Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Logs? — Šis vārds izraisīja manī ķēdes reakciju. Konstrukcija, kurai biju paguvis uzsliet vienīgi skeletu, acumirklī ieguva konkrētus apveidus.

— Tas bijis Luiss! — es spontāni iesaucos.

— Visdrīzāk. — Gregors Abušs izklaidīgi šķirstīja do­kumentus. — Taču esam pielaiduši jau tik daudz kļūdu, ka piesardzība nāktu tikai par labu.

— Pateicos par aizrādījumu, — es sacīju. — Tādā ga­dījumā formulēšu savu hipotēzi mazliet citādi. Ja tas ļpijis Luiss,.. — es iesāku, ar zīmīgu pauzi ļaudams noprast, ka esmu uztaustījis jo svarīgu pavedienu.

Gregors Abušs to tā arī uztvēra. Paliecies uz priekšu, viņš saspringti vērās manī, gaidot turpinājumu.

— Ja tas bijis Luiss, — es atkārtoju, — tad logu attai­sījis viņš. Viņam vienīgajam nebija ne jausmas, ka rūtis ierūsējušas eņģēs. Sākumā mēģināja vienkārši attaisīt, tad satvēra rokturi un ar visu spēku parāva uz sevi. s .

— Tā nu būtu atbilde uz vienu jautājumu. Bet, iekām nav atbildēts uz citu, mēs ar to neko nevaram iesākt. Kā­pēc viņš to darīja? Lai atvēsinātos pēc apšaudes un izklī­dinātu pulvera dūmus, jo tie koda acīs un izvilināja asa­ras? — pēc ilga pārtraukuma Gregors Abušs atkal atļāvās mērenu porciju aleksandriešu humora.

— Aplam! — es smējos. — Izskaidrojums, manuprāt, pavisam vienkāršs. Logs atrauts vaļā, lai rastos iespaids, ka šauts, no ārpuses!

Dabiski, gaidīju Gregora Abuša uzslavu. Ja ne uzslavu, tad vismaz nopietnu iztirzājumu. Bet viņa domas man tā i palika apslēptas, jo tieši tobrīd atkal parādījās seržants Aleksanders.

— Atnākusi večiņa no Tirgus laukuma, — viņš ar smīnu paziņoja. — Saka, ka Abuša kungam bijis tas gods uzaicināt viņu ciemos un vai viņas vizīte nebūšot Abuša kungam par traucējumu.

— Atnākusi? Ar visiem plāceņiem? — policijas priekš­nieks bažīgi apvaicājās.

Seržantam Aleksanderam tika aiztaupīta nepieciešamība atbildēt, jo pati viešņa jau pabāza galvu pa durvju spraugu.

— Vai drīkst, Abuša kungs?

— Lūdzu! Lūdzu!

Gregors Abušs pasteidzās nosēdināt viņu tronim līdzī­gajā ozolkoka atzveltnes krēslā.

Laimīgā kārtā plāceņu pārdevēja nebija paķērusi līdzi ne savu preci, ne lielo lietussargu, kas viņai kalpoja kā nojume. Ienākusi kabinetā, viņa labu brīdi purināja mazo lietussargu, notraukdama ūdeni, tad nolika susēšanai zem rakstāmgalda.

Ierāvusi sīko ķermeni monumentālajā krēslā, savilkusi krunkaino, ceptam ābolam līdzīgo seju — viņa man šo­brīd atgādināja noplukušo foksterjeru, kas viņdien pie­sardzīgi apošņājis viņas plāceņus, gatavs ik brīdi laisties lapās. Tā vien šķita — policijas priekšnieka pirmais bar­gais uzsauciens liks viņai izsprukt no istabas kopā ar lie­tussargu.

To pamanījis, Gregors Abušs tīšuprāt izturējās sevišķi laipni.

— Krjudešanka kundze, kristītā vārdā Amālija, — viņš mūs iepazīstināja, — Jonatana Krjudešanka attāla radi­niece. Atšķirībā no viņa simtprocentīga katoliete, kurai, kā jūs paši apjaušat, nav nekādas saskares ne ar viņa banku, ne ar tās aplaupīšanu.

Vecīte pasmaidīja.

— Pareizi jūs runājat, Abuša kungs. īpaši par banku… Reiz mana draudzene Nellija pacienāja mani ar «Aleksan­drijas nektāru». Šis velna dzēriens man tā sakāpa galvā, ka nolēmu paķircināt Jonatanu … Nosēdos ar saviem plā­ceņiem pie pašas bankas, un, ziniet, darbinieki tik aši izpirka visu krājumu, ka sāku jau prātot par tekošā rē­ķina atvēršanu, — vecīte, labsirdīgi ironizēdama, vēstīja savā sīkajā balstiņā. — Diemžēl iznāca Jonatans un nikni aizrādīja: «Te tev nav nekāds Tirgus laukums!» Es šim atteicu, ka, būdama viņa radiniece, esmu tiesīga pārdot preci viņa kalpotājiem. Uz to viņš man atcirta, ka viņam Aleksandrijā esot trīs duči visādu radinieču un, ja tās vi­sas sāks tirgoties bankas priekšā, viņam savukārt nāksies pārcelt bankas operācijas uz Tirgus laukumu.

Man patika šī pagājušā gadusimteņa relikvija, kas, iespējams, vēl pašas acīm bija redzējusi sen izmirušo zel­taino ezera taimiņu. Taču šaubījos, vai no viņas izdosies izvilkt kaut ko izmeklēšanai noderīgu.

— Un tagad, Krjudešanka kundze, lūdzu, pastāstiet, kad jūs vakar vakarā pamētāt savu posteni Tirgus lau­kumā, — Gregors Abušs mudināja.

— Tā pavēlu… Redziet, man ir tas gods dzīvot Ponta krastmalā. Un, tā kā manā mājā pašlaik mitinās zivis, dodu priekšroku Tirgus laukumam. Tur tikpat slapjš, bet vismaz nav caurvēja.

— Vai tad jūsu applūdinātajā mājiņā valda caur­vējš? — es pasmīkņāju.

— Un kāds vēl! Taisni briesmīgs! No ielas puses iekšā laužas lietus, bet no pagalma — vesels ezers!

— Cikos jūs aizgājāt no laukuma? — Gregors Abu's atkārtoja.

— To varu pateikt, — vecenīte mundri atsaucēs. — Pulkstenis Jāņa Kristītāja baznīcā nosita tieši divpa­dsmit … Protams, varēju aiziet arī ātrāk, kaut vai pie savas draudzenes Nellijas, pat nogaršot viņas «Aleksan­drijas nektāru» — kā plūdu upurim viņa nebūtu man at­teikusi … Pārnakšņot pie viņas jau var, tomēr telpas pa­šauras. Toties Tirgus laukumā sēžu viena pati kā tāda karaliene… Turklāt Nellijai netīk, ka atvedu Jonatanu.

— Jonatanu? — es nobrīnījos. — Jūs taču apgalvojāt, ka esat ar viņu uz nažiem.

— Ar baņķieri? Dabiski. Bet ar manu vārnu man ir ļoti draudzīgas attiecības. Pat uz policiju Jonatans mani pa­vadīja.

— Un kur viņš ir tagad, Krjudešanka kundze? — Gre­gors Abušs laipni apvaicājās.

— Tepat tuvumā!

It kā atbalss no ielas atskanēja man jau pazīstamais ķērciens «pērc-plāc!». Palūkojos logā, pa kura rūtīm aumaļām tecēja lietus.

Policijas pārvaldes ēka savā ziņā bija ievērības cienīgs objekts — ar portālu, ko rotāja Aleksandrijas skulpturāls ģerbonis, ar dzelzī kaltu vējrādi un mākslinieciski dari­nātiem aizvirtņiem.

Iztikt bez aizvirtņiem nekādi nevarēja, jo ēka atradās netālu no bāra «Skaistā Helēna». Vietējiem šerlokhol- msiem bija tikai divas iespējas aizstāvēties pret vietējiem dzērājiem, kas, aurodami Ralfa Geršteina populāros šlā­gerus, līdz četriem no rīta tenterēja gar policijas logiem. Vai nu tupināt ķurķī visus žūpas (tad pārējam darbam nebūtu laika), vai ari paslēpties aiz aizvirtņiem un izlik­ties, it kā Aleksandrijā visi alkoholiķi izmiruši vienlaicīgi ar zeltaino ezera taimiņu.

Uz viena no šiem senlaicīgajiem aizvirtņiem, ko kusti­nāja un čīkstināja vēja pātagotas šaltis, tupēja vecītes vārna. Pamanījusi manu skatienu, tā ar knābi pieklauvēja pie stikla, it kā mierinot savu īpašnieci: «Es esmu te, tā­tad viss kārtībā!»

— Kādi cilvēki vakar vakarā apmeklēja Geršteina māju? — policijas priekšnieks nesteidzīgi turpināja.

— Geršteinu? — večiņa pārprata. — Pašu Geršteinu — neviens. Viņš pašlaik nemaz nedzīvo tur… Es allaž pati pirmā redzu, kad viņš atbrauc. Parasti ar trim čemodā­niem un tikpat daudz dāmām. Tūdaļ skrien uz «Skaisto Helēnu» pēc dzeramiem, bet pēc tam pie manis pēc\ uz­kodas. «Esmu noilgojies pēc taviem plāceņiem,» — tā viņš man pagājušo reizi saka. «Tūlīt mana, ka tos tu cep priekš īstiem, stipriem aleksandriešu žokļiem…» Pašlaik Geršteina mājā nedzīvo, tur nodarbojas ar filmēšanu. Mani režisors arī aicināja, bet man sižets nav pa prātam. Es viņam uzreiz tā i pateicu: «Ja jums akurāt "jālaupa, kāpēc tieši Aleksandrijā? Mums ir godīga pilsēta. Pat mans radinieks Jonatans Krjudešanks vēl ne reizi nav ietupināts ķurķī.»