Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Sailass Reiters, savā laikā strādāju bankā pie Krju­dešanka kunga, tagad esmu pensijā.

— Kur žurnāls? — Jonatans Krjudešanks asi noprasīja. — Atdodiet žurnālu un ejiet projām! Vai tad neredzat, ka esmu slims?

— Tūlīt, tūlīt! — Reiters mudīgi izvilka no portfeļa biezu žurnālu lakotos vākos — to pašu numuru, ko mums ar Dertiju tika rādījis Hugo Aleksanders.

— Uzklausiet mani, Jonatan! — uzbudināti lūdzās Rei­ters. — Uzklausiet un izklaidējiet manas šaubas! Runa ir par manas dvēseles glābšanu. Es biju adventists, tāpat kā mans tēvs, tā ir? Pēc tam iestājos pie jums darbā un jūsu ietekmē kļuvu par cītīgu īstās ticības piekritēju. Vi-, sos šajos gados neizlaidu nevienu dievkalpojumu, tā ir?

— īsāk! — Jonatans Krjudešanks nelaipni norūca.

— Uz kā pamatojas mūsu vienīgā īstā ticība? Uz Je­remijas Aleksandera svētajām grāmatām, ko viņš glabāja vara lādītē. Jūs vienmēr sacījāt, ka mūsu mācības pamat­akmens — Jēzus Kristus pašrocīgās vēstules. Tā ir? — šīs frāzes Reiters ļauni izšņāca, sīkiem solīšiem nākdams virsū Krjudešankam. Ar abām rokām viņš turēja žur­nālu, pastiepis to uz priekšu kā apsūdzību.

Tumši piesarkušais Jonatans Krjudešanks pūlējās kaut ko sacīt, bet tas viņam neizdevās.

— Atdodiet žurnālu un vācieties pie velna! — viņš beidzot nogārdza.

— Nē, jūs vispirms izlasiet rakstu! — Reiters neatkā­pās. — Profesors Pētersens savā nozarē tiek uzskatīts par neapgāžamu autoritāti. Viņš pierāda, ka šīs vēstules rakstījis nevis mūsu kungs Jēzus …

Nobeigt teikumu viņš nepaguva. Nometis segu zemē, satracinātais Krjudešanks noripoja no gultas un, vienā lēcienā sasniedzis Reiteru, izrāva tam no rokām žurnālu,

— Arā! — viņš bļāva, spļaudīdams siekalas. — Arā! Tieši tādi kā jūs vainīgi, ka dievs tas kungs nosodījis Aleksandriju!

Izgrūdis apdullušo Reiteru no guļamistabas, Jonatans Kriudešanks nikni aizcirta durvis. Atbalstījies pret sten­deri, viņš drudžainā steigā pārlasīja rakstu. Vaigos izsi­tās slimīgi plankumi, sirmās matu šķipsnas šķita nodre­bam sašutumā.

— Šarlatāns! — Viņš iesvieda žurnālu kaktā un, aiz- meties pie skapja, aši sāka vilkt pāri pidžamai bikses un svārkus.

Tas norisinājās tik ātri un negaidīti, ka viņš paspēja iegrūst basās kājas ar kažokādu oderētos puszābakos, pirms Gregors Abušs aizšķērsoja viņam ceļu.

— Uz kurieni, Jonatan?

— Jābrauc! Bez vilcināšanās! Es pierādīšu šim Pētersenam, ka viņš ir šarlatāns! Viss, ko viņš apgalvo, ir tīrie izdomājumi! Vai arī pats sātans ievedis viņu maldos! Es piespiedīšu viņu atsaukt savus melus! Es viņam parā­dīšu … — teikuma beigas Jonatans Krjudešanks norija.

— Un bankas aplaupīšana tevi nemaz vairs neinte­resē? — Gregors Abušs izaicinoši pasmīnēja.

Jonatans Krjudešanks, uzmetis viņam caur pieri jocīgu skatienu, pēkšņi it kā nodzisa. Taustīdamies ar vienu roku gar sienu, viņš aizvilkās līdz gultai un ar vaidu iekrita tajā.

— Es esmu slims! Vai tad tu neredzi, cik slims esmu! Lieciet mani mierā! Mani sodījis pats dievs! Kas jums abiem no manis vajadzīgs?

— Atnācām, lai apspriestu ar tevi kādu diezgan intri­ģējošu versiju. Šis tas vēl prasa sīku izpēti. Ceru, ka tu palīdzēsi tikt pie galīgās skaidrības, — Gregors Abušs teica šķietami vienaldzīgā tonī. — Bet ja veselības stā­vokļa dēļ neesi spējīgs noklausīties ..,

Jonatans Krjudešanks uzmanīgi nopētīja policijas I priekšnieku, tad norūca:

— Droši vien kaut kādas blēņas! Klāsti vien! ! Gregors Abušs, pacēlis zemē nokritušo žurnālu, uzšķīra 1 lappusi ar «Parmas vijolītes» reklāmu.

— Te būs galvenais lietiskais pierādījums, — viņš sa­cīja. — Flakona attēls noklāts ar plānā kārtiņā sapre­sētiem aromatizētiem putekļiem. Pēc kāda laika, daudziem pirkstiem vairākkārt pieskaroties, putekšņi nobirst. Bet, kad tu izņēmi žurnālu no bandroles, smarža vēl bija spē­cīga.

— Un tad? — Jonatans Krjudešanks nesaprata.

— Par to vēlāk! — Gregors Abušs turpināja. — Vis­pirms mēģināsim precizēt, kas notika tavā mājā dienā, kad aplaupīja banku. Ierodas Ričards Beidevans. Tūlīt pēc tam atnāk pastnieks. Viņš atnes bandroli ar žurnālu un skaņuplati ar «Mesijas» ierakstu. Turpinādams tērzēt ; ar režisoru, tu pārlapo žurnālu un uzduries profesora Pē- tersena rakstam. Izlasīt to līdz galam neizdodas, jo at­nāk Reiters. Viņš tā uzbāžas, ka esi spiests viņam aizdot žurnālu, it sevišķi tāpēc, ka tev dārga katra minūte.

Reiters atvadās. Gandrīz tūlīt atskan telefona zvans. Tu ieej kabinetā, kur stāv tālrunis, un aizver aiz sevis dur­vis. Brīdi Vēlāk, sadzirdējis automobiļa motora troksni, Ričards Beidevans, domādams, ka atgriezusies Tea, iz­skrien uz ielas. Taču tur neviena nav — ne Teas, ne ma­šīnas. Ričards Beidevans atgriežas viesistabā un pacietīgi gaida, kamēr tu pabeigsi runāt pa telefonu. Caur aiz­vērtām durvīm viņš skaidri dzird tavu balsi un pēc atse­višķām frāzēm saprot, ka jūs abi ar Dertiju sīksti kaulē­jaties.

Pēc aptuveni divdesmit minūtēm tu, atgriezies viesis­tabā, paziņo Ričardam Beidevanam, ka Dertijs lūdz viņu pie tālruņa, lai apstiprinātu jūsu vienošanos. Režisors paņem klausuli, bet dzird atvienošanas signālus'..

Tāds ir Ričarda Beidevana stāsts, — Gregors Abušs nobeidza.

— Kas turklāt pilnīgi saskan ar manējo.

— Patiesība diemžēl ir gluži citāda! — .paklausot Gre­gora Abuša mājienam, šoreiz uzbrukumā pārgāju es. — Ričards Beidevans caur durvīm patiešām dzirdēja jūsu balsi, bet ierakstā. Ieslēdzot magnetofonu ar iepriekš sa­gatavotu lenti (atgādinu, tas notika tūlīt pēc tam, kad pārlapojāt žurnālu), jūs pārnēsāt uz taustiņiem jūsu pirk­stiem pielipušos putekšņus ar «Parmas vijolītes» aromātu. Tas arī jūs nodevis! Magnetofonam skanot, jūs klusītēm izlavījātiēs pa otrām durvīm — jūs jau gaidīja melnais lendrovers. Ar melnu apmetni un kapuci jūs bijāt jau

iepriekš nodrošinājies. Caur skvēra aleju jūs aizbraucāt līdz bankai, kur jau bija sācies Karpentera vadītais fil­mēšanas inscenējums.

Nekādi šķēršļi nebija paredzami. Seifa atslēgas kabatā, kombināciju jūs zinājāt. Sargu jūs apdullinājāt, jo jums šķita, ka, par spīti maskarādei, viņš jūs tomēr parinis. Kas attiecas uz Voltu Karpenteru, Ričardu Beidevanu un Albertu Geršteinu.,.

Tālāk es netiku. Jonatans Krjudešanks, pilnīgi, ignoiē- dams mani, pagriezās pret Gregoru Abušu.

— Tu tici tam, ko nule ar tādu pārliecību klāstīja tavs draugs? Ja "ici, man tevis žēl! Tad tu esi vienkārši muļ­ķis!

Gregors Abušs apmulsa, es vēl vairāk.

Jonatans Krjudešanks, acīmredzot tīksminādamies, tīšu­prāt paildzināja pauzi. Viņa smagais, urbīgais skatiens pārslīdēja Gregoram Abušam un apstājās pie manta. Es novērsos. Tagad manā redzes lokā palika viena viņa acs. Zem mazliet pievērtā, puscaurspīdīgā plaksta tā Atgādi­nāja bruņurupuci, kas izbāzis galvu, lai iekostu.

Kā nogrēkojies skolnieks nolaidu galvu. Šoreis manā redzes lokā iekļuva grīda, gultas kājiņa, brūnā puszābakā ielaistā flaneļa pidžamas bikšu stara.

Atmiņā tūdaļ uzausa: divi cilvēki bija pieminējumi dus zābakus. Luiss un apavu pārdevēja, kas atradās ban­kas priekšā, kad gangsteris ar laupījumu iznāca āra. Taču tūdaļ atcerējos Gregora Abuša iebildumu: lietus periodā aleksandrieši sadaloties divās kategorijās — tie, kas steigšus apauj gumijas zābakus, un tie, kas dod priekšroku puszābakiem ar galošām.