Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Bet, kad bija atvērtas durvis un aizdegta kabatas laternīte, izrādījās, ka no cietumnieka vairs nebija ne vēsts. Kamera bija tukša, pilnīgi tukša.

Tomāts neticēja pats savām acīm. Sargi, kas stāvēja blakus, redzēja viņu kļūstam dzeltenu, oranžu, zaļu, gaišzilu, tumšzilu un violetu.

— Kur viņš var būt ielīdis? Sīpoliņ, kur tu esi paslēpies? Jautājums bija diezgan muļķīgs: kur tad Sīpoliņš būtu varējis paslēpties?

Tomāts skatījās zem sola, ūdens krūzē, griestos, izpētīja grīdu un sienas ik pa kvadrātcentimetram — nekā. Cietumnieks bija pazudis, kā gaisā izkūpējis.

— Kas viņam ļāva izbēgt? — bargi noprasīja bruņinieks, griezdamies pie sardzes.

Sardzes priekšnieks viņam atgādināja:

— Bruņiniek, jums pašam bija Bedres atslēga.

Tomāts pakasīja galvu: tas bija tiesa. Lai atrisinātu šo mīklaino gadījumu, viņš apsēdās Bedres vidū, domādams: «Vispirms apsēdīšos. Sēdus var labāk domāt, nekā kājās stāvot.» Bet arī sēdus viņš ne pie kādas skaidrības netika. Šai mirklī sacēlās vējš un durvis ar troksni aizcirtās.

— Taisiet vaļā, nelieši! — bļāva Tomāts.

— Gaišība, tas nav iespējams, jo slēdzene ir aizkritusi ciet! Tomāts mēģināja atvērt durvis ar atslēgu, bet slēdzene bija tā ierīkota, ka atslēgt varēja tikai no ārpuses.

Redzēdams, ka viņš ir cietumnieks pats savā cietumā, Tomāts aiz dusmām tikko nepārplīsa.

Viņš kļuva violets, tumšzils, gaišzils, zaļš, oranžs un dzeltens un draudēja nekavējoties nošaut visus sargus, ja tie nebūs atvēruši durvis, iekams viņš aizskaitīs līdz simtam.

Īsi sakot, lai atvērtu cietumu, bija jāuzspridzina durvis ar dinamītu. Sprādziens uzsvieda Tomātu ar kājām gaisā un apklāja visu augumu ar zemi. Sargi drudžaini raka un galu galā izvilka Tomātu ārā kā kartupeli no vagas. Viņi to iznesa laukā un pamatīgi apskatīja, vai nav kas lauzts.

Tiešām, Tomātam bija ievainots deguns. Tam uzlika plāksteri, un bruņinieks skrēja prom, lai drīzāk varētu ielīst gultā. Viņam bija liels kauns rādīties ļaudīs ar tādu plāksteri uz deguna — pašā ģīmja vidū!

Sīpoliņš ar Kurmieni jau bija ļoti tālu, tomēr sadzirdēja sprādziena atbalsi.

— Kas tur notiek? — jautāja zēns.

— Nebīstieties, — drošināja viņu Kurmiene. — Acīmredzot tie ir manevri. Valdnieks Citrons uzskata sevi par lielu karavadoni, un viņam nav miera, ja tas nevar uzsākt kādu karu kaut vai iedomās.

Kurmiene, turpinādama naski rakt, nevarēja vien beigt slavēt tumsu un klāstīt, cik ļoti viņa ienīst gaismu.

— Atceros, reiz, — stāstīja Kurmiene, — man gadījās paskatīties uz sveci. Goda vārds, man bija jābēg, ko kājas nes: es nevarēju panest šo skatu.

— Jā gan, — apliecināja Sīpoliņš, — dažas sveces deg ar apžilbinošu gaismu.

— Bet iedomājieties, — turpināja Kurmiene, — šī svece bija nodzēsta. Kas gan ar mani būtu noticis, ja tā būtu bijusi aizdegta!

Sīpoliņš sevī prātoja, kā var kaitēt acīm nodzēsta svece, bet te Kurmiene pēkšņi apstājās.

— Es dzirdu balsis, — viņa teica.

Sīpoliņš sāka uzmanīgi klausīties: viņš sadzirdēja, ka tālumā runā, tikai atsevišķas balsis vēl labi nevarēja atšķirt.

— Vai dzirdat? — Kurmiene atsāka valodu. — Tās ir cilvēku balsis. Kur ir cilvēki, tur gaisma. Labāk iesim kādā citā virzienā.

Sīpoliņš atkal klausījās, un šoreiz viņš skaidri sadzirdēja meistara Vīnodziņa balsi: saprast gan nevarēja, ko viņš saka, taču nebija nekādu šaubu, ka tas ir viņš, jo kurpnieka balsi Sīpoliņš ļoti labi pazina.

Viņš gribēja iesaukties, likt sevi dzirdēt un pazīt, tomēr apdomājās:

«Labāk būs, ja Kurmiene tik ātri neuzzinās, ka tie ir mani paziņas. Man vispirms viņa jāpārliecina, ka jārok cietuma virzienā, citādi visi mani nodomi izkūpēs vējā.»

— Cienījamā Kurmiene, — viņš sacīja, — esmu dzirdējis stāstām par kādu ļoti tumšu alu, kurai, pēc maniem aprēķiniem, vajadzētu būt tieši kaut kur te.

— Tumšāka par šo eju? — šaubīdamās vaicāja Kurmiene.

— Nesalīdzināmi tumšāka, — meloja Sīpoliņš. — Domāju, ka mēs dzirdējām to cilvēku balsis, kas šajā alā atpūtina savu redzi.

— Hm… — norūca Kurmiene. — Tas man diez cik pārliecinoši neizklausās. Bet ja nu jūs katrā ziņā gribat iet uz šo alu… Protams, pats uz savu atbildību.

— Es jums būšu ļoti pateicīgs, — lūdza Sīpoliņš. — Mūžu dzīvo, mūžu mācies, vai ne?

— Lai notiek, — galu gala noteica Kurmiene. — Bet, ja sāpes acis, tad tas nāks par ļaunu jums.

Pēc neilga brītiņa balsis skanēja pavisam tuvu. Pēdīgi Sīpoliņš sadzirdēja Ķirbīti nopūšamies:

— Viss manas vainas dēļ… būtu vismaz Sīpoliņš nācis.

— Vai nu es maldos, — sacīja Kurmiene, — vai arī es dzirdēju pieminam jūsu vārdu?

— Manu vārdu? — jautāja Sīpoliņš, izlikdamies ļoti par steigts. — To es nedzirdēju.

Šai brīdī atskanēja meistara Vīnodziņa balss:

— Sīpoliņš apsolīja, ka nāks mūs atbrīvot, un viņš atnāks. Par to es nešaubos.

Kurmiene tūlīt teica:

— Dzirdējāt? Viņi runā par jums. Nemaz nedomājiet man iestās tīt, ka jūs to nedzirdējāt. Labāk pasakiet — kādā nolūkā jūs man likāt rakties uz šejieni?

— Cienījamā Kurmiene, — atzinās Sīpoliņš, — varbūt man tūliņ vajadzēja teikt jums taisnību. Nu es to pateikšu tagad. Balsis, kuras mēs dzirdam, nāk no Ķiršu pils cietuma, kurā ieslodzīti daži mani draugi, bet es esmu apsolījis viņus atbrīvot.

— Un jūs domājāt, ka ar manu palīdzību…

— Tieši tā. Cienījamā Kurmien, jūs bijāt tik laba un izrakāt eju līdz šai vietai. Varbūt jūs izraktu vēl otru, lai pa to varētu izbēgt mani draugi ?

Kurmiene brītiņu apdomājās un tad teica:

— Labi, man nav iebildumu. Man visi virzieni ir vienlīdz labi. Rakšu eju jūsu draugiem.

Sīpoliņš būtu viņu noskūpstījis, bet visa seja tai bija pārklāta ar tik biezu zemes kārtu, ka nemaz vairs nevarēja saprast, kur ir mute.

— Paldies jums no visas sirds, dārgā Kurmien! Būšu jums pateicīgs līdz mūža galam.

— Un tagad, — aizkustināta izsaucās Kurmiene, — nezaudēsim laiku pļāpājot, bet steigsimies pie jūsu draugiem.

Viņa ķērās atkal pie darba un pēc dažiem mirkļiem jau izurbās cauri sienai, kas viņus vēl šķīra no cietuma. Kā par nelaimi, tieši tai brīdī, kad Kurmiene parādījās cietumā, meistars Vīnodziņš aizdedzināja sērkociņu, lai paskatītos, cik pulkstenis.

Mazā liesmiņa atstāja uz nabaga Kurmieni tādu iespaidu, ka viņa metās atpakaļ, it kā būtu pamatīgi dabūjusi pa degunu, un nesās, cik jaudas, prom pa eju, atstādama Sīpoliņu ar garu degunu.

— Uz redzēšanos, Sīpoliņ! — viņa kliedza bēgot. — Jūs esat lāga zēns, un es jums gribēju palīdzēt. Bet jums vajadzēja mani brīdināt, ka mēs nokļūsim ellē ar briesmīgu gaismu. Šajā ziņā jums gan nevajadzēja melot.

Viņa aizsteidzās prom tādā ātrumā, ka eja aiz viņas sagāzās sienas sabruka un piepildīja alu ar zemi. Drīz vien Sīpoliņš vairs nedzirdēja viņas balsi. Skumju sirdi viņš domās sūtīja tai sveicienus: «Dzīvo sveika, vecā Kurmiene! Pasaule ir maza, varbūt kādreiz mēs atkal sastapsimies un es varēšu izlūgties no tevis piedošanu par šo mānīšanu.»

Atvadījies šādā veida no savas ceļabiedres, Sīpoliņš noslaucīja mutautiņā seju, cik labi vien varēja, un ielēca cietumā jautrs un kustīgs kā zivtiņa.