Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Pravieša nekoptajā sejā pavīdēja izsmiekls.

— Jūs laikam domājat, ka šis nožēlojamais banālu grā­vēju sacerētājs uz rīta pusi piedraudēja man ar policiju aiz tā iemesla, ka mana dziedāšana bija viņam apnikusi? Nē, viņš vienkārši aizsnaudās, jo nevēlējās skatīties pa­tiesībai acīs. Es pieskrēju pie aizdrapētā loga un dusmās parāvu to vaļā. «Tu, necienīgo tārp, kas ieracies zemē, lai neredzētu dieva zīmes!» — tā es viņam uzsaucu. «Ielaid savā pazemē viņa vareno dienasgaismu, un tad tu sapra­tīsi — tavā priekšā stāv Orfejs, kuram pats Kristus licis nokāpt ellē!»

— Un kā reaģēja Ralfs? — policijas priekšnieks smīnot painteresējās, — Vispirms aizcirta logu un tikai tad iepli­ķēja jūs? Vai otrādi?

Pravietis saķēra savu ģitāru. Viņš, bez šaubām, dzīrās uzbrukt savam apvainotājam, taču pēdējā brīdī savaldījās. Jo niknāks izskanēja viņa rējiens:

— Jā! Jā! Šis tārps uzdrīkstējās pacelt pret mani roku! Bet Kristus atalgoja mani, asinādams manu redzi! Kad šis nejēga metās aiztaisīt logu, pamanīju, ka to pa īstam ne­maz nav iespējams aizvērt. Un šajā apstāklī saskatīju zīmi — pats Kristus rāda man ceļu atmaksai!

Pravieša sejai pārlaidās tāda kā uguns atblāzma, šķita, dzirkstis no degošajām acīm pārsviežas uz kaulaino de­gunu, uz bālajām lūpām, uz mežonīgo sapinkājušos bārdu, kas gatava uzliesmot pakulām līdzīgi. N

Kamēr Pravietis runājās ar mums, Vlada, berzēdama ar netīriem pirkstiem saraudātās acis, mēnessērdzīgām kustībām tuvojās galdam, uz kura gulēja atvilktnē atras­tās pistoles.

Gregora Abuša nešpetnais uzsauciens apturēja viņas izstiepto roku pusceļā:

— Kas tie par pekstiņiem? Lieciet šaujamiem mieru!

Pravietis gārdzoši iesmējās.

— Nobijāties? Vēl par agru, Kristus pie jums tik drīz neatnāks. Vlada tikai gribēja jums parādīt, ko esmu viņai iemācījis. Lai jūs zinātu, kas jūs sagaida tai dienā, kad

Kristus ieradīsies. Demonstrē viņiem savu māku, Vlada, parādi, kā šauj tie, kuru roku vada Kristus! 4

Pravieša balss pauda tādu hipnotisku spēku un reizē mežoņa naivitāti, ka es personiski noticēju — nekas ļauns viņam nav padomā. Un, kad Dertijs ar putām uz lūpām ņēmās apzvērēt, ka viņa reklāmas filma bez Pravieša ap­solītā skata metama mēslainē, Gregors Abušs riskēja.

Vlada, tikpat kā netēmēdama, ieurbināja lodi pēc lodes kūts apdrupušajā mūrī. Pēc tam paklausīgi atdeva ieročus atpakaļ policijas priekšniekam.

Neticēdams savām acīm, raudzījos uz ložu caurumu pre­cīzi izveidoto krustu.

Pravietis pats vēroja šo skatu ar sātanisku 3maidu. Ne­ļaudams mums atjēgties, viņš parāva ģitāras stīgas, vien­laicīgi pavēstīdams:

— Bet tagad es nodziedāšu jums savu jauno monoko- rāli! Rejs Krosvins, N° 14, «Pie jums drīz atnāks Kristus!».

Mēs visi trīs atkal pulcējāmies policijas priekšnieka dzīvoklī — proti, es, Gregors Abušs un neiztrūkstošais Prezidents. Viss jau bija aiz muguras. Viss, atskaitot lietu, kas joprojām dauzījās pie loga.

Gregors Abušs, brīžam paglaudīdams suni, kas bija iekārtojies viņam līdzās, skatījās televīzijas translētu beisbola maču. Ik reizi, kad spēlētāji, sakrituši cits uz cita, izveidoja blīvu murskuli, zem kura pazuda bumba, Prezi­dents sasprindzināja muskuļus un, klusi rūcot, paliecās uz priekšu. Tā vien rādījās, ka viņš tūdaļ ielēks ekrānā, lai ar saviem asajiem zobiem izrautu bumbu no spēlētāju apakšas.

Nevēlēdamies viņus traucēt, es atsēdos istabas viņā -galā pie tikko iekurinātā kamīna un, noregulējis skaņu līdz minimumam, ieslēdzu magnetofonu.

Klausīdamies Vincenta Basāni balsi, brīnījos, cik tā sa­vādi izklausās ierakstā. Pieklusināta, līdz ar to it kā zau­dējusi valdonību, tā laikiem ieguva tīri cilvēciskas into­nācijas, norādīdama, ka Vincents Basāni ir tads pats mir­stīgais kā mēs, savā ziņā tikpat iedragājams.

Daļu no tā, ko viņš toreiz mācēja pavēstīt, mēs ar Gre­goru Abušu jau paši zinājām. Taču šis tas citādā gaismā iezīmēja notikumus, spiezdams atteikties no līdzšinējā iztulkojuma.

«Pēc zivju konservu fabrikas slēgšanas Krjudešanks no­nāca visai grūtā finansiālā stāvoklī,» Vincenta Basāni balss čukstēja magnetofonā. «Lai izkļūtu no tā, viņš sāka spekulēt biržā, izlietodams viņa bankai uzticētos nogul­dītāju vērtspapīrus un naudu. Neveiksmīgu spekulāciju iznākumā visi noguldījumi aizgāja vējā. Līdz ar to vien­kārša līdzekļu aiztapināšana, kādu piekopj viena otra kre­dītiestāde, pārvērtās nepārprotami noziedzīgā rīcībā. Aiz­domas uzradās man jau pirms laba laika, taču pierādī­jumu trūka. Tad griezos pie privātās detektīvaģentūras, kurā strādāja Aleksandrs Luiss. Iedevu viņam sarakstu ar Krjudešankam uzticēto valsts aizņēmuma obligāciju numuriem. Pats Krjudešanks apgalvoja, ka vērtspapīri ieķīlāti citā bankā aizdevuma saņemšanai. Tādas operā­cijas, kad viena banka garantijai nodod citai noguldītāju vērtspapīrus, tiek praktizētas. Taču Luisam izdevās no­skaidrot, ka manas obligācijas pārdotas, turklāt zem no­minālās vērtības, Vērburgas fonda biržā. Šai. pilsētā, starp citu, dzīvo Jonatana Krjudešanka brālis. Tagad Luiss sa­ņēma no manis uzdevumu tieši izsekot Krjudešanku. Iekārtojies par kriminālreportieri «Aleksandrijas He­roldā», viņš noīrēja Alberta Geršteina dzīvoklī istabu, kuras logi vērās uz Krjudešanka māju.

Pārējo jūs paši esat puslīdz uzminējuši. Ar Alberta Geršteina dzīvoklī slepeni uzstādītās noklausīšanās apa­ratūras palīdzību Krjudešanks uzzināja visos sīkumos Der­tija ieceri aplaupīt banku reklāmas nolūkos. No šī brīža Krjudešanka sākotnējais nodoms izmantot filmēšanu savā labā izvērtās konkrētā rīcības plānā, kas sniedza unikālu iespēju iztukšot pēc būtības jau tukšo seifu un vēl saņemt apdrošināšanas prēmiju.

Plāns izdevās lieliski. Vienīgais sarežģījums — nepie­ciešamība likvidēt Voltu Karpenteru. Pastrādājis šo slep­kavību, Krjudešanks nespēja turēties pretim senam kār­dinājumam — izzagt Kristus apokrifās vēstules, par kuru autentiskumu tobrīd bija pārliecināts.

Luiss no sākta gala nešaubījās par viņa vainu. Taču, pēc tam kad bankas sargs Boils murgodams bija piemi­nējis Alberta Geršteina vārdu, Luiss maldīgi uzskatīja, ka Alberts Geršteins un Ričards Beidevans palīdzējuši Krju­dešankam īstenot viņa nodomu. Tovakar Luiss ieradās

Alberta Geršteina mājā nolūkā iebiedēt Ričardu Beide- vanu un atvest pie manis. Kopīgiem spēkiem mēs cerējām izvilkt no viņa Krjudešanka vainas apstiprinājumu.

Turpmākie notikumi manā iztulkojumā izskatās apmē­ram šādi. Sapratis pēc Gregora Abuša apciemojuma, ka ir atmaskots, turklāt uzzinājis ar nokavēšanos no profesora Pētersena raksta, ka viņa nozagtās vēstules ir viltotas, Jonatans Krjudešanks krīt izmisumā un meklē glābiņu bēgšanā. Luiss, nopratis viņa nodomu, aptur Krjudešanku ceļā un samaksā par to - ar dzīvību. Ļoti iespējams, ka brīdī, kad seržants Aleksanders sarunājās ar Krjudešanku moteļa tuvumā, aizmugurē nosēdinātais Luiss jau bija beigts.

Lai novirzītu no sevis aizdomas un iegūtu laiku, Krju­dešanks nolemj pamest policijai maldinošu pavedienu. Šķietami varmācīgi pārtrauktais telefona zvans no fermas, Luisa līķis klētī, viņam līdzās nomestie, Krjudešanka acīs tagad jau bezvērtīgie papirusi — tas viss kalpoja tieši šim mērķim.»