Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

ies klāt un sāks kaut ko knibināties, skrū­vēt skrūvi vai uzgriezni vai arī tāpat vien dot padomus.

Trijatā viņi noņēmās līdz vēlai naktij, tomēr nepaspēja mašīnu izlabot, jo tai bija vajadzīgs ļoti liels remonts.

Nākamajā dienā Zilacīte ieradās slimnīcā un pastāstīja Me­denei, ka izrakstītie knauķi nekaujoties ielās, bet, gluži otrādi, uzvedoties priekšzīmīgi un pat palīdzot knīpām novākt ābolus. Medene sacīja:

— Tas ir labi, ka esat atradušas knauķiem piemērotu nodar­bošanos. Es palūgšu jūs iesaistīt darbā arī Nebūtiņu un Aiz­māršu, kuri izrakstās šodien.

— Vai nevar izrakstīt vēl kādu? — Zilacīte lūdza. — Zēl tu­rēt knauķus ieslēgtus, kad viņus gaida tik interesants darbs.

— Es taču vakar ārpus kārtas izrakstīju Varbūtiņu un Sku- biņu, — Medene atbildēja. — Vai tad jums vēl nepietiek?

— Nepietiek.

— Nu labi, tad var izrakstīt Nerunīti. Viņš ir ļoti mierīgs un neuzmācas man ne ar kādiem lūgumiem.

— Un kuru vēl?

Medene uzlika brilles un sāka pārbaudīt pēc saraksta.

— Var izrakstīt Apalīti un Sīrupiņu. Tie arī ir mierīgi. Kaut gan, taisnību sakot, Apalīti nevajadzētu izrakstīt — par to, ka viņš ēd daudz saldumu. Man vēl nav izdevies atradināt viņu no šās sliktās paražas. Un galvenais — būtu viņš tikai ēdis! Bet viņš piedzen sev pilnas kabatas ar saldumiem un pat zem spil­vena noglabā. Nu, nekas, varbūt svaigā gaisā viņa ēstgriba ma­zināsies. Un arī Sīrupiņu vajadzētu patu­rēt te par sodu, ka viņš dzer pārāk daudz gāzētā ūdens ar sīrupu. Tomēr būs vien jāizraksta par to, ka viņi izturējās pret mani pieklājīgi.

Medene no jauna pārskatīja sarakstu.

— Skrotiņu izrakstīt vēl par agru, — viņa noteica, — tam vēl nav sadzijusi

kāja. Skrotiņš mums ir īsts slimnieks.

— Bet Ruceni? — jau­tāja Zilacīte.

— Nē, nē! — iesaucās Medene. — Šis Rūcenis ir tik nepatīkams subjekts! Mūžīgi viņš rūc, mūžīgi ar kaut ko nemierā. Viņš, zi­nāt, visiem krīt uz nerviem. Lai sēž vien šeit par to, ka

ir tik nejauks, kaut gan, atklāti sakot, es ar prieku būtu tikusi vaļā no viņa un no šā neciešamā Tabletiņa, kas nez kāpēc iedo­mājies sevi par ārstu un pastāvīgi pūlas pierādīt, ka man esot nepareizas ārstēšanas metodes.

— Tad izrakstiet viņus abus, lai tie jūs vairs neapgrūtina,— ieteica Zilacīte.

— Ak, ko jūs! Neparko pasaulē! Jūs zināt, dārgā, ko man nesen pateica šis riebīgais Tabletiņš? Viņš teica, ka es nevis ārstējot slimniekus, bet, gluži otrādi, veselos varot padarīt sli­mus. Kāda nekaunība! Nē, viņu es paturēšu šeit tieši līdz noteik­tajam laikam. Agrāk viņš no šejienes laukā netiks. Rūcenis arī.

Tātad Zilacīte panāca, lai bez Nebūtiņa un Aizmāršas no slimnīcas izraksta vēl Nerunīti, Apalīti un Sīrupiņu. Slimnīcā palika Skrotiņš, Rūcenis un Tabletiņš. Skrotiņš klusēdams pa­cieta šādu netaisnību, jo kāja viņam vēl aizvien sāpēja, bet Rū­cenis un Tabletiņš bija gatavi plēst matus aiz dusmām un pie­draudēja aizbēgt, ja līdz vakaram viņus neizrakstīšot.

Skrūvītis, Ķīlītis un Baranciņš pamodās mazā gaismiņā un atkal atsāka labot automobili. Saule jau bija augstu, kad ma­šīna beidzot iesprauslojās un motors sāka strādāt. Trīs draugi nolēma sarīkot izmēģinājuma braucienu. Pariņķojuši apkārt

mājai un uzvandījuši putekļu mākoni, viņi izbrauca ārpus vār­tiem un drāzās projām pa ielu. Drīz viņi ieraudzīja knīpas, kas ņēmās ar augļu novākšanu. Ābelē sēdēja Skubiņš, Aizmārša un Varbūtiņš ar Nebūtiņu. Blakus bumbierē cītīgi strādāja Koklī- tis, Nerunītis un Spārīte. Knīpas vēla ābolus visos virzienos.

Nezinītis skraidīja starp strādātājiem un aizrautīgi koman­dēja:

— Pieci gabali turp, pieci šurp! Tveriet šo ābolu, veliet to! Padod atpakaļ, kaut jūs vējš parāvis, — te tūliņ kritīs bumbie­ris! Bet jūs tur augšā brīdiniet! Izzzklīst! Vai arī es par sevi neatbildu!

To visu varēja izdarīt bez trokšņa, taču Nezinītim likās, ka, līdzko viņš mitēsies trokšņot, viss darbs apstāsies.

Arī Sīrupiņš un Apalītis strādāja. Viņi vēla bumbieri, taču bumbieris negribēja velties turp, kurp vajadzēja, bet vēlās turp, kurp nepavisam nevajadzēja. Ikviens zina, ka bumbierim ir gluži citāda forma nekā ābolam, un, ja to grūž, tad tas valstās uz vienas vietas lokā apkārt. Turklāt bumbieris bija ļoti mīksts. Krītot no koka, tas bija sadauzījies, bet Sīrupiņš un Apalītis vel­dami bija pavisam saspaidījuši tam sānus. Iznākumā viņi no galvas līdz kājām bija notriepušies ar saldu sulu un visu laiku laizīja rokas.

— Ko jūs tur ar to bumbieri grozāties uz vienas vietas? Visu bumbieri saspaidījuši! — Nezinītis kliedza tiem virsū. — Vai varbūt jūs esat nolēmuši no tā sīrupu ražot? Es jums gan rādīšu sīrupu!

Apturējuši automobili, Skrū- vītis un Ķīlītis vēroja šo ainu.

— Ei, Nezinīti! — Skrūvītis uzsauca. — Kāpēc jums meha­nizācijas nav?

— Liecieties mierā! — Nezi­nītis atvēcinājās. — Te aiz ābo-

liem nekur glābties, bet šiem vēl gādā mehanizāciju! . .. Kur es jums ņemšu mehanizāciju?

— Bet, lūk, viena mašīna jau ir, — ieteicās Baranciņš.

— Vai tad mašīna ir mehanizācija?

— Nu jā, ka mehanizācija. Vedīsim ābolus un bumbierus ar mašīnu.

— Lai notiek! — iesaucās Nezinītis. — Izdomāju! Nu, kas ir, brauciet apakšā zem koka — mēs tūliņ sviedīsim ābolus taisni mašīnā.

— Paga, tā nevar, — iejaucās Skrūvītis. — Ja ābolus svie­dīs mašīnā taisni no koka, tad ir āboli sašķīdīs, ir mašīna būs

pagalam.

— Kā tad, tavuprāt, ābolus uz ro­kām stiept no koka zemē?

— Kāpēc uz rokām? Ar virvi nolai­dīsim.

— Darīts! … — Nezinītis nokliedza. — Ei, knīpas, stiepiet šurp virvi!

Knīpas aši atnesa virvi. Nezinītis to paņēma un sāka grozīt rokās. Viņš nezi­nāja, kā ar virvi rīkoties, un neizpratnē blenza uz to. Tad viņš izlikās, ka ir ko izdomājis, sniedza virvi Skrūvītim un teica:

— Še, rīkojies!

Skrūvītis pārsvieda virvi pār ābeles

zaru un lika Skubiņam virves augšējo galu apsiet ap ābola kā­tiņu. Otru galu iedeva turēt vairākām knīpām.

— Un nu zāģē! — viņš uzsauca Skubiņam.

Pēc maza brītiņa kātiņš bija pušu un ābols palika karāja­mies virvē. Skrūvītis lika Baranciņam pabraukt mašīnu tieši zem pakārtā ābola. Knīpas ļāva virvei pamazām slīdēt. Ābols nolaidās taisni kravas kastē. Virvi atraisīja, un mašīna veda ābolu uz māju.

— Tūliņ mēs atbrauksim otru mašīnu, — Baranciņš sacīja.

Viņi iekāpa mašīnā un aizdrāzās uz garāžu, kur bija palicis

Baranciņa automobilis. Pēc dažām minūtēm viņi atgriezās ar divām mašīnām. Viena sāka vest ābolus, otra bumbierus.

— Vai nu redzat mehanizācijas brīnumus? — Nezinītis plā­tījās. — Jums, knīpām, droši vien kaut kas tāds ne sapņos nav rādījies!

Mehanizācija ievērojami atviegloja strādāšanu, un darbs ritēja straujāk. Abas mašīnas šaudījās šurpu turpu, izvadāda­mas augļus pa pagrabiem. Ābolus un bumbierus veda pa vie­nam, bet plūmes pa piecām uzreiz. Pateicoties mehanizācijai,

daudzas knīpas atbrīvojās no darba, taču nesēdēja vis rokām klēpī, bet ierīkoja uz ielas divas teltis. Vienā teltī novietoja gā­zēto ūdeni ar sīrupu, otrā sanesa pīrāgus, visādus plācenīšus, kliņģerīšus un kon­fektes. Tagad ikviens, kas strādāja, va­rēja brīvā brītiņā uzkost vai arī iedzert ūdentiņu.