Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Negaidot viņa sāka raudāt. Es un Gregors Abušs vien­laicīgi piesteidzāmies palīgā ar kabatlakatiņiem. Tas iz­skatījās tik jocīgi, ka pat Tea Kilseimura pasmaidīja caur asarām.

— Tikko Krjudešanka durvis aizcirtās, devos pie Al­berta, — viņa turpināja. — Ieiet iekšā neuzdrošinājos, jo pa logu ieraudzīju viņu sēžam kopā ar Luisu. Nezinā­dama, ko iesākt, kādu brīdi pastāvēju uz ielas. Nopriecā­jos, ieraudzījusi Albertu iznākam… No pirmā acu uz­metiena ievēroju, ka viņš uzskrūvēts t līdz neprātam. Pa­manījis mani, viņš pārvērtās sejā. Neatceros, ko viņam pateicu. Sākumā viņš negribēja runāt…

— Bet vēlāk tomēr atzinās, vai ne? — Gregors Abušs minēja.

— Jā. Alberta stāsts pilnīgi sakrīt ar Dertija liecību.,. Ņēmos viņu atrunāt. Daudzu pūlu nevajadzēja, viņš jau pats svārstījās. Kas pamudināja mani atturēt viņu no šī kļūmīgā sola? Nevēlējos, lai Alberts, kura dēl biju nodo­mājusi aiziet no Ričarda, būtu iejaukts šai afērā, kurai, pretēji Dertija pārliecībair~tomēr piemita krimināla no­krāsa. Bet pats galvenais, es baidījos .,,

— No kā?

— No daudz ka. Vispirms, ne pārāk uzticējos Dertijam. Tad vēl bija jārēķinās ar daudz bīstamāku cilvēku. Visa Aleksandrija zināja par Vincenta Basāni naidīgajām attie- čībām ar Jonatanu Krjudešanku. Bankas aplaupīšanu, da­biski, pierakstītu viņam. Ja Vincents Basāni saostu, kādu lomu spēlējis Alberts …

— Satikusi Albertu pie viņa mājas, jūs tūdaļ aizvedāt viņu pie sevis? — Gregors Abušs noprasīja.

— Jā. Neparedzēju, ka Ričards tik ātri atgriezīsies mā­jās. Visu pārējo jūs jau zināt.

— Tagad pakavēsimies pie vakardienas notikumiem, — Gregors Abušs sacīja. — Visvairāk mani interesē, kādi ciemiņi jums bijuši.

— Godīgi sakot, maz ko atceros… Ar nodomu lūkoju noreibt pēc iespējas ātrāk. Tādā veidā mēģināju aizbēgt no nomācošās derdzīgās situācijas. Biedēja izskaidrošanās starp Albertu un Ričardu. Slepus no vīra vienojāmies ar Albertu, ka laiks visu pateikt. Paziņot, ka esmu cieši no­lēmusi aiziet no Ričarda… Manu nelāgo jutoņu vēl pa­vairoja citas bažas, — viņa pēc brīža turpināja. — Vēl gan nekā nezināju par Karpentera slepkavību, taču jau nojautu, ka Alberts pret paša gribu iekļuvis smalki kon­struētās lamatās. Es biju vienīgā, kas varētu apliecināt viņa nevainību. Bet kas būtu man noticējis? Dertijs bija pārliecināts par Alberta vainu. Viņš piedraudēja Alber­tam, ka ziņos policijai, ja tas neatdos laupījumu.

— Kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt? — Gregors Abušs prašņāja.

— Ko?

— Oliveru Dertiju. Viņš vakar vakarā atkal satikas ar Albertu.

— Kur?

— Ralfa Geršteina majā.

— Nudien neatceros. Laikam biju jau tobrīd krietni iereibuši.

— Luisu jūs atceraties?

— Arī nē. Vai tad viņš bija pie mums? Goda vārds, neatceros.

— Lai paliek! Kas atvēris logu? Jūs?

— Kādu logu?

-— Vidējo logu viesistabā, nu to, kuru Ralfs Geršteins strikti aizliedzis aiztikt.

— Ak to? Vai tad to vispār var attaisīt vaļā? Neesmu tam ne mazo pirkstiņu pielikusi. Kad Ralfs Geršteins at­jāva mums ar Ričardu apmesties viņa mājā, viņš īpaši brīdināja, ka šis logs ir neaizskarams.

— Kad ieradāmies, tas bija vaļā.

— Tad to kāds ir attaisījis vēlāk.

— Ko nozīmē «vēlāk»?

— Pēc tam, kad aizmigu… Pie viena, kur es gulēju? Neatceros nenieka.

— Mēs jūs atradām zem klavierēm.

— Jauka vietiņa! — Tea Kilseimura pasmējās par sevi. •— Tagad it kā atminos. Es jau knapi turējos kājās, bet nez kamdēļ iedomājos, ka man jāapstādina magnetofons. Droši vien melodija kaitināja … Magnetofons stāvēja uz klavierēm pie loga. Tiktāl tiku, bet tad mani alkohols pie­peši apgāza. Krītot pieķēros biezajam aizkaram un atrāvu to vaļā… Visu pārējo atceros kā pa miglu, bet tieši šis moments spilgti stāv acu priekšā, varbūt tādēļ, ka pēc tam tomēr pakritu un aizmigu. Logs tobrīd bija ciet.,.

Savā prātā izsvēru Teas Kilseimuras liecību. Norūpējies par to, lai ielas trokšņi un rūts drebināšanās neietekmētu koncertflīģeļa tīrskaņu, Ralfs Geršteins bija pielicis biezu audumu tieši vidējam. Pārējos aizsedza viegls muslīns. Ja logs būtu bijis vaļā, Tea Kilseimura, atraujot aizkaru, no­teikti būtu pamatīgi samirkusi, jo lietus tobrīd taisni vai plosījās. Kad uzgājām viņu zem klavierēm, vakartērps izskatījās gan krietni novārtīts, toties sauss.

— Paldies, tas būtu viss! — Gregors Abušs piecēlās. — Jūs varat iet.

— Iet? Uz kurieni?

— Mājup. Visi izmeklēšanas darbi pabeigti. īpaši pa­steidzināju savus ļaudis, lai dotu jums iespēju atgriezties uz…

— Uz Ralfa Geršteina māju?! — Tea Kilseimura spalgi protestēja. — Neparko! Atļaujiet man palikt šeit!

— Neesmu tiesīgs. Cita lieta, ja jūs būtu apcietināta.

— Nu tad, dieva dēļ, apcietiniet mani! Vai jūs tiešām nespējat apjēgt? ,.. Es baidos, baidos ..,

Pēc divām tik saspringtām un savā ziņā dramatiskām pratināšanām nervu pārslogojums lika sevi manīt. Prie­cīgs par atelpu, laiski sēdēju, klusībā cerēdams, ka Gre­gors Abušs nesāks tirdīt mani ar nupat dzirdētā analīzi un kritisko izvērtējumu.

Laimīgā kārtā arī viņš gurdi klusēja. Līdz tam brīdim, kad nenokausējamais seržants Aleksanders ar tādu sejas izteiksmi, it kā atnesis šūpulsvētku torti, nolika uz rak­stāmgalda ieroča eksperta rakstisko /ziņojumu.

— Esam gan greizi nošāvuši! — Gregors Abušs pēc brīža nelaimīgi paskatījās manī. — Mērķējām debesskrāpī, bet trāpījām tukšā gaisā.

— Kas nu?

— Tā saucamais pulvera tests …

— Zinu, uz šāvēja pirkstiem obligāti paliek pulvera pēdas.

— Ne Ričardam Beidevanam, nedz Albertam Gerštei­nam tādas nav atrastas. — Gregors Abušs pašūpoja galvu.

— Tātad nevis viņi viens otru, bet kāds trešais! Vai jūsu ekspertam vēl kāds pārsteigums krājumā?

— Nē. Viss pārējais — lietiska konstatācija. Katrs no­galināts ar vienu vienīgu lodi, trāpot tieši sirdī. Ņemot vērā toreizējo niecīgo apgaismojumu, tas it kā ļauj seci­nāt, ka slepkava ir sevišķi veikls šāvējs. Taču mans eks­perts ir tajos' - uzskatos, ka šauts no minimāla attāluma un tātad sevišķa prasme nav vajadzīga. Vēl viņš piezīmē, ka atsitiens acīmredzot licis upuriem izmainīt sākotnējo ķer­meņa stāvokli, tādēļ esot grūti noteikt precīzo vietu, no kuras šauts.

Es iegrimu pārdomās. Šis negaidītais pavērsiens prasīja ^ pavisam jaunu teorētisku konstrukciju. Taču nepaguvu aizdomāties pat līdz konstrukcijas skeletam, kad ser­žants Aleksanders aplaimoja mūs ar jaunu papīru žūksni.

Pārskrējis to ar acīm, Gregors Abušs pagriezās pret mani. >

— Liku lielas cerības uz pēdu nospiedumiem. Viesis­tabas biezais paklājs plus lietainais laiks — jūs taču pats redzējāt, Tirgus laukumā var droši ņemt dubļu vannas — šķita kā radīti šim nolūkam. Diemžēl nekā jauna. Atskai­tot Ričardu Beidevanu, Albertu Geršteinu un Teu Kilsei­muru, viesistabā uzkavējies tikai viens cilvēks — Alek­sandrs Luiss.

— Tātad pieņēmums, ka bijis vēl kāds ciemiņš, at­krīt? — es piezīmēju.

— Laikam gan, Ja tikai viņš pie ieejas durvīm nav novilcis apavus.,. Kas attiecas uz pirkstu nospiedumiem, tad arī nekā interesanta. Vienīgais iepriecinošais sī­kums — uz melnā plīša aizkara fiksēti Teas Kilseimuras pirkstu nospiedumi. Manī šis fakts vieš pārliecību — ap­galvodama, ka logs tobrīd bijis ciet, vina nav maldījusies.