Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Pamanījis manu skatienu, Jonatans Krjudešanks ar ne­apzinātu kustību atvilka uz priekšu izbīdīto kāju, vēlreiz palūkojās manī, it kā novērtēdams manas Intelektuālās spējas, tad, nicīgi vaibstīdamies, novērsās.

— Ieklausījos ar lielu interesi. Tiešām lieliska kon­strukcija, •— viņš sacīja, arī šoreiz griezdamies pie po­licijas priekšnieka. — Taču Latorpa kungs, no kura pu­ses acīmredzot nāk ierosinājums, — viņš savilka šaurās, bālās lūpas smīnā, — ir mazliet pārsteidzies. Metaforiski izsakoties, viņš, lai iekļūtu kādā namā, ar cirvi izcirtis ķieģeļu mūrī caurumu. Būtu prātīgāk iet iekšā pa dur­vīm. Izmantojuši tiešo ceļu, jūs tūdaļ uzdurtos kardinālajam jautājumam: kālab man, baņķierim, pašam sevi apzagt?

Gregors Abušs neērti sagrozījās un kaut ko nomurmi­nāja.

— Bet tagad es jums pierādīšu, ka jūsu tik asprātīgā un visnotaļ slavējamā konstrukcija būvēta uz smiltīm. Mēs ar tevi, Gregor, esam seni paziņas. No tavas puses nepiedodami aizmirst, ka esmu reti piesardzīgs un par katru sīkumu norūpējies veikalnieks. Ejam!

Smagi soļodams, Jonatans Krjudešanks mums pa priekšu iegāja muzikālajā bibliotēkā.

— Man pašam neaizsniegt, — viņš teica, ar pirkstu norādīdams uz kādu plauktu. — Gregor, padod man to kaseti… Nē, ne jau to .,. Vairāk pa kreisi… Uz kase­tes ir zīmīte «Derti js».

Nesteidzīgi ielicis to magnetofonā, Jonatans Krjude­šanks, pirms nospiest podziņu, paskaidroja tonī, kādā profesors pamāca atpalikušu studentu:

— Man ir ieradums ierakstīt magnetofona lentē visas svarīgas veikalnieciskas sarunas. Tai skaitā arī telefo­niskas. Šai nolūkā man ir īpašs pastiprinātājs. Mūsdienās tā ir elementāra piesardzība, it īpaši, ja tev darīšana ar tādiem tipiem kā Olivers Dertijs. Šodien viņš apsolīs nez ko, rīt visu noliegs.

Jonatans Krjudešanks apklusa, lai pēc brīža turpinātu:

— Izsekosim soli pa solim jūsu konstrukcijai… Iero­das Ričards Beidevans, pastnieks atnes žurnālu, es to pār­lapoju, maniem pirkstiem pielīp aromātiskais pūderis… Tālāk nāk reāli fakti, kas diemžēl it nemaz nesakrīt ar jūsu fantāziju… Atskan telefona zvans. Sadzirdējis Der­tija balsi, es nekavējoties iedarbinu ieraksta pogu… Pie­rādījums atrodas šai kasetē!

Atkal pauze, atkal augstprātīgā balss kā sausa plauka:

— Vai nebūtu īstais laiks atvainoties manā priekšā, Gregor? No Latorpa es to nemaz neprasu, viņa atvaino­šanās ir kā plāksteris mironim. Bezcerīgi sapinušies izmi­sīgos pūliņos atrast īstos noziedzniekus, jūs ņematies iz­dalīt sitienus uz labu laimi, gluži kā bokseris ar pārsis­ti tām uzacīm, kuram asinis aizlipina acis. Nekā neredzē­dams, viņš kā vējdzirnavas akli vēcina dūres… — Jona­tans Krjudešanks zobojās.

Es saskatījos ar Gregoru Abušu, vairs neslēpdams savu apmulsumu. Mēs bijām ar kaunu izgāzušies.

Nemanīju, kā Jonatans Krjudešanks nospieda podziņu. Kā pa miglu pie manis atlidoja lentē ierakstīta Dertija balss:

«Hallo! Hallo! Tas esmu es — Olivers Dertijs.»

«Nekliedziet! Es tāpat esmu jūs pazinis. Kad jūs at­nāksiet?»

«Šodien nevaru, Krjudešanka kungs. Bet mums būtu pēdējais laiks panākt galīgu vienošanos. Alberts saka, ka jebkuru dienu var iesākties lietus periods. Mums va­jadzēs pasteigties ar filmēšanu.»

«Viss ir atkarīgs no jums pašiem, Dertija kungs. Tikko jūs piekritīsiet maniem noteikumiem, banka būs jūsu pilnīgā rīcībā.»

«Jums pārāk liela apetīte,» Dertijs errojās. «Es uz­ņemu šo filmu, lai radītu popularitāti Albertam Gerštei­nam, bet jūs gribat, lai es reklamētu jūsu sīko, provin­ciālo kredītuzņēmumu.»

«Kā vēlaties. Es no saviem noteikumiem neatkāpjos.»

Mēs ar Gregoru Abušu kā hipnotizēti klausījāmies ierakstu. Mūs neatstāja cerība, ka no vārdu plūsmas iz­zvejosim kādu jaunu pieturas punktu, kas spētu izgais­mot vienīgo neticamo vietu Dertija liecībā. Kāpēc viņš tik kategoriski noliedza savu telefona sarunu ar Jona­tanu Krjudešanku?

No hipnozes stāvokļa mani izrāva automobiļa motora trokšņi. Kāda sestā maņa piegrūda pie loga. Ieraudzīju garāžas atvāztos vārtus, pa kuriem izbrauca tumši zaļš limuzīns. Tas paguva maksimālā ātrumā aizdrāzties ga­rām Alberta Geršteina mājai un trim četriem kaimiņ- namiem, iegriezties šķērsielā un pazust aiz stūra, iekām atguvu valodu.

— Krjudešanks aizbēdzis! — es iekliedzos.

— Aizbēdzis? Jūs murgojat! — Gregors Abušs sapuri­nāja galvu kā no ūdens izvilkts šunelis. — Tik pārlieci­noši pierādīt mums, ka esam galīgi stulbeņi, un pēc tam bēgt? Man sāk likties, ka visi izdzīvojuši prātu.

Galīgā apjukumā izskrējām no muzikālās bibliotēkas, izjoņojām cauri guļamistabai un iedrāzāmies viesistabā. Tālāk mēs netikām. Ceļu mums aizšķērsoja Jonatana Krjudešanka sulainis.

— Krjudešanka kungs lūdz viņu atvainot, — viņš stīvi paziņoja. — Teica, lai kungi viņu negaidot. Viņš atgriezī­šoties tikai vēlu vakarā.

— Uz kurieni viņš aizbrauca?

— Krjudešanka kungs ļoti steidzās, tāpēc tā īsti nesa­pratu … Pie kāda tur šarlatāna, noskaidrot par kādām tur vēstulēm …

Mēs abi ar Gregoru Abušu izplūdām smieklos. Vienā acumirklī izsvītrojām visus šķietamos pierādījumus, kas likās pietiekami baņķiera apcietināšanai: gan «Parmas vijolītes» liktenīgo smaržu, gan doktora Metjuzala aiz­domas, ka baņķieris simulē slimību. Personiski nebiju vēl sastapis nevienu ārstu, kas nebūtu šad tad kļūdījies diagnozē.

Blakus atskanēja telefona treļļi. Sulainis svinīgi iegāja kabinetā, lai noceltu klausuli. Atgriezies pie mums, viņš tikpat svinīgi paziņoja: "

— Lūdz pie tālruņa policijas priekšnieku Kāds tur seržants Aleksanders.

Es mazliet aizkavējos viesistabā. Kad iegāju kabinetā, Gregors Abušs sēdēja sadudzis krēslā, sažņaudzis rokā klausuli, ko tikai tagad jaudāja atlikt atpakaļ.

Nojautu, ka atkal nāksies dzirdēt kādu briesmīgu vēsti.

— Kas noticis?

— Nekas! It nekas! — Gregors Abušs noskurinājās. — Tur jau tā nelaime! Esam atgriezušies no finiša at­pakaļ pie starta. Bankas sargs Boils atguvis samaņu. Viņš dievojas, ka galvu viņam sasitis Alberts Geršteins un neviens cits!

— Velna milti!

Gregors Abušs klusēja. Man ienāca prātā painteresē­ties:

— Jūs taču neteicāt seržantam Aleksanderam, ka do­sieties pie Krjudešanka. Kā viņš to uzzināja? Varbūt viņam piemīt gaišreģa spējas?

— Šis? Un gaišreģis? Jāsmejasl Tāds pats provinciāls niekkalbis kā es pats. Izskaidrojums ir daudz vienkār­šāks. Meklēdams mani pa visu pilsētu, seržants uzgrūdās Krjudešankam. Tas viņam arī pateica. Turklāt lieku reizi lūdza atvainot, ka tik nepieklājīgā vīzē pametis mūs… Nu, vecīt, esam mēs gan nogāzuši podus! — Gregors Abušs aizrijās smieklos. — Tas, kas atgadījies ar mums, ir vistīrākais aleksandriešu humors!

Mēs sēdējām policijas priekšnieka kabinetā. Pār mūsu galvām, gandrīz acīm saskatāms, karājās nomācošs klu­sums. Es ar atsvešinātu skatienu sekoju lietus lāsēm, kas laiski, uz bridi apstādamās, tad atkal paātrinādamas kus­tību, ripoja lejup j>a rūtīm.

Gregors Abušs, kaut ko neskaidri murkšķēdams caur degunu, izlikās šķirstam izmeklēšanas dokumentus. Acis bija pievērstas masīvajam ozolkoka krēslam, kurā sēdē­juši pēc kārtas Olivers Dertijs, Tea Kilseimura, Alek­sandrs Luiss.

Varēja manīt, ka Gregors Abušs pārlapo papīrus tīri mehāniski, nespēdams pa īstam uztvert pat burtu savirk- nējumu, kur nu iedziļināties jēgā. Viņš atgādināja trīs­gadīgu knīpu, kuram vecāki uzdāvinājuši viņa bērna pratam nepiemērotu saliekamu mozaīku. Nespēdams sa­vienot raibos fragmentus jēdzīgā bildē, viņš pēc inerces saliek tos, kā pagadās.