Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Zinītis kļuva ļoti priecīgs. Viņš teicās tūliņ pat doties uz Zaļo pilsētu un lūdza parādīt viņam uz turieni ceļu. To izdzir- duši, pilsētas iedzīvotāji noskuma un sacīja, ka uz Zaļo pilsētu nevarot iet, jo tur apmeties simtgalvains pūķis, kas rijot knīpas, nemaz jau nerunājot par knauķiem.

— Es tā kā nekad nebūtu redzējis simtgalvainus pūķus! — Zinītis neticīgi pavīpsnāja.

— Ko jūs! Ko jūs! — Visi sāka vēcināt rokām. — Bet kas apēda mūsu Baranciņu? Cik dienu jau pagājis, kopš viņš aiz­veda Skrūvīti un Ķīlīti uz Zaļo pilsētu, bet tā arī nav atgriezies.

— Un kas aprija Sprūdiņu? — jautāja citi. — Viņš brauca uz Zaļo pilsētu pēc Baranciņa un ari nav atgriezies. Kas tas bija par lielisku mehāniķi! Visu ko pieprata.

— Un kas notiesāja Nagliņu? — prātoja trešie. — Nu, tā kaut arī nav žēl, tāpēc ka, taisnību sakot, tāds draņķa knēvelis bija, taču tomēr — vai tad nu tīri kādam vajadzēja viņu aprīt?

Zinītis kļuva domīgs. Tad ierunājās:

— Zinātnē nekas nav zināms par to, ka eksistētu simtgal- vaini pūķi. Tātad to nav.

Attapiņš iebilda:

— Taču zinātnē nekas arī nav zināms, ka pūķi neeksistē. Tātad iespējams, ka tie tomēr ir. Ja par to runā, tātad kaut kas ir.

— Par raganu Kaulkāji arī runā, — Zinītis atteica.

— Vai tad, jūsuprāt, raganas nav?

— Protams, nav.

— Nestāstiet nu pasakas!

— Tās nav nekādas pasakas. Ragana Kaulkāje — tā gan ir pasaka.

Zinītis bija stingri apņēmies doties uz Zaļo pilsētu, un, lai ka knauķi pūlējās viņu atrunāt, viņš palika pie sava. Neko dā­ni — knauķi pamieloja viņu, tad izveda ārpus pilsētas un parā­dīja ceļu uz Zaļo pilsētu. Visi bija pārliecināti, ka tas dodas drošā nāvē, un atvadījās no tā ar asarām acīs.

Tobrīd tālumā uz ceļa parādījās putekļu mākonis. Tas strauji luvojās un kļuva lielāks. Knēveļi pajuka kur kurais, paslēpās mājās un sāka skatīties pa logiem. Visi nosprieda, ka tur jau jož imtgalvainais pūķis. Vienīgi Zinītis nenobijās un palika stā­vam ceļa vidū.

Drīz vien visi ieraudzīja, ka pilsētai cits pēc cita tuvojas trīs automobiļi. Tie bija tie, kas sacēla uz ceļa putekļus. Pirmajā mašīnā gulēja prāvs ābols sarkaniem sāniem, otrā — ienācies bumbieris, trešajā mašīnā bija iekrauts ap pusdesmita plūmju. Piebraukušas blakus Zinītim, mašīnas apstājās, un no tām iz­kapā Baranciņš, Sprūdiņš un Nagliņš. To ieraudzījuši, knēveļi skrēja ārā no mājām, steidzās apkampt Baranciņu un Sprūdiņu, un pat Nagliņu. Visi taujāja par pūķi un, izdzirduši, ka nekāda pūķa nav un nekad neesot bijis, ļoti izbrīnījās.

— Kāpēc tad jūs tik ilgu laiku bijāt pazuduši? — visi jau­tāja.

— Mēs strādājām pie augļu novākšanas, — Nagliņš atbil­dēja.

šī atbilde visiem izraisīja smīnu.

— Pārējie varbūt arī strādāja, bet tu nu gan droši vien visu laiku ložņāji pa sētām un dauzīji rūtis! — zobgalīgi teica Atta- piņš.

— Bet re, ka ne! — Nagliņš apvainots atteica. — Es ari strādāju. Es .. . nu, kā lai to saka . . . pāraugu, tā, lūk!

Sprūdiņš un Baranciņš apliecināja, ka Nagliņš patiešām esot pāraudzis, ka knīpas palikušas ar viņa darbu ļoti apmieri­nātas un par to dāvinot Pūķienas iedzīvotājiem lielu daudzumu ābolu, bumbieru un plūmju. Visi knauķi bija par to priecīgi, jo viņi ļoti cienīja augļus.

Baranciņš, dabūjis zināt, ka Zinītis ir ceļā uz Zaļo pilsētu, piedāvājās aizvest viņu savā mašīnā, un drīz viņi aizbrauca.

Pūķienas knēveļi līksmām sejām staigāja pa ielām. Visi bija priecīgi, ka pūķa nav, ka Baranciņš un Sprūdiņš atradušies, un it īpaši par to, ka Nagliņš pāraudzis. Tiesa, daži šai pāraugša­nai neticēja un aizdomīgi vēroja viņu, baidīdamies, ka tas atkal nesāk dauzīt rūtis. Pēc kāda laiciņa Nagliņu ieraudzīja pie upes.

Izmeties uz krasta vienās peldbiksītēs, viņš maz­gāja savas drēbes.

— Kam tev uzreiz ievajadzējies drēbes maz­gāt? — viņam jautāja.

— Rīt iešu uz balli, — Nagliņš pavēstīja. — Tālab man iāancrērbias labi tīri nn iāsasnkāias.

— Vai tad knīpām būs balle?

— Būs. Baranciņš un Sprūdiņš arī ies. Viņus arī ielūdza.

— Tu gribi teikt, ka arī tevi ielūdza? — knauķi neticīgi pār­vaicāja.

— Kā tad citādi! Nu jā, ka ielūdza.

— Nu, nu! — Knauķi nogrozīja galvas. — Ja jau nu knīpas viņu ielūgušas uz balli, tātad viņš patiešām ir pāraudzis. Kas to būtu domājis!

Balles priekšdarbi ritēja pilnā sparā. Estrāde orķestrim un teltis ap dejas laukumu jau bija uzceltas. Tūbiņš izdaiļoja es­trādi ar vismākslīgākajiem rakstiem, bet pārējie knauķi krāsoja teltis visās varavīksnes krāsās. Knīpas rotāja laukumu ar zie­diem, dažādu krāsu lukturīšiem un karodziņiem. Nezinītis šau­dījās šurpu turpu un rīkoja, cik jaudas. Viņam šķita, ka darbs rit ļoti gausi. Viņš klaigāja, rosījās un tikai traucēja citus. Par laimi, ikviens arī bez viņa zināja, kas darāms.

Kāds bija izdomājis visapkārt laukumam ierīkot soliņus, bet Irūka dēļu. Nezinītis bija gatavs vai matus plēst aiz dusmām.

— Ē, — viņš kliedza, — neva­rība nu atvest liekus dēļus, tagad nu visas mašīnas aizbraukušas uz Pū­ķienu! Kas ir, plēšam nost kādu būdu! No tās sataisīsim solu vai cik!

— Pareizi! — atkliedza Varbūtiņš un jau metās ar cirvi uz tuvāko būdu.

— Ko tu dari! — aprāja Tūbiņš. — Cēlām, cēlām, krāso­jām, krāsojām, bet nu plēsīs nost!

— Nav tava darīšana! — bļāva Nezinītis. — Solu arī vajag.

— Bet nevar taču vienu taisīt un citu plēst nost!

— Un ko tu te rīko? — Nezinītis uzbrēca. — Kurš mums ir pats galvenais — tu vai es? Sacīts plēst — tātad plēst nost!

Nevar zināt, ar ko šis strīds beigtos, bet te tālumā parādījās mašīna.

— Baranciņš brauc atpakaļ! — visi iegavilējās. — Nu varēs atvest dēļus un nevajadzēs plēst nost būdu.

Mašīna piebrauca. No kabīnes izkāpa Baranciņš. Viņam se­koja vēl kāds knēvelis. Visi izbrīnā raudzījās uz to.

— Ļautiņi, tas taču mūsu Zinītis! — iesaucās doktors Tab­letiņš.

— Zinītis atbraucis! — iegaudojās Aizmārša.

Acumirklī knauķi apstāja Zinīti, ņēmās viņu apkampt un skūpstīt.

— Beidzot mēs tevi atradām! — viņi runāja.

— Kā tā — jūs mani atradāt? — Zinītis brīnījās. — Manu­prāt, es atradu jūs!

— Jā, jā, pareizi, tu atradi mūs, bet mēs domājām, ka tu esi mūs pavisam atstājis!

— Es jūs atstājis? — Zinītis no jauna brīnījās. — Manu­prāt, jūs atstājāt mani!

— Tu taču nolēci ar izpletni, bet mēs palikām, — iebilda Apalītis.

— Un kādēļ tad jūs palikāt? Es taču devu komandu visiem lēkt. Vajadzēja lēkt man pakaļ, tāpēc ka balons tik un tā ilgi vairs nevarēja lidot, bet jums droši vien pietrūka dūšas, nobi- jāties.

— Jā, jā, nobijāmies … — Visi māja ar galvām.

— Nu jā, ka nobijāmies! — iejaucās Nezinītis. — Bail bija lēkt. Interesanti būtu noskaidrot, kurš pirmais nobijās!

— Kurš? — Nebūtiņš novaicāja. — Tu taču pats, šķiet, pir­mais arī nobijies.

— Es? — brīnījās Nezinītis.

— Kā tad, ka tu! — visi cits par citu sauca. — Kurš tad sa­cīja, ka nevajagot lēkt? Vai tas nebiji tu?