Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Dertijs nevilcinoties apstiprināja manus vārdus. Ope­ratora krēsls, izbīdīts līdz galam, atrastos tieši vienā līmenī ar logu Ralfa Geršteina mājas otrajā stāvā.

— Redziet nu! — es triumfēju. — Ja pieplusē lentē dzir­damo automobiļa motora troksni, kas seko pa pēdām šā­vieniem, rodas slēdziens, ka šoreiz esam uztrāpījuši, uz naglas.

Nez kādēļ pēkšņi atcerējos mirkli, kad Gregors Abušs iededza lustru Ralfa Geršteina muzikālajā salonā. Katra detaļa reljefi, kā uz stereofotogrāfijas, uzrunāja mani.*.

Ričards Beidevans uz klavieru soliņa, šķietami nolie­cies, lai paceltu no paklāja glāzi… Pret raibajiem spil­veniem atgāzies, Alberts Geršteins tāda cilvēka pozā, kas nule tikai iekārtojies ērtāk… Uz iekšu pavērtās loga rūtis, kuru apakšējā mala pieskaras koncertfllģela baltajai lakotajai virsmai. Un peļķīte uz notīm, un sānis atvilktais, vējā šūpotais smagais plīša aizkars melnā sēru krāsā …

Apstādinājis šo kadru, liku filmai griezties atpakaļ. Un tad šīm detaļām iztēlē pievienojās vēl viena — mel­najā loga kvadrātā parādījās spīdīgs pistoles stobrs.

— Viss saskan! — Es uzsitu Gregoram Abušam uz pleca. — Atcerieties Alberta Geršteina izsaucienu: «Ska­tieties, logs!» Tikai īstajā kontekstā tas pareizi iztulko­jams. Mēs maldīgi uzskatījām, ka ar šo vecveco paņē­mienu Alberts lūkojis novērst pretinieka uzmanību, lai tiktu pirmais pie šāviena. Īstenībā…

Iepīkstējās uz galda stāvošā rācija.

Gregors Abušs lēnām, kā jau domās nogrimis cilvēks, nospieda pogu. Ziņojums viņu diez cik neapmierināja.

— Autobuss vēl nav atrasts… Manā rīcībā diemžēl tikai divas patruļmašīnas. Nupat atskaitījās pirmā, cerē­sim, ka viņu kolēģiem ķersies labāk.

Jau otro reizi iešāvās prātā, ka derētu informēt poli­cijas priekšnieku par manu sarunu ar benzīntanka īpaš­nieku. Taču arī šoreiz, turklāt ar vēl lielāku noteiktību, nospriedu atlikt to līdz vēlākam laikam. Nedrošā kārts lai pagaidām paliek rezervē, vispirms jāuzliek galdā trum­pis.

— Man viens jautājums, — es iesāku iztālēm.

— Speriet tik vaļā!

— Vai esat pārliecināts, ka Ričards Beidevans toreiz viens pats ciemojās pie Jonatana Krjudešanka?

— Es jūs nesaprotu.

— Vai varam simtprocentīgi paļauties uz Teas Kilsei­muras, Ričarda Beidevana un paša Jonatana Krjudešanka apgalvojumu, ka viņa nav tikusi tālāk par slieksni?

— Vai jums ir kāds pamats to apšaubīt? — Gregors Abušs joprojām nespēja aptvert, uz ko es stūrēju.

— Jā! Vismaz loģisks. Kad iegāju viņa muzikālajā bibliotēkā, man uzvilnīja «Parmas vijolītes» smarža. Tas ir Teas iemīļotais parfīms un it kā apliecinājums viņas vizītei… Bet. 4 s

Mans «bet», pareizāk sakot, argumenti, kas aiz tā slē­pās, neaizņēma pārāk daudz laika. Jau pats sākums ma­nāmi ietekmēja Gregoru Abušu. Pelēkās acis iedzirkstī- jās, zaļais apakštonis, kas parasti palika dziļumā, izlau­zās uz āru. Kad pabeidzu, viņš uzsita ar dūri uz galda.

— PietiekI Nav izslēgts, ka arī šoreiz paliksim muļķos, bet pārbaudīt jūsu hipotēzes pareizību iespējams vienīgi eksperimentālā ceļā!

— Varbūt tomēr pagaidīsim. — Es pēkšņi svārstījos. Galu galā, ja eksperiments nedos vēlamos rezultātus, iz­gāzīsies nevis policijas priekšnieks, bet es — šīs pārdro­šās, izdomā bezmaz ģeniālās, toties praksē grūti pierādā­mās teorijas autors.

— Nekādā ziņāl — Gregors Abušs jau vilka mugurā mēteli. — Mūsu vienīgā izredze — uzgāzties viņam uz galvas bez jebkāda brīdinājuma. Man arī ir savs argu­ments, gan medicīniskas dabas. Tieši pirms jūsu atnāk­šanas dakteris Metjuzals dievojās, ka viens viņa pacients, par kura veselību mēs visi bijām tā nobažījušies, acīm­redzot tikai simulē.

Gregors Abušs tā steidzās, ka pat aizmirsa paķert lie­tussargu. Es to pamanīju par vēlu. Ierosināju atgriezties, bet Gregors Abušs tikai nosmējās:

— Nekas, gan kaut kā izglābšos nenoslīcis. Toties neesmu aizmirsis to, kas mums varbūt lieti noderēs. — Un ar zīmīgu kustību viņš piesita sev pie gurna*

Mūs ielaida Jonatana Krjudešanka sulainis. Viscaur melnās drēbēs tērpies, viņš nobrīdināja ar sejas izteiksmi, kas būtu piemērota bērēm:

— Saimnieks jūtas mazliet labāk, bet šaubos, vai viņš gribēs jūs redzēt.

— Pasakiet Jonatanam, ka esam atnākuši sakarā ar bankas laupīšanu, — Gregors Abušs teica bezierunas tonī. — Domāju, ka esmu beidzot ticis uz pēdām īstajam vai­niniekam.

Kāpdami augšstāvā, jau iztālēm dzirdējām mūziku. Pa­zinu Hendeļa «Mesiju» Leipcigas zēnu kora izpildījumā, ar ko Jonatans Krjudešanks bija piedāvājies pacienāt mūs pirmās vizītes laikā,

Sastapām viņu guļam gultā, šoreiz jau bez kompreses. Atbalstījies uz spilveniem, Jonatans Krjudešanks tikko manāmi šūpoja galvu un kustināja rokas, it kā mūzikas taktī. No acīm bija pazudis neveselīgais blāvums, visa viņa būtne šķita uzsūcam sevī dzidrās zēnu balsis.

Mums ienākot, viņš pielika pirkstu pie lūpām, aicinā­dams ievērot klusumu.

— Pacietieties kādu brīdi, — viņš čukstus lūdza. — Pa­klausieties, kas par skaņu, tīrās eņģeļu taures! … Kaut gan — ko es māžojos? — Pēkšņā sapīkumā viņš nospieda podziņu, apstādinādams muzikālā bibliotēkā novietoto aparātu. — Šā vai tā jūsu ausīm tas neko nenozīmē. Ko no mūzikas saprot jums līdzīgie, kaut vai tāds Ralfs Ger­šteins, kurš uzskata sevi par komponistu? Mūzika nāk no dieva. Lai to uztvertu, ar dzirdi vien nepietiek. Vaja­dzīga ticība, īsta ticība.

Gregors Abušs iesāka runāt, bet Jonatans Krjudešanks viņu nepacietīgi pārtrauca:

— Tu esi ticis noziedzniekam uz pēdām? Teicami! Lie­liski! Bet vai varēsi atdot man zaudēto? Nē! Dievs to nepieļaus! Esmu nosodīts par saviem grēkiem! Kāpēc Zilā ezera kristāltīrie ūdeņi, pilni ar brīnumaini skaistām zi­vīm, pārvērtušies zaņķī? Neticības dēļ! Jeremija Alek­sanders, apmezdamies ar savu saimi šajos dieva svētīta­jos krastos, atnesa tiem vienīgās ticības vārdus. Bet ko izdarīja aleksandrieši? Pasludināja viņu vēlāk par ķeceri. Viss, kas te notika ar mani, arī ir pelnīts sods.

— Sods par ko? es atļāvos pazoboties. — Par to, ka cītīgi sludinājāt Trešo atnākšanu?

Jonatana Krjudešanka seju pārklāja dzeltenīgs vaska bālums, stiegrainajā kaklā pietūka dzīslas. Ar pūlēm sa­valdījies, viņš dusmīgi noskaldīja:

— Atliksim šo sarunu! Pašlaik neesmu spējīgs dzirdēt visādas muļķības… Velns lai parauj, kas tur vēl? — viņš uzkliedza, ieraudzījis uz sliekšņa sulaini.

— Pie jums atnācis Reitera kungs, — tas ziņoja.

— Esmu slims un nevienu nepieņemu, — Jonatans Krjudešanks pikti norūca. — Man jau apnicis atkārtot jums vienu un to pašu, Jeremija!

— Klausos! — Sulainis pagriezās uz iešanu.

— Uzgaidiet! — apturēja viņu Jonatans Krjudešanks. — Tagad atceros! Reiters toreiz, burtiski, no rokām izrāva man žurnālu… Tur bija raksts, ko viņa vainas dēļ tā ir nedabūju izlasīt. Cerams, viņš to atnesis?

— Liekas gan. Cik noprotu, viņš tieši šajā sakarībā grib ar jums aprunāties.

— Lai atdod žurnālu, bet pats aizvācas, es nevienu nepieņemu! Nevienu!

Pēc īsa brīža sulainis atkal parādījās.

— Viņš apgalvo, ka ārkārtīgi nepieciešams satikt jūs.

Aiz viņa muguras jau stāvēja pats Reiters — sīka au­guma vecišķis, pliku galvvidu, nedabiski gludu, iezil­ganu seju baltas vaigbārdas ietvarā. Ieraudzījis mani, viņš stīvi palocījās: