Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Kā viņam izdevās izgrozīties?

— Apsolīju, ka nevienam pagaidām neizpaudīšu, bet ja jūs pats uzminēsiet.,.

Es brīdi padomāju.

— Piesauca par liecinieku Vincentu Basāni?

— Pilnīgi pareizi. Esot ieskrējis bārā cerībā satikt tur Basāni, bet nesastapis aizsteidzies pie viņa uz mājām, Basāni varot apliecināt, ka Luiss ieradies pirms divpa­dsmitiem.

— Pārbaudiet pa telefonu! — es ierosināju.

Naivi! Vai tad Luiss būtu uzdrīkstējies pacienāt mani ar šo izdomu, ja kaut mazdrusku šaubītos par se­gumu? Apvaicājos — kas šim naktī bija meklējams pie Basāni. Un zināt, ko šis? Skatoties man tieši acīs, sacīja, ka gribējis uzzināt, vai Basāni rīcībā neesot kāda jauna informācija par uzbrukumu bankai.

— Tātad pilnīga sakāve. — Es rezignēti nopūtos.

— Pagaidām. — Gregors Abušs piespieda sevi pasmai­dīt. — Kā mēdz teikt Mežonīgajos Rietumos: «Visdrošāk šauj tas, kas šauj pēdējais, it sevišķi, kad visi pretinieki jau pirms tam nomiruši dabiskā nāvē.»

Ne viņš, ne es nedzirdējām Luisu ienākam. Viņš pēkšņi stāvēja mūsu vidū — ar lietū samirkušiem matiem, izstrā- vodams jau atkal ironisku velnzellību, spītīgu nerēķināša- nos ar citu ļaužu parašām un vēlmēm, kas mani tā saval­dzināja pazīšanās pirmajos brīžos. Nebūtu es pārliecināts, ka tā ir tikai īstajai sejai veikli pielīmēta maska, laikam no jauna ļautos valdzinājumam.

— Aizmirsu jums šo to pateikt, — Luiss zobgalīgi iesāka. — Vispirms aizvāciet no Alberta Geršteina mājas savu izsmalcināto tehniku. Slepus noklausīties Albertu pie labākās gribas vairs nevar, bet es no dabas esmu pārāk piesardzīgs —* mājās runāju vienīgi to, kas jums nevar noderēt. Pie viena ieteicu noskaidrot, kas pirms jums ap­laimojis mūsu istabas ar elektroniskiem izspiegotājiem.

— Paldies par padomu. — Gregors Abušs prata teicami noslēpt savu apjukumu. — Ceru, ka neko citu neesat aiz­mirsis pavēstīt?

— Tikai dažus sīkumus. Lūkojiet izdibināt, vai Dertija telefona saruna ar Krjudešanku tiešām notikusi. Bez tam, pirms mani sēdināt cietumā, pamēģiniet atrast pazudušo autobusu!

Gregors Abušs bija aizsūtījis mani pagulēt vismaz dažas stundas. Pats viņš neuzdrīkstējās doties mājās. Kuru katru brīdi varēja ienākt jaunas ziņas vai risināties jauni noti­kumi, kas prasītu nekavējošu rīcību. Divas no iepriekšē­jās izmeklēšanas kamerām bija vēl brīvas. Vienu no tām tad arī izmantoja Gregors Abušs, lai, atgūlies uz koka lāvas, mēģinātu kaut cik atgūt naktī nokavēto miegu.

Kad piebraucu pie moteļa «Augeja stallis», kura logi vērās uz benzīntanka pagalmu, nogurumu negaidot nobī­dīja sānis izmisīgs mēģinājums kaut ko atcerēties. Izslē­dzis motoru, sēdēju nekustīgi, vandīdamies atmiņas at­vilktnēs.

Beidzot uztaustīju aprautu pavedienu. Nakti pēc aplau­pīšanas Dertija vainas dēļ pavadīju reti tramīgi. Uz rīta pusi, kārtējo reizi iztrūcināts no miega, nez kādēļ sado- maju atvērt logu. Glābdamies no Aleksandrijas plūdiem, biju spiests to nekavējoties atkal aizcirst ciet.

Taču īsajā mirklī, iekām lietus kapātais, dubļainais stikls neatdalīja mani no ārpasaules, paguvu pārlaist pa­viršu skatienu lietus plīvurā tītajam benzīnstacijas pa­galmam. Starp fermeru autofurgoniem redzēju arī kādu autobusu ar dīvainu ierīci uz jumta.

Izrāpos no mašīnas un, turēdams virs galvas lietussargu, sameklēju benzīnstacijas saimnieku, kas, nodrošinājies ar tādu pat atribūtu, rosījās starp uzpildes automātiem.

— Cik ieliet? — Neļaudams man atvērt muti, viņš no­cēla šļūteni no uzkabes. — Tā jau domāju, ka jūsu motors drīz vien atkal pieprasīs barību… Visa tā lielā runāšana par mazlitrāžas automobiļu ekonomiskām priekšrocībām ir mākslīgi uzpūsta reklāma. Pastāv viens vienīgs drošs līdzeklis degvielas taupīšanai — iejūgt mašīnā zirgu.

Benzīntanka īpašnieks aizgūtnēm demonstrēja aleksan­driešu humoru un, kā tas šejieniešiem pieņemts, centās par katru cenu sasmīdināt mani, pats saglabādams uz­svērti nopietnu sejas izteiksmi.

Sagādāju viņam zināmu vilšanos, paziņodams, ka vēlos nevis atsvaidzināt degvielas krājumu, bet gan viņa at­miņu.

— Vakar no rīta pa miegam tā kā redzēju autobusu, — es atgādināju. — Tas varēja būt ap pulksten sešiem sep­tiņiem.

— Autobusu? Pie manis? Nudien neatminos… Ferme­rus gan. Kā tirgus diena, tā viņi papriekš pie manis. Vi­ņus visus pazīstu pēc ģīmja… Par autobusu gan nekā nemāku teikt.

— Uzņemšanas grupas autobuss. Uz spilgti sarkana fona lieli zelta burti «Olivers Dertijs», —pēc Dertija ap­raksta pateicu priekšā. Pats torīt tiku redzējis — kā caur duļķainu šķidrautu — vienīgi bezkrāsainus apveidus.

Viņš aizvēra acis, tādā veidā laikam piepalīdzēdams atmiņai, un pāris reižu nokunkstējās.

— Agri no rīta kāds autobuss tiešām uzpildīja deg­vielu. — Sadzirdēju pēc ilgas tirdošas pauzes. — Bet Der­tija kungam tas noteikti nepiederēja.

— Kam tad?

— Nav ne jausmas. Emblēmu vai kādu tur uzrakstu šā vai tā nebūtu ievērojis. Miegs tā mācās virsū, ka tikko turēju acis vaļā.

— Tātad, jūsuprāt, cits autobuss?

— Nūja… Ja jūs redzētu šoferi! Mugurā gatavs maiss — netīrs, vienos caurumos! Kārtīgs fermeris pat putnu biedēkli kaunētos ieģērbt šitādās skrandās… Pats arī pēc putnu biedēkļa — mati kā zirga aste, gari, nesu­kāti. Mūlis netīrumu ziņā varētu konkurēt ar mūsu ezeru… Bijusi sieviete, es viņu noturētu ar vienu no Pravieša līgavām.

— Jūs esat pārliecināts, ka tā nebija sieviete?

— Ko tur var zināt? — Benzīnstacijas īpašnieks paraus­tīja plecus. — Iebāzu šļūteni, iepildīju pilnu, saņēmu naudu. Nekāda tērzēšana nenotika, balsi nedzirdēju… Un, ja arī sieviete, tad tomēr nekādā ziņā viena no Pra­vieša brūtēm!

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Kāpēc šim autobuss? Viņam fermā pat gludekli ne­atradīsi, nemaz nerunājot par tik modernu tehniku kā elektriskais bārdas dzenamais. Skaļruņi vien! Neko citu viņš neatzīst… Pravieša brūtes pieminēju tāpat, vien­kārši ienāca prātā, ko par šiem vājprātīgajiem nesen tei­cis viens gudrs cilvēks: «Katram aleksandrietim ir perso­niskas dīvainības un personisks dievs. Bet vienīgi šie tic, ka Ādamu un Ievu izdzinuši no paradīzes pēc tam, kad čūska-kārdinātāja pierunājusi tos nomazgāties vannā!»

Nocitējis šo izteicienu, viņš guldzoši iesmējās. Acīmre­dzot svešu joku atstāstīšana neprasīja svinīgi nopietnu sejas izteiksmi.

— Un tomēr! — es uzstāju. — Pēc jūsu apraksta es drīzāk iztēlojos sievieti.

— Jums labāk zināms, — viņš vienaldzīgi atteica.

— Vai gadījumā neievērojāt — kājas šoferim bija ap­autas? Varbūt basas?

— Basas? — Benzīnstacijas īpašnieks ar aizdomām no­pētīja mani, cenšoties apjēgt, vai tikai nezirgojos.

— Basas? — viņš atkārtoja. — Tādā laikā, kad prātīgs cilvēks uzvelk galošas un pa virsu vēl gumijas zābakus? Kaut gan kabīnē neielūkojos. Var jau būt, ka kājas šim bija plikas. — Viņš viltīgi piemiedza aci. — Iespējams, viņš tobrīd taisīja sev pedikīru? Kā jums liekas?

Apjautis, ka, atskaitot tamlīdzīgus ne visai izdevušos aleksandriešu humora paraugus, no viņa neko citu neiz- dabūšu, atvadījos. Laimīgā kārtā arī viņš beidzot pama­nīja, ka pagalmā, nepacietīgi signalizējot, drūzmējas ma­šīnas. Saimnieka palīgs, kas ar lietussargu rokā veicīgi skraidelēja no viena uzpildāmā automāta pie otra, viens pats vairs nekādi netika galā.