Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

. Gregors Abušs piesārdzīgi atskrūvēja vāku un, iebāzis roku, izvilka cieši saritinātu vīstokli. Vēl pirms tas bija līdz galam atritināts, pazinu atradumu. Hugo Aleksande- ram nozagtie papirusi ar Jēzus Kristus viltus vēstulēm!

Fermas dzīvojamā māja izrādījās tukša un neaizslēgta. Iekšā valdīja tik briesmīga nekārtība, ka neviens neņem­tos spriest, vai ferma pamesta uz īsu laiku vai pavisam. Personiski nosliecos par labu pieņēmumam, ka Pravietis ar savu draudzi aizceļojis uz neredzēšanos.

Baidījāmies, ka kaut kur uzdursimies Jonatana Krjude- šanka līķim. Uzgājuši aizslēgtu pieliekamo kambari, pa­redzējām, ka tieši tur viņu atradīsim. Seržants Aleksan­ders ieskrējās un ar kājas spērienu uzlauza satrunējušās durvis. Tās izrādīja tik mazu pretestību, ka, durvīm gā­žoties vaļā, viņš pats arī tika ielingots kambarī. Tur viņš nokrita garšļaukus, tādējādi izpostīdams varbūtējās pēdas.

Telpa izrādījās tukša, izņemot dažus elektriskos skaņas pastiprinātājus un tālruņa aparātu, kas stāvēja uz grīdas. Līdzās mētājās paplrītis. To klāja ar zīmuli uzskricelēti, stabiņā salikti, šifru atgādinoši atsevišķi mīklaini burti. Ailes labo pusi veidoja tikpat neizprotami skaitļi, katrs ar divpadsmit trīspadsmit cipariem.

Kratīšana turpinājās. Rūpīgi tika pārmeklēta vispirms dzīvojamā māja, tad pārējās ēkas.

Tikmēr pienāca policijas ārsta un ieroču eksperta ziņo­jumi. Aleksandrs Luiss bija nonāvēts ar vienu šāvienu, raidītu minimālā attālumā. Par nāves ieroci kalpojusi 32. kalibra «kolta» sistēmas pistole. Eksperts arī šoreiz demonstrēja noslieci uz pagaidām nepārbaudītiem seci­nājumiem, izteikdams pārliecību, ka gan Volts Karpen- ters, gan Aleksandrs Luiss nogalināti ar vienu un to pašu ieroci.

Ārsts ar daudz lielāku piesardzību atzina, ka precīzo momentu, kad iestājusies nāve, nevarot noteikt. Aukstajā klētī, ko vēl vairāk atvēsināja lietus, līdams pa caurumu sienā un salauztajiem vārtiem, cilvēka ķermenis ātrāk zaudējot siltumu, taču, cik ātri, to ārsts nemācēja sacīt. Viņa aptuveni aprādītais laiks šķita drīzāk kļūdains, jo — iznāca, ka mirklī, kad seržants Aleksanders bija redzējis Luisu sēžam Jonatana Krjudešanka automobiļa aizmu­gurē, tas jau bija beigts.

Atlikuši līdz vēlākam laikam daktera un ieroču • spe­ciālista atzinumu sīkāku analīzi, pievērsāmies fermā at­rastajām automobiļa riepu pēdām. Meklēt tās dubļainajā pagalmā, ko turklāt bija izbraukusi gan mūsējā, gan divas patruļmašīnas, nozīmēja tikai velti šķiest laiku. Toties tādas, gan diezgan neskaidras, bija saglabājušās uz klēts netīrā cementa klona. To atlējumus ģipsī tagad uzmanīgi pētījām. Uzspiedušies virsū cits citam, sakrustojušies, it kā tīšuprāt sajaukti, riepu raksti veidoja juceklīgu, ne­atšķetināmu musturu.

— Izskatās pēc divām mašīnām, — Gregors Abušs no­burkšķēja, katram gadījumam piemetinādams: — Ja vien nemaldos.

— Manuprāt, tikai viena, — es tikpat nedroši oponēju.

— Paskatieties vērīgāk! — Gregors Abušs aizstāvēja savu viedokli. — Šis te raksts skujains, otrais līdzīgs, bet ar spilgtāk izteiktiem ciļņiem.

— Varbūt. — Viņam tā i neizdevās mani pielauzt. — Nav izslēgts arī cits izskaidrojums.

— Proti?

— Dažādiem riteņiem citādi profilētas riepas. Man pa­šam ne vienu reizi vien nācies apmainīt saplīsušo pret ātrumā sadabūto …

Mūsu strīdu pārtrauca priecīgs izsauciens no virtuves.

Ieskrējuši tur, ieraudzījām seržantu Aleksanderu pie galda vaļējās atvilktnes. Ap viņu sastājušies policisti ziņ­kārīgi pētīja ierūsējušu biskvītu kārbu ar patronām.

— Lieku galvu ķīlā, ka pistole atrodas kaut kur ne­tālu, — seržants Aleksanders gandarīti pareģoja, ņem- damies izkravāt atvilktnes saturu.

Pamazām uz netīrās galda virsas izveidojās vesela grēda, kurā ietilpa nevīžīgi atgrieztas konservu bundžas ar sapūdētām ēdienu atliekām, sacietējusi maizes dona, smaržu flakons ar sāli, alus bundža ar pipariem, celofāna paciņas ar koncentrātiem, dažas sen nemazgātas karotes un dakšas, kurām noslēgumā pievienojās rūsas traipiem klāts prāvs virtuves nazis.

Pašā dibenā gulēja «Aleksandrijas Herolda» numurā ievīstīts sainītis. Man par lielu vilšanos, tajā bija vienīgi eļļainas lupatas, kādreiz greznas neilona blūzītes nožēlo­jamas driskas. Pagriezu šim nevērtīgajam atradumam mu­guru un ņēmos pētīt virtuves niecīgo iedzīvi, prātodams, kur īsti noslēpta pistole. Ja vien Pravietis nav paķēris to līdzi.

Manu uzmanību piesaistīja plīts atvērtās durtiņas, zem kurām uz grīdas mētājās žagari un no pavarda izbiruši pelni. Uz pašas plīts stāvēja liels čuguna katls ar kukurū­zas viru, taukaina panna, daži uz mutes apgāzti netīri kastroli un skārda tējkanna ar atlauztu snīpi.

Grasījos jau iebāzt plītī roku, taču izredze notašķīties pelnos atturēja mani. Meklēdams kādu kruķi, apgriezos. Seržants Aleksanders pašreiz beidza vīstīt eļļainās lupatas. Ne vārda nerunājot, viņš ar triumfālu žestu demonstrēja savu atradumu.

Saini bija divas pistoles — 32. kalibra «kolti».

Atšķirībā no netīrajām lupatām ieroči spīdēt spīdēja, pārklāti ar svaigu eļļojuma kārtu. Seržants Aleksanders pacēla vienu stobru pret gaismu, tad uzmanīgi iebāza caurumā pirkstu.

— Mašīneļļa! — viņš konstatēja. — Tādas rūpes par šaujamo pelna visaugstāko uzslavu! Līķis vēl nav atdzi­sis, bet rīks jau ideāli sagatavots nākamam cēlienam.

— Pievaldiet mēli, seržant! — Gregors Abušs viņu ap­sauca. — Tūlīt izsaukšu ieroču ekspertu.

Pēc pirmītējās rezignētās apātijas policijas priekšnieks izjuta drudžainu vēlēšanos darboties. Pavēlējis atgādāt ieroču speciālistu, cik vien ātri var, viņš turpināja izrīkot policijas pārvaldes dežurantu:

— Nekavējoties piezvaniet uz Jaunvindzorul Lai no turienes pa teleksu apziņo visus policijas iecirkņus. Pra­vietis un viņa bandas locekļi jāsaņem ciet kā sevišķi bīs­tami noziedznieki, kas, iespējams, atbildīgi par četrām slepkavībām.

— Jūs aizmirsāt piekto! — es aizrādīju, kad viņš atsē­dās pārdomāt, kas darāms tālāk.

— Piekto?… — Gregors Abušs pacēla galvu. — Jūs runājat par Jonatanu Krjudešanku?

Es pamāju.

— Latorp, ja jums nepieciešams kāds instruments, vis­maz nespēlējiet uz maniem nerviem! Mēs pārmeklējām visu fermu. Kur viņš, pēc jūsu domām, ir? Varbūt plītī? — Gregors Abušs nervozi iesmējās.

Neviļus paskatījos uz milzīgo pavardu. Vecos?' laikos, kad te dzīvojis viens no Aleksandr i jas neskaitāmajiem Aleksanderiem, uz tā gatavota maltīte veselai saimei. Plīts izskatījās pietiekami apjomīga, lai tajā sadedzinātu cil­vēku.

— Jums par prieku paskatīsimies ar, — Gregors AJļušs teica pajautrā balsī, kas it nemaz neatbilda manai omai.

Kad plīts bija izbakstīta, uz grīdas juku jukām mētājās pusapdeguši žagari, čiekuri, ogles un vesela kaudze pelnu.

— Kaulu tā kā neredz, — Gregors Abušs vīpsnāja.

Tomēr palūgšu jūs uzmanīgi aplūkot šos izdedžus.

—Jūs jokojat! — es sacīju, juzdamies mazliet neērti.

— Nebūt ne, — Gregors Abušs nopietni atteica. — Ap­lūkojot šīs deguma procesa paliekas, jūs gūsiet aptuvenu priekšstatu par to, kādā stāvoklī atrodas mans domāšanas aparāts. Visa malka sadegusi, pāri palicis tikai nekam ne­derīgs juceklis… Godīgi sakot, ne par ko neesmu vairs pārliecināts. Neņemos pat minēt, vai Jonatans Krjude­šanks dzīvs vai miris. Lāgā pat nezinu, kurš kuru noga­linājis. Pravietis? Visus? Voltu Karpenteru, Ričardu Bei­devanu, Albertu Geršteinu, piedevām vēl Luisu?