Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Žurkas aiz sajūsmas kliedza, tvēra pēc ieročiem un no jauna devās uzbrukumā. Bet šoreiz meistars Vīnodziņš bija tālredzīgāks un sveci bija nolicis augstu — tur, kur siena bija mazliet apdrupusi un starp diviem ķieģeļiem izveidojusies neliela sprauga. Žurkas dabūja pamatīgi izlēkāties: sveci viņas tomēr nevarēja aizsniegt. Manīgākajām bija jāapmierinās ar to, ka dabūja drusciņ palaizīt Bumbiera vijoli, bet ari viņām bija jāatkāpjas, jo žurku ģenerālis, pārskaities par neizdošanos, gribēja sodīt katru desmito kareivi. Tā viņš arī izdarīja. Nostādījis visus savus kareivjus ierindā, viņš katru desmito lika nošaut.

Tovakar dārzā notika militāra apspriede. Sīpoliņš, Zemenīte un Redīsīte aiz kāda žoga apsprieda stāvokli ar tādu dedzību, ka neko nemanīja sev apkārt. Viņi nepamanīja arī suni Plēšku, kas, iedams savā pārbaudes pastaigā, mežonīgi uzklupa viņiem no mugurpuses. Plēška abas meitenes nepagodināja pat ne ar skatienu: viņš mierīgi uzgūlās Sīpoliņam uz krūtīm un rēja, kamēr Tomāts atnāca nabaga Sīpoliņu apcietināt. Varat iedomāties, kāds prieks bija bruņiniekam!

— Lai parādītu tev savu labvēlību, — viņš iesaucās, — es tevi ieslēgšu Slepenajā Bedrē! Cietums nav tevis cienīgs.

— Jā, lūdzu, — atbildēja Sīpoliņš bez kāda apmulsuma.

Ko lai viņš būtu atbildējis? Varbūt jūs labāk gribētu, lai viņš būtu sācis raudāt par to, ka ir arestēts?

Sīpoliņš pamodās nakts vidū, jo likās — kāds klauvētu pie durvīm. Bet šī iedoma viņam pašam šķita tik muļķīga, ka bija par to jāsmejas.

«Un tomēr es kaut ko dzirdēju,» viņš domāja.

Kamēr viņš domāja, mēģinādams izprast, no kā pamodies, troksnis atkārtojās. Tā bija dobja, nepārtraukta skaņa, it kā netālu kāds strādātu ar kapli.

— Kāds rok eju, — nosprieda Sīpoliņš pēc tam, kad bija pielicis ausi pie Bedres sienas tai pusē, kur bija dzirdams troksnis.

Tikko viņš bija nonācis pie šīs atziņas, no sienas nodrupa zemes pika, pēc tam izgāzās ķieģelis, un tūlīt aiz ķieģeļa kāds novēlās uz Bedres grīdas.

— Ej nu sazini, kur esmu nokļuvusi? — kāds sāka runāt balsī ar stipru deguna pieskaņu.

— Slepenajā Bedrē, — atbildēja Sīpoliņš, — tas ir, vistumšākajā pils cietumā. Tāpēc atvainojiet mani, ka nevaru jūs saskatīt un apsveicināties, kā pieklājas.

— Un kas jūs tāds esat? Atvainojiet arī mani, bet, ziniet, es esmu pieradusi pie tumsas, un šeit man ir par gaišu. Gaismā es nekā neredzu.

— Saprotu, tad jums jābūt no kurmju dzimtas.

— Tieši tā, — atbildēja Kurmiene, — jau krietni sen es gatavojos rakt šinī virzienā, bet nekad nav bijis laika. Ziniet, man ir desmitiem kilometru eja, kas jāpārrauga un jāuztur kārtībā. Vienmēr kaut kur sūcas ūdens (tāpēc man, lūk, ir iesnas), bez tam tur ir šie nolādētie tārpi, kas paši nezina, kur būtu līduši, un kas nesajūt ne mazāko cieņu pret cita darbu. Un tā es atliku rakšanu vienmēr no nedēļas uz nedēļu. Bet šorīt sev noteicu: «Cienījamā Kurmien, ja jūs esat saprātīga sieva un esat nolēmusi apskatīt pasauli, tad pēdējais laiks rakt jaunā virzienā.» Tā es devos ceļā un…

Sīpoliņš pārtrauca šo tērzēšanu un stādījās priekšā:

— Mans vārds ir Sīpoliņš, un es esmu bruņinieka Tomāta gūsteknis.

— Nepūlieties daudz skaidrot, — teica Kurmiene, — es jūs pazinu jau no smakas.

Es jums no sirds jūtu līdzi. Dienu un nakti uzturēties tik gaišā vietā — tās laikam ir tīrās mocības.

— Pēc manām domām, šī vieta ir diezgan tumša.

— Jūs tikai smejaties. Es no sirds jums jūtu līdzi. Ak vai, pasaule ir ļauna. Es saku: ja jūs gribat kādu ielikt cietumā, tad lieciet viņu vismaz tumšā vietā, kur acis var atpūsties. Bet kopš tās dienas, kad kartāgieši izrāva Atilijam Regulām skropstas un izlika viņu saules staros, cilvēce ir kļuvusi arvien nežēlīgāka.

Sīpoliņš saprata, ka nav vērts spriedelēt par gaismu un tumsu ar kurmi, kas pieradis pie savām pa zemes ejām un kam šinī jautājumā ir pilnīgi pretēji uzskati.

— Iespējams, ka gaisma mani ļoti apgrūtina, — viņš nopūtās.

— Redziet nu! Vai es neteicu? — Kurmiene bija pavisam aizkustināta. — Ja jūs nebūtu tik liels, viņa ierunājās.

— Es? Es esmu pavisam maziņš, es jums galvoju. Es varu iziet cauri kurmja alai.

— Var jau būt, var jau būt, jaunais cilvēk. Bet, ja jūs gribat mani iepriecināt, tad nesauciet manas ejas par alām. Nu, varbūt es varu jūs pavadīt kādu gabaliņu?

— Es varētu ielīst tanī ejā, ko jūs tikko beidzāt rakt, — ierosināja Sīpoliņš. — Tikai jūs mani pavadiet, jo vienam man bail apmaldīties: esmu dzirdējis, ka jūsu ejas esot ļoti sarežģītas.

— Paklausieties, — atbildēja Kurmiene, — man ir ļoti garlaicīgi iet otrreiz pa to pašu ceļu. Zināt, ko es jums pasacīšu? Izraksim jaunu eju.

— Uz kuru pusi? — tūliņ jautāja Sīpoliņš.

— Uz kuru vēlaties, — atbildēja Kurmiene, — lai tikai varētu nokļūt kādā tumšā vietā, nevis tādā briesmīgā caurumā, kur ir tik gaišs kā te.

Sīpoliņš tūliņ iedomājās cietumu, kurā bija ieslodzīts Ķirbītis, Vīnodziņš un citi.

Tas viņiem būtu jauks pārsteigums, redzot viņu atnākam no pazemes.

— Es domāju, ka vajag rakt uz labo pusi, — viņš pateica Kurmienei savu priekšlikumu.

— Uz labo vai kreiso, man vienalga. Ja jums labāk patīk uz labo, iesim uz labo.

Daudz nedomādama, Kurmiene iegrūda degunu sienā un sāka tik strauji rakt, ka Sīpoliņu pilnīgi apbēra ar zemi.

Viņam uznāca klepus lēkme, kas ilga vienu ceturtdaļstundu. Beidzis klepot un šķaudīt, Sīpoliņš izdzirda Kurmienes balsi, kas sauca:

— Vai jūs gatavojaties nākt vai ne?

Sīpoliņš ielīda ejā, kas bija pietiekami liela, lai varētu līst uz priekšu. Kurmiene jau bija zibensātrumā pieveikusi vairākus metrus.

— Te es esmu, Kurmien, te es esmu! — teica Sīpoliņš, spļaudams no mutes zemi, ko rakdama svaidīja tam virsū Kurmiene.

Tomēr viņš, iekams virzījās uz priekšu, vēl apstājās un aizķepināja alas ieeju.

«Kad viņi atklās, ka esmu izbēdzis,» viņš nodomāja, «tad nezinās, uz kuru pusi esmu devies.»

— Kā jūtaties? — Kurmiene rokot apvaicājās.

— Pateicos, ļoti labi, — atbildēja Sīpoliņš. — Te ir pilnīga tumsa.

— Es taču teicu, ka jūs tūliņ jutīsieties labāk. Vai nevēlaties kādu brītiņu apstāties?

Man pašai gan negribētos to darīt, tāpēc ka steidzos, bet jūs varbūt neesat pieradis skriet pa ejām.

— Labāk turpināsim ceļu, — teica Sīpoliņš, apsvērdams, ka tādā gaitā pēc pāris stundām viņi varētu nokļūt cietuma tuvumā.

— Labi. — Kurmiene atkal sāka steidzīgi rakt ar tādu troksni, kas atgādināja pneimatiskā āmura skaņu.

Sīpoliņam nebija viegli tikt viņai līdzi.

Stundas ceturksni pēc Sīpoliņa un Kurmienes aizbēgšanas atvērās Bedres durvis un, smaidīdams uzvaras priekā, ienāca Tomāts. Kā viņš jau iepriekš bija domās tīksminājies par šo mirkli, šis drošsirdīgais bruņinieks! Uz cietumu ejot, viņš jutās par kilogramiem divdesmit vieglāks.

— Sīpoliņš ir manās rokās, — viņš sajūsmināts pats sev teica. — Es piespiedīšu viņu visā atzīties no A līdz Z un pēc tam likšu pakārt. Kad tas būs izdarīts, palaidīšu brīvībā meistaru Vīnodziņu un tos citus muļķus: no šiem ļaudīm nav ko bīties. Te, lūk, jau ir Slepenās Bedres durvis. Ak, kāds man baudījums, iedomājoties šo knauķi, kas tur iekšā droši vien jau izplūdis asarās! Varu derēt, ka viņš man kritīs pie kājām un lūgs piedošanu. Varu derēt, ka viņš manas kurpes nolaizīs spodras. Un es viņam ļaušu to darīt, dodot kaut kādu cerību uz glābiņu; pēc tam es viņa cerības iznīcināšu un paziņošu savu spriedumu: nāve pakarot!