Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Apalītis tūdaļ devās uzbrukumā pī­rāgu un konfekšu teltij, bet Sīrupiņš uz­klupa gāzētajam ūdenim ar sīrupu. Abi nekādi nebija dabūjami nost no teltīm.

Pēkšņi atgadījās kas neparedzēts. Tā­lumā varēja dzirdēt kādu spalgi klie­dzam, un visi darbinieki ieraudzīja ielas galā skrienam doktoru Tabletiņu. Viņam pakaļ dzinās viss slimnīcas apkalpojošais personāls ar Medeni priekšgalā. Table­tiņš bija gandrīz pavisam kails, proti, vi­ņam bija tikai pensnejs un īsas peldbik- sītes. Pieskrējis pie koka, viņš aši rāpās pa stumbru augšup.

— Kādēļ jūs aizbēgāt, slimniek? — kliedza Medene, apstādamās pie koka.

— Es vairs neesmu slimnieks, — at­cirta Tabletiņš, pūlēdamies uzrāpties cik iespējams augstāk.

— Kā — neesat slimnieks? Mēs jūs vēl neesam izrakstījuši, — runāja Me­dene, aizelsusies no ātrā skrējiena.

— Bet es pats izrakstījos, — iesmē­jās Tabletiņš un parādīja Medenei mēli.

— Ak jūs nekauņa! Tik un tā mēs neatdosim jūsu drēbes.

— Nevajag arī, — Tabletiņš smīnēdams atteica.

— Jūs saaukstēsieties un saslimsiet.

— Kaut arī saslimšu, pie jums jau nu atpakaļ neiešu.

— Kauns! — iesaucās Medene. — Jūs pats esat doktors, bet necienāt medicīnu.

Viņa apcirtās un aizgāja ar lepni paceltu galvu. Medenei no­pakaļ vilkās viss apkalpojošais personāls.

Tabletiņš redzēja, ka briesmas vairs nedraud, un nokāpa no koka.

Knīpas apstāja viņu un līdzjūtīgi taujāja:

— Jums salst? Jūs saaukstēsieties! Vai gribat, mēs atnesī- sim jums drēbes?

— Stiepiet šurp, — Tabletiņš atļāva.

Spilviņa aiztecēja uz mājām un atnesa zaļu, svītrotu sara- fāniņu.

— Kas tas tāds? — Tabletiņš brīnījās. — Es negribu vilkt mugurā sarafānu! Visi noturēs mani par knīpu.

— Nu, un kas tad par to? Vai par knīpu būt ir tik slikti?

— Slikti.

— Kāpēc? Tātad, pēc jūsu domām, mēs esam sliktas?

— Nē, jūs esat labas … — Tabletiņš sastostījās. — Taču knauķi ir labāki.

— Kādā ziņā tad viņi labāki, pasakiet, lūdzu!

— Nu jā, ka labāki. Mums ir Koklītis. Zināt, kas viņš par mūziķi! Jūs neesat dzirdējušas, kā viņš spēlē fleiti!

— Dzirdējām. Bet mums daudzas knīpas spēlē arfu.

— Bet mums ir Tūbiņš. Būtu jūs paskatījušās, kādus viņš glezno portretus!

— Redzējām. Taču jums ir viens pats Tūbiņš, bet mums kura katra knīpa māk zīmēt un pat izšūt ar krāsainiem dzīpa­riem. Rau, vai jūs varētu izšūt tādu sarkanu vāverīti, kāda man uz priekšautiņa? — vaicāja Vāverīte.

— Nevarētu gan, — Tabletiņš atzinās.

— Redziet nu, bet mēs ikviena varam, ja gribat — vāverīti, ja gribat — zaķīti.

— Nu labi! — Tabletiņš atmeta ar roku un vilka mugurā sarafānu.

Uzģērbis to, viņš cilāja rokas un locīja kājas, aplūkodams sevi no visām pusēm. Ieraudzījis Tabletiņu tik neparastā tērpā, Nezinītis iesprauslojās. Viņam piebalsoja pārējie knauķi.

— Kā jums nav kauna! — sašuta Pincīte. — Nekā smieklīga te nav.

Taču smiekli nerima. Palūkojies apkārt un ieraudzījis ap sevi tikai smejošas sejas, Tabletiņš vilka nost sarafānu.

— Nu, kādēļ jūs tā? … — knīpas lūkoja viņu atrunāt.

— Nevajag! — Tabletiņš apņēmīgi paziņoja. — Man drīz atnesīs manas paša drēbes.

— Medene neatdos. Viņa mums ir stingra.

Par atbildi uz to Tabletiņš tikai noslēpu maini pavīpsnāja.

Kad Medene kopā ar visu apkalpojošo per­sonālu atgriezās slimnīcā, uzreiz atklājas, ka pazudis Rūcenis. Viņas steidzās uz noliktavu, un tur izrādījās, ka nozuduši divi apģērbu kom­plekti. Noliktavā bija palikušas tikai Skrotiņa drēbes.

Tādā kārtā noskaidrojās Rūceņa un doktora Tabletiņa iece­rētais bēgšanas plāns. Pēc šā plāna doktoram Tabletiņam bija jābēg kailam caur logu. Sazvērnieki cerēja, ka viss slimnīcas personāls metīsies to gūstīt un tad Rūcenis brīvi iek]ūs nolik­tavā un nolaupīs drēbes tiklab savējās, kā arī Tabletiņa. Plāns realizējās visos sīkumos.

Medene vēl ilgi meklēja Rūceni ar nolaupītajām drēbēm, un, kamēr turpinājās meklēšana, Rūcenis sēdēja, noslēpies dadžu biezoknī.

Kaut arī sēdēt dadžos nav nemaz tik patīkami, taču Rūcenis bija tīri kā bez prāta aiz prieka, ka izkļuvis brīvībā. Ar baudu viņš vēroja dzidrās, zilās debesis, svaigo, zaļo zālīti. Pat smaids bija iezadzies viņam sejā. Viņš nozvērējās savu mūžu vairs ne- īgņāties un būt mierā ar visu pasaulē, ja vien no jauna neno­nāks slimnīcā.

Pēdīgi Rūcenis ieraudzīja Medeni nozūdam slimnīcā. Tad viņš klusītiņām izlīda no savas slēptuves, sameklēja Tabletiņu un atdeva tam viņa apģērbu.

— Saņem savas drēbes, bēdu brāl, — Rūcenis sacīja, snieg­dams Tabletiņam vīstokli, kas bija viņam rokās.

Tabletiņš krita draugam ap kaklu. Slimnīcā gulēdami, viņi bija cieši sadraudzējušies. Tab­letiņš aši apģērbās.

Aizmāršā, Varbūtiņš, Skrū­vītis un citi knauķi apstāja Rū-

ceni un apsveica ar laimīgu atgriešanos no slimnīcas. Visi bija pārsteigti par viņa jautro izskatu.

— Pirmoreiz redzu, ka Rūcenis smaida! — sacīja Apalītis.

Arī knīpas stāvēja apkārt un ziņkāri aplūkoja Rūceni.

— Kā jūs sauc? — Spilviņa tam jautāja.

— Rūcenis.

— Jūs jokojat!

— Lai tad es izputētu! Kāpēc jūs tā domājat?

— Jums ir tik labsirdīga, laipna seja. Jums tāds vārds ne­piestāv.

Rūcenim mute paplētās turpat vai līdz ausīm.

— Pareizāk, es nepiestāvu savam vārdam, — viņš kļuva as­prātīgs.

— Vai gribat kāpt kokā? — Pincīte piedāvāja.

— Vai var?

— Kāpēc ne? Mēs jums atnesīsim zāģi, strādāsiet kopā ar visiem.

— Un man arī zāģi, — palūdza doktors Tabletiņš.

— Jūs gan neesat to pelnījis, jo nicināt knīpas, taču mēs jums piedodam, — noteica Pincīte.

Knīpas atnesa vēl divus zāģus, un Rūcenis un doktors Tab­letiņš arī iesaistījās darbā. Rūcenis atzina, ka kāpaļāt pa ko­kiem esot daudz patīkamāk nekā sēdēt ieslēgtam pie Medenes.

— Un turklāt daudz derīgāk, — piebilda doktors Tabletiņš.

Viņš uzskatīja, ka augšā gaiss daudz tīrāks un bagātāks ar

skābekli nekā lejā. Tāpēc Rūcenis un Tabletiņš strādāja pašā koka galotnē.

Otrā dienā ābolu un bumbieru novākšana turpinājās. Pilsē­tas ielās parādījās trešā mašīna — Sprūdiņa astoņriteņu tvaika automobilis.

Lieta tā, ka Pūķienas pilsētā bija pamanījuši Baranciņa no­zušanu. Iedzīvotāji zināja, ka viņš aizvedis savā mašīnā Skrū­vīti un Ķīlīti uz Zaļo pilsētu. Tā kā Baranciņš no šā brauciena nebija atgriezies, tad visi lūdza Sprūdiņu aizbraukt un izdibi­nāt, vai nav noticis kāds nelaimes gadījums. Sprūdiņš atbrauca Zaļajā pilsētā un, ieraudzījis, ka Baranciņš strādā ar savu ma­šīnu pie augļu novākšanas, nenocietās un arī iesaistījās darbā.

Pūķienas iedzīvotāji nogaidīja viņu līdz vakaram, taču viņš neatgriezās pat nākamajā dienā. Pa pilsētu sāka klīst visnetica­mākās baumas. Vieni stāstīja, ka uz Zaļās pilsētas ceļa apme­tusies ragana Kaulkāje, kas apēdot visus, ko vien sastopot. Citi runāja, ka tā neesot vis ragana Kaulkāje, bet Nemirstīgais Kaš- čejs. Trešie strīdējās un pūlējās pierādīt, ka nemirstīgo kaščeju nemaz neesot, bet tas esot trejgalvis pūķis un apmeties nevis uz ceļa, bet pašā Zaļajā pilsētā. Katru dienu šis pūķis apēdot pa vienai knīpai, bet, ja pilsētā parādoties knauķis, tad apēdot knauķi, jo knauķi labāki par knīpām.