādā dienā novembra sākumā meža zosis pāri Hallandes kalniem ielaidās Skonē. Meža zosis dažas nedēļas bija pavadījušas lielajos līdzenumos pie Falčepingas, un, tā kā tur bija apmetušies arī vēl citi meža zosu bari, tad putni tur pavadīja jauku laiku. Vecie bija aprunā­jušies savā starpā, kamēr jaunie pavadīja laiku ar vis­visādiem vingrojumiem un sacīkstēm.

Kas attiecas uz Nilsu Holgersonu, tad jāsaka, ka viņš gan nemaz nepriecājās par ilgo uzturēšanos Rietumvemmenhegā. Viņš gan pūlējās uzturēt možu garu, bet tas ne ikreiz izdevās. Zēnam kļuva pārāk smagi samierināties ar savu likteni.

«Kaut jel Skone drīzāk būtu aiz muguras un es jau atrastos ārzemēs!» viņš skumji domāja. «Tad es skaidri zinātu, ka man vairs nav nekādu cerību, un prāts būtu atkal daudz mierīgāks.»

Kādā agrā rītā zosis bija saposušās ceļam un devās uz Hallandi. Sākumā zēnam nebija nekāda liela prieka raudzīties lejā; viņam likās, ka te nekas jauns nebūs redzams. Austrumu daļa bija bagāta pakalniem un pla­šiem viršu klajumiem; viss tas atgādināja Smolandi. Vairāk uz rietumiem pacēlās kaili, apaļi kalnu pauguri un kailas kalnu grēdas, kuru starpā rēgojās jūras līči. Te izskatījās apmēram tāpat kā Bohuslenē.