Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

— Labdien, draugi! — viņš teica skanīgā balsi, kas izklausījās pēc taures.

Iedomājieties šos nabaga cilvēkus! Tie saklupa viņam virsu un gribēja vai apēst skūpstīdami; vienā acumirklī viņi notīrīja visas smiltis, kas Sīpoliņam vēl bija pielipušas, cits apkampa, cits aiz sajūsmas knieba, cits sita viņam uz pleca.

— Lēnāk, lēnāk, — mēģināja atvairīties Sīpoliņš, — vai tad jūs gribat saraut mani gabalos?

Vajadzēja daudz pūļu, lai viņus nomierinātu. Bet prieks pārvērtas izmisumā, kad Sīpoliņš izstāstīja savus piedzīvojumus.

— Tātad tu esi tāds pats cietumnieks kā mēs? — noprasīja meistars Vīnodziņš.

— Ne vairāk, ne mazāk, — atbildēja Sīpoliņš.

— Un, kad atnāks sargi, viņi tevi ieraudzīs.

— Nav teikts, — sacīja Sīpoliņš. — Es vienmēr varu paslēpties profesora

Bumbiera vijolē.

— Jā, bet kas mums tagad palīdzēs tikt ārā no šejienes? — rūca Ķirbiene.

— Viss manas vainas dēļ… manas vainas dēļ… — nopūtas Ķirbītis.

Sīpoliņš no visas sirds būtu gribējis viņus visus uzmundrināt, bet nepietika spēka.

Arī viņam, starp citu, viss rādījās diezgan tumšās krāsās.

Protams, Tomāts neatzinās, ka Sīpoliņš bija izbēdzis, bet stāstīja, ka licis viņu pārvest uz kopējo kameru. Bez tam, tā kā viņam bija plāksteris uz deguna, viņš visu laiku gulēja gultā. Zemenite izspiegoja viņu pēc labākās sirdsapziņas, bet nebija iespējams uzzināt, kur viņš glabā cietuma atslēgas. Viņa nolēma aprunāties ar Ķirsēnu, kas visu laiku, kā jūs jau zināt, bija slims un raudāja dienu un nakti.

Tikko Zemenīte viņam bija izstāstījusi par visu notikušo, Ķirsēns mitējās raudāt.

— Sīpoliņš cietumā? Viņš tur nedrīkst palikt ne minūti! Dod man tūliņ manas brilles!

— Ko tu gribi darīt? _— lešu viņu atbrīvot, — apņēmības pilns paziņoja jaunais grafs. — Viņu un visus pārējos.

— Bet atslēgas ir Tomātam — kā tu tās dabūsi?

— Nozagšu. Tu izcep garšīgu torti un pieliec tai drusku miega zāļu klāt. Tad aiznes to Tomātam, kas ir ļoti kārs uz tortēm, un, kad viņš būs aizmidzis, nāc paziņo man. Es pa to laiku došos izlūkgājienā.

Zemenīte nevarēja beigt brīnīties par mazā grāfa enerģiju.

— Kā viņš ir pārmainījies! Pasaulīt, kā viņš ir pārmainījies!

To pašu teica visi, kas sastapa Ķirsēnu viņa izlūkgājienā. Grāfienes, Pētersīļa kungs, hercogs Mandarīns pārsteigti noraudzījās zēnā.

— Viņš taču ir izveseļojies! — konstatēja grāfiene Pirmā ar zināmu apmierinājumu.

— Bet es saku, ka viņš nekad nav bijis slims, — spriedelēja hercogs. — Tā bija tikai izlikšanās.

Grāfiene Otrā pasteidzās pievienoties sava untumainā brālēna domām, jo baidījās, ka viņš neuzlec uz kāda skapja un nepiedraud ar pašnāvību, lai tā iegūtu sev gandarījumu.

No kāda sarga Ķirsēns dabūja zināt, ka Sīpoliņš no Slepenās Bedres aizbēdzis, un bija par to ļoti priecīgs, bet nolēma rīkoties tālāk, lai varētu atbrīvot pārējos cietumniekus.

— Sīpoliņa draugi ir arī mani draugi, — viņš sev sacīja. Atjautīgi iztaujādams sardzi, viņš uzzināja, ka Tomāts cietuma atslēgas nēsā sev līdzi kabatā, kas iešūta zeķē.

«Šis apstāklis ir ļoti nepatīkams,» domāja Ķirsēns, «jo Tomāts iet gulēt zeķēs. Lai varētu zeķes paņemt, viņu nepamodinot, vajadzēs to pamatīgi iemidzināt.»

Tāpēc viņš deva rīkojumu Zemenītei, lai tā pieliek tortei divkāršu miega zāļu devu.

Iestājoties naktij, kalponīte atnesa Tomātam lielisku šokolādes torti. Tomātam tas bija tikai viens kumoss.

— Tev nevajadzēs par savu saimnieku žēloties, — viņš solījās no savas puses. — Kad izveseļošos, es tev uzdāvināšu papīriņu no šokolādes, kuru es pērn apēdu. Tu redzēsi, cik tas ir smaržīgs!

Zemenīte pateicībā palocījās līdz pašai zemei. Kad viņa atliecās taisna, Tomāts jau bija cieši aizmidzis un krāca kā vesels kontrabasu orķestris.

Viņa gāja pasaukt Ķirsēnu, un roku rokā abi devās pa pils gaiteņiem uz Tomāta mitekli.

Viņi gāja garām hercoga Mandarīna istabai, kurš pašlaik vingrinājās lēkšanā. Lai arvien, kad bija jāuzstāda kādas svarīgas prasības, varētu lēkāt pa mēbelēm augšā un zemē, vajadzēja nopietni trenēties. Mandarīns trenējās naktī. Zemenīte un Ķirsēns, lūkojoties pēc kārtas pa atslēgas caurumu, redzēja viņu lēkājam kā kaķi no skapja uz lampu, no gultas gala uz spoguli. Pa aizkariem viņš rāpās uz augšu neticamā ātrumā. Viņš bija kļuvis īsts akrobāts.

Tomāta istaba nebija pilnīgi tumša: Zemenīte ar gudru ziņu bija atstājusi vaļā slēģus, un pa logu plūda iekšā mēness gaisma.

Bruņinieks pamatīgi krāca. Pašlaik viņš tieši sapņoja, ka Zemenīte viņam atnesusi otru šokolādes torti — tik lielu kā velosipēda ritenis. Un nu sapnī viņam nāca pretī draudīgā izskatā barons Apelsīns, pieprasīdams pusi no tortes. Tomāts, gatavs aizstāvēt savas tiesības, izvilka zobenu. Barons aizbēga, iesizdams nabaga Puplakstam, kas svīda, vilkdams savus ratiņus. Bet, kad barons bija projām, ieradās hercogs Mandarīns, kas uzkāpa ļoti augstā kokā un kliedza: «Dod man pusi tortes, jeb es metīšos uz galvas zemē!»

Vārdu sakot, Tomāts nevarēja mierīgi sapņot: visi viņam gribēja atņemt šo nolādēto torti, kas galu galā arī pati sāka viņu nerrot. No šokolādes tortes tā pārvērtās par kartona torti. Tomāts, nekā ļauna neparedzēdams, iecirta tajā zobus, un mute tūliņ bija pilna ar sīkstu kartonu.

Kamēr Tomātu mocīja šādi sapņi, Zemenīte viņam atsedza kājas, Ķirsēns ļoti uzmanīgi novilka zeķes un izņēma laukā atslēgu saišķi.

Tā, tas ir padarīts, — viņš čukstēja Zemenītei. Meitene paskatījās uz Tomātu.

Kas zina, ko viņš darīs, kad pamanīs notikušo.

Iesim, kamēr viņš vēl nav pamodies.

— Par to nav jābaidās. Es ieliku tik daudz miega zāļu, ka ar tām varētu iemidzināt veselu ienaidnieka karaspēku.

Viņi piesardzīgi izgāja no istabas, aizvēra durvis un drebošu sirdi metās lejā pa trepēm.

Pēkšņi Ķirsēns apstājās.

— Bet sargi?

Par sargiem, lūk, viņi nebija padomājuši.

Zemenīte iebāza pirkstu mutē: viņa vienmēr meklēja padomu pirkstā. Pasūkāja pirkstu, un uzreiz prātā ienāca laba doma.

— Izdomāju, — viņa teica. — Es aiziešu aiz mājas stūra un saukšu, cik spēka, pēc palīdzības. Tu pieaicināsi sargus un sūtīsi man pretī. Kad būsi palicis viens, slēdz tik vaļā cietumu, un viss būs kārtībā.

Tā viņi arī izdarīja. Viss izdevās lieliski. Zemenīte kliedza «palīgā!» tik iespaidīgi, ka pat stādi būtu labprāt atrāvušies no savām saknēm, lai ietu viņu glābt. Sargi skrēja turp kā izšautas lodes. Ķirsēns tos vēl paskubināja, saukdams nopakaļ:

— Skrieniet taču, skrieniet! Tur ir laupītāji!

Palicis viens, Ķirsēns atslēdza cietumu. Kāds viņam bija pārsteigums, redzot starp citiem apcietinātajiem arī Sīpoliņu.

— Sīpoliņ, tu te! Vai tu nebiji aizbēdzis?

— To izstāstīšu citreiz. Tagad nedrīkst zaudēt laiku.

— Mūciet pa šo ceļu, — norādīja Ķirsēns uz taciņu, kas veda tieši mežā. — Sargi aizgāja uz otru pusi.