Džanni Rodari - Sīpoliņa piedzīvojumi

Ķirbiene, kas bija pārāk resna, lai varētu skriet, tika žigli vien aizvelta citiem līdzi.

Sīpoliņš palika pēdējais. Viņš sirsnīgi atsveicinājās no jaunā grāfa, kam bija saskrējušas acīs asaras.

— Tu esi dūšīgs zēns, — viņš sacīja, — es nekad neesmu ticējis, ka tu esi slims.

— Tagad bēdz, citādi tevi otrreiz saņems ciet.

— Drīz mēs atkal satiksimies, un es tev apsolu, ka Tomātam mēs vēl sagādāsim daudz jauku pārsteigumu.

Pāris lēcienos viņš panāca pārējos un palīdzēja velt Ķirbieni. Ķirsēns turpretim gāja atpakaļ, lai noliktu atslēgas savā vietā — Tomāta labās kājas zeķē.

Pa to starpu sargi bija atraduši Zemenīti, kas mirka vienās asarās. Kalponīte bija sev saplēsusi priekšautiņu un saskrāpējusi seju, lai varētu noticēt, ka viņai tiešām uzbrukuši laupītāji.

— Uz kuru pusi viņi aizbēga? — aizelsušies jautāja sargi.

— Turp, — atbildēja Zemenīte, rādot uz ciema ceļu.

Sargi aizskrēja. Divas trīs reizes viņi apstaigāja ciemu un apcietināja kādu Kaķi, neskatoties uz tā sīvo pretošanos.

— Šī taču ir brīva zeme, — sašutumā ņaudēja Kaķis. — Jums nav nekādu tiesību mani apcietināt. Un bez tam jūs esat ieradušies tieši tādā brīdī, kad pele, kurai es jau vairākas stundas uzglūnu, patlaban bija nolēmusi iznākt no savas paslēptuves.

— Cietumā jums būs peļu tik, cik uziet, — atbildēja sardzes priekšnieks.

Pēc pusstundas viņi atgriezās pilī. Un varat iedomāties, kāds bija viņu pārsteigums, kad tie atrada cietumu tukšu!

Steidzīgi viņi ieslēdza Kaķi kamerā, sasvieda zobenus un šautenes kaudzē, pameta visu un, bīdamies no Tomāta dusmām, bēga prom.

Tomāts nākamajā rītā piecēlās un paskatījās spogulī.

— Deguns sadzijis, — viņš konstatēja, — plāksteri var ņemt nost. Iešu nopratināt apcietinātos.

Viņš paņēma līdzi Zirni kā advokātu un Pētersīļa kungu, lai tas pierakstītu cietumnieku atbildes, un visi trīs cits aiz cita nopietnām sejām, kā jau tas cienīgiem varasvīriem pieklājas, devās uz cietumu. Tomāts izvilka atslēgas no labās kājas zeķes,

atslēdza durvis un atlēca atpakaļ, nogāzdams Pētersīļa kungu, kas viņam stāvēja cieši aiz muguras. No cietuma atskanēja žēlabains: «Ņau! Ņau!» — kas pat akmenī varēja izsaukt līdzjūtību.

Ko jūs te darāt? — Tomāts jautāja Kaķim, kad bija attapies no pārsteiguma.

— Man sāp vēders, — vaimanāja Kaķis. — Ļoti lūdzu, lieciet mani vest uz slimnīcu vai vismaz atsūtiet ārstu.

Kaķis visu nakti bija ķēris žurkas un bija tā pārēdies, ka no zobu starpām viņam vēl karājās laukā ne mazāk kā divi simti žurku astes.

Bruņinieks palaida Kaķi brīvībā, dodams atļauju atgriezties cietumā, kad tik vien viņam iegribēsies pamedīt žurkas, un teica:

— Ja jūs būsiet tik laipns un saglabāsiet sagūstīto žurku astes kā pierādījumu savai svētīgajai darbībai, pils administrācija jums izsniegs nelielu pensiju, aprēķinot to par katru asti.

Tūliņ pēc tam Tomāts nosūtīja gubernatoram šāda satura telegrammu: «Ķiršu pilī ļoti nopietns stāvoklis. Nepieciešama jūsu klātbūtne ar visu citroniešu bataljonu.»

Otrā rītā ciemā ieradās valdnieks Citrons ar visu savu svītu, kurā bija četrdesmit galma citronu, un ar citroniešu bataljonu. Kā jums zināms, Citrona galmā visiem pie cepurēm bija piekārti zvaniņi, un, tiem zvanot, iznāca neparasts koncerts.

Izdzirdīs šo troksni, Puravs, kas pašlaik sukāja spoguļa priekšā ūsas, izliecās ārā pa logu, pamezdams savu darbu pusceļā. Tā viņš tika apcietināts un aizvests projām ar vienu ūsu uz augšu un otru uz leju.

— Ļaujiet man vismaz izsukāt arī kreiso ūsu! — lūdza Puravs sargus, kad tie viņu veda uz cietumu.

— Klusu, citādi mēs jums nogriezīsim ir kreiso, ir labo ūsu, lai nebūtu lieki jāpūlas, tās sukājot.

Puravs apklusa, jo baidījās pazaudēt savu vienīgo bagātību. Tika apcietināts arī Zirnis.

Advokāts kliedza un kārpījās pretī:

— Tas ir pārpratums! Es esmu advokāts un esmu bruņinieka Tomāta dienestā. Te notikusi kāda kļūda, atbrīvojiet mani nekavējoties!

Bet tas bija kā pret sienu, kā pret mūri.

Citronieši apmetās parkā. Sākumā viņi kavēja laiku, lasīdami Pētersīļa kunga uzrakstus, vēlāk, lai nekļūtu garlaicīgi, sāka plūkt puķes, makšķerēt zelta zivtiņas, šaut pa siltumnīcu stikliem un tamlīdzīgā veidā uzjautrināties.

Grāfienes, matus plēsdamas, staigāja no viena komandiera pie otra.

— Lūdzami, kungi, lieciet taču saviem ļaudīm ieturēt mēru! Viņi mums iznīcinās visu parku.

Komandieri pamatīgi apskaitās.

— Mūsu varoņiem, — viņi atbildēja, — pēc piepūles kara gaitās nepieciešama izklaidēšanās, un jums vajadzētu būt drusciņ atzinīgākām.

Grāfienes iebilda, ka Purava un Zirņa apcietināšana nevarējusi prasīt daudz pūļu.

Tad komandieris atbildēja:

— Labi. Tādā gadījumā liksim apcietināt arī jūs, tad viņi būs labāk nopelnījuši savu atalgojumu.

Grāfienēm nekas cits neatlika kā lasīties prom un iet žēloties pie paša Citrona. Tas, protams, bija iekārtojis sev apmešanās vietu pilī kopā ar visiem četrdesmit galma citroniem. Viņš bija izvēlējies sev visskaistākās istabas un izturējās bez kādas cieņas pret Tomātu, baronu, hercogu, Pētersīļa kungu un arī pret pašām grāfienēm.

Barons bija ļoti noraizējies.

— Jūs redzēsiet, — viņš čukstēja, — viņi apēdīs visus pārtikas krājumus, un mēs nomirsim badā. Viņi paliks šeit tik ilgi, kamēr nebūs visu apēduši, un tad aizies, atstādami mūs postā. Tā ir nelaime, tā ir katastrofa!

Valdnieks lika pasaukt pie sevis Puravu un sāka viņu nopratināt. Pētersīļa kungs, izšņaucis degunu rūtainajā kabatas drānā, gatavojās pierakstīt atbildes. Tomāts sēdēja valdniekam labajā pusē par priekšā teicēju.

Jādara zināms, ka Citrons, lai gan viņam uz galvas bija zelta zvaniņš, nebija visai gudrs virs, bez tam viņš bija arī ārkārtīgi izklaidīgs. Piemēram, tiklīdz atveda apcietināto, viņš iesaucās:

— Kādas ūsas! Es jums saku, ka visā valstī neesmu redzējis otras tik skaistas, tik garas un tik labi izsukātas ūsas!

Puravam, kamēr tas sēdēja cietumā, nebija cita darba kā tikai sukāt ūsas.

— Pateicos, jūsu gaišība, — viņš pazemīgi sacīja.

— Reiz nu mēs te esam, — turpināja valdnieks, — es gribu jūs iecelt Sudraba ūsu bruņinieka kārtā. Citroni, šurp!

Augstmaņi tūlīt ieradās.

— Atnesiet man Sudraba ūsu bruņinieka kroni!

Viņam atnesa kroni, tas ir, vienu ūsu, ko varēja uzlikt galvā; protams, šī ūsa bija no tīra sudraba.

Puravs bija pavisam apmulsis: viņš domāja, ka tiek saukts uz nopratināšanu, bet te viņu apbalvo ar tik augstu goda zīmi.

Viņš palocījās Citrona priekšā. Citrons ar gandarījumu uzlika viņam galvā kroni,

apkampa un noskūpstīja uz abām ūsām — vispirms uz kreisās, tad uz labās — un pēc tam piecēlās, lai ietu prom, jo viņš bija diezgan izklaidīgs.

Tad pie viņa pieliecās Tomāts un iečukstēja kaut ko ausī.

— Jūsu augstība, — murmināja Tomāts, — es visā padevībā lūdzu jūs ņemt vērā, ka esat iecēluši bruņinieka kārtā neģēlīgu noziedznieku.

— Kopš šā brīža, kad esmu viņu iecēlis bruņinieka kārtā, — sekoja augstprātīga atbilde, — viņš vairs nav noziedznieks. Tomēr viņu nopratināsim,