Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Vincenta Basāni balss aprāvās, es spēji izslēdzu mag­netofonu. Raugoties zili sarkanīgās liesmās, kas lēkāja kamīnā, atdzīvināju prātā dažus momentus, kuri Vincen­tam Basāni toreiz vēl nebija zināmi. Šos baltos plankumus lielos vilcienos uzzīmētajā kartē pamazām aizpildījām abi ar Gregoru Abušu, sīki analizēdami ne tikai faktus, bet arī visas iepriekšējās kļūdainās hipotēzes.

Tad ari saredzējām galveno iemeslu mūsu daudzajām kļūmēm — Jonatana Krjudešanka rakstura neizpratni. Katrs viņa solis tik cieši sakrita ar viņa dabu, tieksmēm, interesēm, ka tieši tāpēc nepadevās atminēšanai bez at­tiecīgās atslēgas. Tagad, kad šī atslēga bija rokās, brīnī­jāmies paši, kā palaidām neievērotu Krjudešanka eksis­tences būtisko elementu — magnetofonu.

Saradis ar to kā ar savas ikdienas neatņemamu sastāv­daļu, pastāvīgi darbodamies ar mūzikas ieskaņošanu un pārrakstīšanu, Jonatans Krjudešanks gudri izmantoja tieši šo aparātu gan ieceres īstenošanai, gan alibi inscenēšanai.

Vispirms būtu minams seifu telpas zvanam automātiski pieslēgtais magnetofons ar sarga Boila balsi — komisku repliku un smiekliem. Šis ieraksts, slepus izdarīts, kad Ričards Beidevans, baņķierim un sargam klātesot, izmē­ģināja ar Albertu Geršteinu aplaupīšanas epizodi, pilnīgi attaisnoja savu nolūku — maldināt bankas darbiniekus un nodrošināt Krjudešankam zināmu laika rezervi — gadī­jumam, ja rastos neparedzēti sarežģījumi.

Tās pašas repetīcijas laikā tika slepus ierakstīts arī Al­berts Geršteins, kad tas mēģināja epizodē paredzētās rep­likas, adresējot sargam pavēles: «Sastādīt kombināciju! Pacelt rokas! Pagriezties ar seju pret sienu!»

Kad notika īstā laupīšana, šīs pavēles izrunāja nevis pats Alberts, bet zem Krjudešanka apmetņa paslēptais miniatūrais magnetofons.

Kas attiecas uz Dertija un Krjudešanka telefona sarunu, tad tā bija ierakstīta iepriekšējā vakarā, kad Dertijs vi­ņam patiesi piegrieza, lai pakaulētos par noteikumiem. Nākamdien Krjudešankam, atskanot tālruņa zvanam, pie­tika ar visvienkāršāko darbību: ieiet kabinetā, nospiest pogu, kas iedarbināja atskaņošanu, atslēgt telefonu un pašam pazust. Apgriezies pēc imitētās aplaupīšanas, viņš atkal pieslēdza telefonu, nocēla klausuli, iznāca no kabi­neta pie viesistabā sēdošā Ričarda Beidevana un pateica, ka Dertijs gaidot viņā galā, lai apstiprinātu galīgo vieno­šanos.

Visos trijos gadījumos varēja saskatīt vienu un to pašu spilgti izpaustu «rokrakstu». Taču lietisku pierādījumu mums praktiski nebija nekādu. Loģiskā konstrukcija bal­stījās uz atsevišķu ķēdes locekļu sasaistīšanu vienā veselā, dažus iztrūkstošos aizstājot, gleznaini izsakoties, ar pun­ktētu līniju, kas savienoja labi saskatāmas melnas svītras.

Lai mazliet izrautos no pārdomām, pārcēlu skatienu uz ekrānu. Beisbola sacīkstes tuvojās beigām. Daļa skatītāju, saīguši par savu favorītu neizbēgamt) zaudējumu, jau pa­meta tribīnes. Toties citi, aiz sajūsmas vai traki, apmē­tāja laukumu ar cukurotu kukurūzas pārslu maisiņiem, kabatlakatiņiem, cepurēm, vārdu sakot, ar visu, kas gadī­jās pa rokai. Viena dāma, norāvusi no rokas pulksteni, atvēzējās un iemeta to niknā kamolā saķērušos spēlētāju pašā vidū.

Es atkal ieslēdzu magnetofonu.

«Varat nešaubīties, ka viss, ko nupat tiku stāstījis, at­bilst patiesībai,» no jauna atskanēja Vincenta Basāni pa- dobjā balss. «Tas arī ir mana nāciena vienīgais nolūks —• atbrīvot jūs no ilūzijām. Jau iedzinuši Krjudešanku kaktā, jūs tomēr ļāvāt viņam aizbēgt. Kādēļ tā notika? Tādēļ, ka viņš bija jums sagrozījis galvu ar savu reliģiozitāti. Jūs nepieļāvāt domu, ka svētulis var būt pavisam ikdienišķs noziedznieks.

Es turpretī nekad nemēģināju uzdoties par svētu,» Vin cents Basāni turpināja. «Visiem zināms, ka esmu izbijis gangsteris, un tikai dažiem, ka savai pagātnei esmu pār­vilcis krustu. Tirgošanās ar marihuānu, stipru dzērienu brūvēšana no draņķīgas koksnes, politika — tas viss ne­skaitās. Es vienkārši cenšos pielāgoties mūsdienīgai iz­pratnei par to, kas atļauts un kas neatļauts. Kas es esmu, salīdzinot ar Jonatanu Krjudešanku, ko visa Aleksan- drija, arī jūs pats, Abuš, uzskatījāt par tikumības un taisn- prātības paraugu?! Bet nu man pietiek! Ar Krjudešanku es norēķināšos pats! No manis viņš nekur neizspruks! Es apmēram zinu, kur viņu meklēt, un, kad atradīšu, noskro- tēšu kā traku suni! Uz to jūs varat paļauties!»

— Latorp! Nāciet paskatieties televizoru! — no istabas otra gala smiedamies mani pasauca Gregors Abušs. — Kā jums tas patīk?

Izslēdzis magnetofonu, es- pievienojos viņam.

Uz ekrāna griezās milzīga, melna skaņuplate. Pāri tai izslējās Pravietis un, uzsitis pa ģitāras stīgām, paziņoja:

— Rejs Krosvins, monokorālis Nq 150, «Aleksandrijā līst sarkans lietus»!

Viņa ritmiskiem rējieniem līdzīgā dziedāšana it kā maz­liet atkāpās, palikdama fonā. Tieši skatītājam ausīs ieplūda medaina sievietes balss:

— Divkāršā slepkavībā apsūdzētais Rejs Krosvins, pa­vārdā Pravietis, pats atrodas cietumā, bet viņa neaizmir­stamo balsi jūs varat noklausīties jebkurā laikā, iegādā­joties firmas «Olivers Dertijs» unikālo albumu. Katra no šīm skaņuplatēm ir ne tikai muzikāla sensācija, bet arī asinsstindzinošs atgādinājums par veselu sēriju noslēpu­maini slepkavību, kas izraisīja paniku klusas provinciālas pilsētiņas iedzīvotājos. Jūs pašlaik klausāties šī albuma pirmo ierakstu «Aleksandrijā līst sarkans lietus»!

Dziesmu mums tā ir neizdevās izbaudīt līdz galam,

Pie durvīm kāds. trauksmaini zvanīja.

— Kas nu? — Es tramīgi pieskrēju pie loga. — Vai tiešām atkal sāksies?

— Par laimi, tikai ciemiņš, — Gregors Abušs mani mie­rināja. — Pazīstu pēc zvana. Tas ir mūsu Mikelandželo — Dīns Pančeks.

Avangardiskās mākslas spīdeklim, tikko tas pārkāpa slieksni, pieskrēja klāt Prezidents. Rezultātā suns acumir­klī izmirka, tādas šaltis plūda no tēlnieka ērmotā apmetņa un lietussarga. Prezidents žēlabaini iekaucās un ņēmās purināties, savukārt apšļakstīdams mājas saimnieku.

— Būtu vismaz kājas noslaucījis! — Gregors Abušs pārmeta.

— Vai tad problēmas kodols ir kājās? — Dīns Pančeks atcirta. — Ne jau tīrība ienes kulturāla cilvēka mājās daiļumu. Man vienkārši sirds lūst aiz bēdām, skatoties uz dzīvokli, kurā nav neviena mana darba. Gribat, es jums pilnīgi bez maksas atdošu savu «Mūsdienu Prometeju»? Jo vairāk tāpēc, ka viņš zināmā mērā veicinājis izmeklē­šanu.

— Un tikai tādēļ jūs mērojāt ceļu pie manis? — Gre­gors Abušs pasmaidīja. — Jūsu Prometeju ar krājkases sivēnu naktspodā neņemšu pat par velti.

— Un tas jums arī nav vajadzīgs? Dīns Pančeks, viltīgi smīnēdams, nolika uz galda vecu, ieskrambātu piena kanniņu. — Atradu izgāztuvē, meklēdams izejvielu savai daiļradei.., Uzmanīgi! Iekšā, iespējams, vēl sagla­bājušies pirkstu nospiedumi!

Tādus tiešām atradām. Tie piederēja Jonatanam Krju­dešankam un pušķoja magnetofona kaseti.

Ieraksts visumā sastāvēja no īsām pavēlēm, ierakstītām lentē toreiz, kad Alberts Geršteins izmēģināja laupīšanas epizodi, un beidzās ar viņa humoristisku jautājumu reži­soram: «Nu, kā man izdevās aplaupīšana?»

Atbildei atskanēja bankas sarga Boila smiekli: «Kur nu vēl labāk? Izlaupīts pa tīro! Nekas nav palicis!»

Noklausījies īso ierakstu līdz galam, Gregors Abušs ap­kampa skulptoru.