Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Apalītis dejoja ar Tīnīti. Viņu starpā ri­sinājās pavisam citāda saruna.

— Vai jums garšo konfektes? — Apalī­tis vaicāja.

— Ļoti, — Tīnīte atbildēja. — Un jums?

— Man arī. Bet par visu vairāk man garšo tortes.

— Un man vairāk par visu pasaulē garšo saldējums.

Skrūvītis dejoja ar Vāverīti.

— Mans sapnis ir iemācīties vadīt auto­mobili, — stāstīja Vāverīte. — Pie mums daudzas knīpas ir iemācījušās, tātad arī es varēšu.

— Tas ir ļoti vienkārši, — apstiprināja Skrūvītis. — Vis­pirms jānospiež sajūgs, tad jāieslēdz gāze …

Nezinītis dejoja ar Zilacīti. Starp citu, to tikai tā saka, ka Nezinītis dejoja. Patiesībā dejoja tikai Zilacīte, bet Nezinītis lēkāja kā āzis, vienā laidā mina Zilacītei uz kājām un visu laiku grūstīja citus. Pēdīgi Zilacīte teica:

— Labāk pasēdēsim brītiņu. Viņi apsēdās uz soliņa.

— Vai zināt, — Nezinītis ierunājās, — es taču nemaz ne­protu dejot.

— Ļoti jauki, ka jūs pats atzīstaties, — Zilacīte atsaucās.

— Cits jūsu vietā būtu samelsis zilus brīnumus, būtu stāstījis, ka viņam sāp rokas un kājas, bet jūs godīgi pateicāt, ka nepro­tat. Es redzu, ka ar jums var draudzēties.

— Nu jā, ka var, — Nezinītis piekrita.

— Es labprāt draudzējos ar knauķiem, — Zilacīte sacīja.

— Man nepatīk knīpas par to, ka tās ir pārāk iedomīgas uz savu skaistumu un vienmēr grozās pie spoguļa.

— Ir arī starp knauķiem tādi, kam patīk lūkoties spogulī, — Nezinītis iebilda.

— Bet jūs taču tāds neesat, Nezinīt? Vai nav tiesa, jūs ne­esat tāds?

— Nē, es tāds neesmu, — Nezinītis apliecināja.

Un samelojās. Patiesībā viņš bieži vien, kad neviens nere­dzēja, grozījās spoguļa priekšā un domāja par savu skaistumu. Blakus minot, tāpat kā kurš katrs cits knauķis.

— Man liels prieks, ka jūs tāds neesat, — Zilacīte sacīja. — Mēs būsim draugi. Man ir interesants priekšlikums. Rak­stīsim viens otram vēstules. Pa­priekš jūs atrakstīsiet vēstuli man, un pēc tam es jums.

«Te tev nu bija!» nodomāja Nezinītis, kas prata rakstīt tikai ar drukātiem burtiem un ļoti kautrējās parādīt savu izglītības trūkumu.

— Kādēļ tad vēstuli? — viņš samulsis murmināja. — Mēs taču dzīvojam netālu. Var arī tāpat parunāties.

— Ak, cik jūs esat garlaicīgs, Nezinīt! Tas taču ir tik interesanti — saņemt vēstuli!

— Nu labi, — Nezinītis bija ar mieru. — Es uzrakstīšu vēstuli.

Drīz iestājās tumsa. Visapkārt iedegās simtiem daudzkrā­sainu lukturīšu. Tie mirdzēja gan kokos, gan virs teltīm. Šur tur tie bija paslēpti zem kokiem zālē, un likās, ka pati zāle spīd tādā kā burvīgā gaismā. Estrādes apakšējā daļa, virs ku­ras bija novietojies orķestris, bija aizvilkta ar skaistu, gaišzilu priekškaru. Negaidot priekškars atvērās, un aiz tā visi ierau­dzīja skatuvi.

Uz skatuves iznāca dzejniece Vējziedīte un sauca:

— Klusu! Klusu! Tūliņ sāksies koncerts. Uzmanību!

Visi apsēdās uz soliņiem un sagatavojās klausīties kon­certu.

— Uzmanību! — Vējziedīte joprojām sauca. — Pirmā uz­stājos es. Es jums nolasīšu savus jaunos dzejoļus par drau­dzību.

Knauķi un knīpas skaļi sita plaukstas. Līdzko aplausi bija aprimuši, Koklītis pamāja ar savu diriģenta zizli, sāka spēlēt orķestris, un Vējziedīte mūzikas pava­dībā lasīja savus jaunos dzejoļus par draudzību. Šie dzejoļi bija tikpat labi kā visi dzejoļi, ko sacerēja Vējziedīte, un beidzās tie ar vārdiem: «Visiem mums ir jādraudzējas, jāstiprina draudzība!»

Kad bija nolasīti dzejoļi, kas visiem ļoti patika, uzstājās deju ansamblis. Divpa­dsmit knīpas, saposušās skaistos dažādu krāsu tērpos ar lentēm, dejoja dažādas de­jas, starp kurām vislabākā izrādījās deja «Rācenis». Skatītāji ilgi sita plaukstas un kliedza bravo, līdz «Rāceni» atkārtoja vēl divas reizes. Pēc deju ansambļa uzstājās Pūķienas pilsētas knauķu koris. Koris no­dziedāja vairākas dziesmas.

Tiklīdz koris bija nogājis no skatuves, Koklītis atstāja savu orķestri, pa stabu no- šļūca lejā no otrā stāva, uzrāpās uz skatu­ves un iesaucās:

— Šurp, draugi, pie manis! Pie manis!

Zinītis, Skubiņš, doktors Tabletiņš un

pārējie Zinīša biedri uzkāpa uz skatuves.

— Uzmanību! — sauca Koklītis. — Tū­liņ dziedās Ziedu pilsētas knauķu koris.

Viņš sāka pūst fleiti, un visi knauķi korī dziedāja dziesmiņu par sienāzīti; vārdus tai bija sacerējis dzejnieks Ziediņš:

Reiz zālē mazs mazītiņš, Kā gurķītis zaļš, glītiņš Jauns sienāzītis bij, Jauns sienāzītis bij.

Ne vabolītes sīkās, Bet zāli ēst tam tīkas, Ar mušām draugos būt, Ar mušām draugos būt.

Te atklimst varde zaļā, Līdz ausīm mute vaļā, Un aprij sienāzi, Un aprij sienāzi.

Kopš dzīvot viņš bij sācis, Tam prātā nebij nācis, Ka tāds reiz pienāks gals, Ka tāds reiz pienāks gals!

Un tik skumja bija šī dziesmiņa, ka uz beigām pat paši dziedātāji nenoturējās un rūgti apraudājās. Visiem bija žēl nabaga sien- āzīša, ko aprijusi negausīgā varde. Asaras aumaļām plūda viņiem no acīm.

— Tik jauks sienāzītis bija! — šņukstēja Aizmārša.

— Neviena paša neaiztika un ar mušām bija pa draugam, — sacīja Skubiņš.

— Un par to viņu varde apēda! — pie­bilda Skrūvītis.

Tikai Zinītis neraudāja un mierināja bied­rus:

— Neraudiet, brālīši! Neapēda varde sien- azīti. Tas nav tiesa. Viņa apēda mušu. Goda vārds, mušu!

— Vienalga … — šņukstēja Skrūvītis. — Man arī mušas

žēl.

— Kas tur mušas ko žēlot? Tās tikai visiem uzmācas un iznēsā slimības. Kas nu vēl nebūs — mušas dēļ raudāt!

— Es nemaz neraudu mušas dēļ, — teica Rūcenis. — Man tikai ienāca prātā, ka mēs šo dziesmiņu dziedājām, kad bijām mājās.

Tobrīd Nezinītis sāka kaukt tik skaļi, ka visi aiz izbrīna mi­tējās raudāt un ņēmās viņu mierināt. Visi jautāja, kāpēc viņš tik stipri raudot, taču Nezinītis pukstēja un nekā neatbildēja. Pēdīgi viņš, aizvien vēl šņukstēdams, izgrūda:

— Es pēc Pa .. . es pēc Pa … es pēc Panckariņa esmu sa- ilgojies!

— No kā tas varētu būt? — visi brīnījās. — Visu laiku ne ilgojās, nekā, un nu uzreiz tā sailgojies!

— Jā! — Nezinītis gražīgi atteica. — Es esmu šeit, bet Panckariņš palika mājās!

— Nu, nepazudīs jau bez tevis tavs Panckariņš, — teica Skubiņš.

— Pazudīs gan! Es zinu, ka arī viņš pēc manis ilgojas. Panckariņš ir mans vislabākais draugs, bet es no viņa pat ne­atvadījos, kad aizlidojām ar gaisa balonu.

— Kāpēc tad tu neatvadījies?

— Es ar viņu biju sanīdies un negribēju atvadīties. Kad mēs lidojām projām, viņš visu laiku lūkojās uz mani un māja man

ar roku, bet es tīšām griezos projām un negribēju uz viņu ne paskatīties. Es toreiz biju lepns, ka lidoju ar gaisa balonu, un tagad nu mani moka tā … kā viņu …

— Sirdsapziņa? — doktors Tabletiņš pateica priekšā.

— Kā tad, brālīši, sirdsapziņa! Būtu es atvadījies, man būtu vieglāk. Griezīsimies, brālīši, atpakaļ uz mājām, es salabšu ar Panckariņu un atvadīšos.

— Ja mēs atgriezīsimies, tad vajadzēs sasveicināties, nevis atvadīties, — Zinītis pamācīja.

— Nu, vienalga, es vispirms atvadīšos un tad sasveicināšos, un viss būs labi.

— Vajadzēs, draugi, doties atceļā, — sacīja Koklītis. — Ne- zinītim sagribējies uz mājām.