Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Pēc tam kad bija radusies pasaka par trejgalvi pūķi, neviens no Pūķienas iedzīvotājiem neuzdrošinājās doties uz pilsētu pie knīpām un izzināt, kas tur notiek. Ikviens ieskatīja par prātī­gāku sēdēt mājās. Tomēr drīz vien atradās drosulis, kas teicās iet un visu noskaidrot. Tas bija mums pazīstamais Nagliņš, kas jau pieminēts šai patiesīgajā stāstā. Iedzīvotāji zināja, ka

Nagliņš ir pārgalvis un tiešām spējīgs do­ties taisni pūķa negaušas rīklē. Visi centās viņu atrunāt, lai neiet, taču Nagliņš negri­bēja par to ne dzirdēt. Viņš sacīja, ka jūto­ties pret knīpām ļoti vainīgs un tagad viņu mokot sirdsapziņa. Tāpēc viņš gribot izlī­dzināt savu vainu un iešot pie viņām uz pilsētu un uzspļaušot šim pūķim taisni uz astes, no kā pūķis it kā nobeigšoties un mi­tēšoties dzīt savas negantības. Kur Nagliņš bija rāvis, ka pūķi no spļāviena nobei­dzas, — nav zināms.

Nagliņš aizgāja. Daži pilsētas iedzīvo­tāji viņu gauži nožēloja un jau aizlaikus apraudāja. Citi runāja, ka neesot tā sevišķi ko žēlot, jo bez viņa kļūšot par vienu huli­gānu mazāk un pilsētā būšot klusāk.

— Bet mēs taču paši esam vainīgi, ka neesam viņu pāraudzinājuši, — turējās pirmie.

— Tādu nu pāraudzināsi! — atteica otrie. — To tikai kaps pāraudzinās!

No šīs sarunas redzams, ka pirmie bija tie, kuriem Nagliņš vēl nebija paguvis, kā nākas, ieriebt; turpretim otrie no tiem, ku­riem viņš bija pamatīgi sariebis.

Kā jau tas bija sagaidāms, Nagliņš ne­atgriezās, un tad pilsētā visi noticēja bau­mām par pūķi, par kuru sāka melst vispār­dabiskākās aplamības. Katrs stāstītājs pie­lika šim pūķim pa vienai galvai, tā ka tas pakāpeniski no trejgalvja pārvērtās par simtgalvi.

Protams, tas viss bija izdomāts.

Daži prātīgākie lasītāji droši vien jau paši apjēgu­ši, kāpēc Nagliņš neatgrie­zās, bet tiem, kas vēl nav apjēguši, varam paziņot, ka Nagliņu nepavisam nebija aprijis puķis, jo pūķis neviena nerija un nekāda pūķa arī nebija. Nag­liņš vienkārši bija aizrāvies ar darbu. Arī viņam uznāca vēlēša­nas kāpt kokā un pastrādāt ar zāģi. Tas taču ir tik interesanti nu turklāt bīstami. Kurš knauķis gan briesmu priekšā atkāp­sies?

Šinīs dienās vienīgi Tūbiņš sēdēja mājās un gleznoja portre- tus. Ikvienai knīpai gribējās iegūt savu portretu, un tās bija viņu pilnīgi nomocījušas ar savām prasībām. Ikvienai gribējās katrā ziņā būt visskaistākajai. Un velti Tūbiņš mēģināja pierā­dīt, ka katrai piemīt savs skaistums un ka pat mazas acis arī var būt skaistas. Nē! Visas knīpas pieprasīja, lai acis visādā ziņā būtu lielas, skropstas garas, uzacis izliektas, mute maziņa. Galu galā Tūbiņš vairs neturējās pretī un zīmēja tā, kā no viņa pra­sīja. Tas bija daudz ērtāk, jo neizraisīja nekādas liekas vārdu pārmaiņas. Turklāt Tūbiņš bija novērojis, ka portretu zīmēšanā iespējams izdarīt racionalizāciju. Ciktāl visām vajadzēja vienu un to pašu, Tūbiņš nolēma izgatavot tā saucamo trafaretu. Pa­ņēmis bieza papīra gabalu, viņš tajā izgrieza lielu acu pāri, ga­ras, izliektas uzacis, taisnu, ļoti smalku deguntiņu, mazas lūpi­ņas, zodiņu ar bedrīti, sānos pārīti nelielu, glītu austiņu. Augšā izgrieza krāšņu matu sukājumu, apakšā — tievu kakliņu un di­vas rociņas ar slaidiem pirkstiņiem. Izgriezis šādu trafaretu, viņš ķērās pie šablonu gatavošanas.

Kas ir šablons, katram tūliņ kļūs skaidrs. Uzlicis trafaretu uz papīra lapas, Tūbiņš triepa ar sarkanu krāsu to vietu, kur trafaretā bija iegrieztas lūpas. Uz papīra uzreiz radās lūpu zī­

mējums. Pēc tam viņš ar miesas krāsu nokrāsoja degunu, ausis, rokas, tad tumšus vai gaišus matus, brūnas vai zilas acis. Tā radās šabloni.

Šādus šablonus Tūbiņš izgatavoja vairākus. Ja knīpai bija zilas acis un gaiši mati, viņš ņēma šablonu ar zilām acīm un gaišiem matiem, piešķīra mazlietiņ līdzības, un portrets bija ga­tavs. Turpretim ja knīpa bija tumšmate ar tumšām acīm, tad Tūbiņām atradās šablons arī šādam gadījumam.

Šādu šablonisku portretu Tūbiņš sazīmēja daudz. Šis uzla­bojums ļoti paātrināja darbu. Turklāt Tūbiņš apsvēra, ka pēc trafareta, ko darinājusi pieredzējuša meistara roka, katrs knē­velis var izgatavot šablonus, un piesaistīja šim darbam Varbū- tiņu. Varbūtiņš ar panākumiem krāsoja pēc trafareta šablonus vajadzīgajās krāsās, un šabloni neiznāca nemaz sliktāki par tiem, kas bija gatavoti ar paša Tūbiņa roku. Šāda darba dalī­šana starp Tūbiņu un Varbūtiņu vēl vairāk paātrināja darba gaitu, kam bija milzīga nozīme, jo portretu pasūtītāju skaits negāja mazumā, bet ar katru dienu pieauga.

Varbūtiņš ļoti lepojās ar savu jauno amatu. Ar lepnumu viņš mēdza runāt par Tūbiņu un par sevi: «Mēs — mākslinieki.» Taču Tūbiņš pats nebija ar savu darbu apmierināts un nez kāpēc sauca to par haltūru. Viņš sacīja, ka no visiem portretiem, ko viņš Zaļajā pilsētā uzgleznojis, par īstiem mākslas darbiem va­

rot uzskatīt tikai Pārsliņas un Zilacītes portretus, pārējie node­rot tikai podu un kastroļu apsegšanai.

Jāsaka gan, ka pašas portretu īpašnieces bija par tiem gluži citādās domās. Visām patika, ka tās izdevušās skaistas, bet lī­dzība, viņas teica, — tā jau stāvot pēdējā vietā. Uz visu varot skatīties dažādi.

Pēc Rūceņa un Tabletiņa bēgšanas viss slimnīcas apkalpojo­šais personāls bija nodarbināts, ārstējot vienīgo slimnieku Skro­tiņu, kas, redzēdams uzmanību, kādu no visām pusēm pievērsa viņa personai, bija gluži izlutinājies. Drīz viņš pieprasīja, lai tam pusdienās vārot konfekšu viru un marmelādes biezputru, drīz pasūtīja zemeņu kotletes ar sēņu mērci, kaut gan ikvienam zināms, ka tādu kotlešu nemaz nav; drīz pavēlēja atnest ābolu biezeni, bet, kad tam pasniedza ābolu biezeni, tad teica, ka esot lūdzis bumbieru kvasu; turpretim, ja atnesa kvasu, viņš apgal­voja, ka kvass smirdot pēc sīpoliem, vai arī izdomāja vēl ko citu.

Visas kopējas bija noskrējušās stīvas, izdabādamas viņa un­tumiem. Viņas runāja, ka savu mūžu tām neesot bijis tāda slim­nieka, ka tas esot tīrā sodība, nevis slimnieks un kaut jel tas drīzāk izveseļojies, vai.

Katru ritu Skrotiņš sūtīja vienu no kopējām meklēt pa pil­sētu viņa suni Totiņu. Kad kopēja piekususi, klaiņājot pa ielām, atgriezās slimnīcā cerībā, ka viņš savu suni būs jau piemirsis, Skrotiņš katrā ziņā novaicāja:

— Nu, vai atradi?

— Tak nav viņa nekur!

— Tad tu droši vien neesi meklējusi!

— Goda vārds, visas ielas esmu izstai­gājusi!

— Bet kāpēc tad es nedzirdēju tevi sau­cam? Ej meklē par jaunu!

Kopēja, nabadzīte, izgāja ārpus vārtiem un, nezinādama, kurp griezties, laiku pa laikam pasaukāja:

— Totiņ! Totiņ! Kaut tu izputējis!

Viņa zināja, ka tās saucieni neko nelīdzēs, taču iz­pildīja Skrotiņa prasības, jo tas, pēc viņas domām, no­mierināja slimnieku.

Otru kopēju Skrotiņš sūtīja novērot, ko dara pā­rējie knauķi, un ziņot viņam trīs reizes dienā: rītā, pus­dienā un vakarā. Trešajai kopējai viņš lika no rīta līdz vakaram stāstīt viņam pasakas un, ja pasakas nebija interesantas, dzina to projām un pieprasīja atsūtīt citu kopēju, kura zinātu skaistākas pasakas. Viņš neganti dusmojās, ja neviens no biedriem nenāca viņu aprau­dzīt. Bet, ja kāds atnāca, viņš raidīja to projām un teica, ka tas traucējot viņu klausīties pasakas.