Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Pārnestā nozīmē?

— Diemžēl burtiskā.

— Man arī, — es mazdūšīgi atzinos.

— Ko lai dara? Šai mājā var dabūt visu ko, tikai ne tabletes. Man bija noglabāts aspirīns, bet Prezidents no­rija pa tīro. Laikam uzskata par izsmalcinātu desert- ēdienu. Mūsu vienīgais glābiņš — paārstēt galvu ar alko­holu.

— Cerams, ne līdz tādam nesamaņas stāvoklim, kāds Teai Kilseimurai, — es pajokoju.

— Jādomā, ka pašlaik viņa jau puslīdz skaidrā, — va­rētu nopratināt.

Mēs izdzērām pa glāzei tikpat kā neatšķaidīta bren­dija. Kad pieveicām pēdējo malku, aiz rūtīm jau blāvoja nespodrs, ūdeņains rīts.

Pirmo nācās nopratināt Oliveru Dertiju.

Kad atbraucām uz policijas pārvaldi, mums tūdaļ zi­ņoja, ka Dertijs līdz pat rītam nav devis mieru dežu­rantam, Gandrīz ik stundu bungojis pie kameras durvīm, pieprasīdams, lai šo vedot pie policijas priekšnieka.

Man bija pietiekami daudz laika sarast ar Gregora Abuša oriģinālajām metodēm. Arī šoreiz viņš nelika vis atvest Dertiju uz savu kabinetu. Pats ieradās kamerā, tēlodams tādu kā pieklājības vizītē atnākušu paziņu. Durvis palika vaļā, atņemot pratināšanai oficiālo no­krāsu, — pat par tādu sīkumu policijas priekšnieks bija padomājis.

Ieraugot mūs, Dertijs kā atspere nolēca no koka lāvas, uz kuras bija zvilnējis. Gregors Abušs deva man mā­jienu palikt uz sliekšņa, bet pats pagriezās pret Dertiju.

— Dertija kungs, vai jums nav iebildumu, ja mūsu sa­runā piedalīsies Latorpa kungs?

— Neiebilstu, ko jūs! — Dertijs nervozi vēcināja ro­kas, ļaudams saprast, ka jebkurš policijas priekšnieka lūgums tiks pieņemts ar pateicību.

— Sēstieties! — Gregors Abušs palūdza. — Abi, jūs arī, Latorp!

Dertijs atsēdās. Varēja manīt, ka tas prasa no viņa prāvu piespiešanos. Sejai ik brīdi pārskrēja nervozi dre­buļi, lāvas malā ieķērušies pirksti te atlaidās, te no jauna savilkās.

— Jūs jau zināt par Karpenteru? — Gregors Abušs uzmanīgi iesāka sarunu.

— Jā, jā… Briesmīgi! Visu nakti nespēju aizmigt… Es to negribēju, ticiet man, negribēju. Būtu es zinājis, ka Alberts… Es viņu būtu nožņaudzis savām rokām…

— Viņš jau tāpat ir beigts, — Gregors Abušs sausi pa­teica.

— Jā, jā, es visu zinu. — Dertijam noraustījās seja. — Alberta ne par kripatu nav žēl. Pēc tā, kā viņš izrī­kojies ar Karpenteru…

Un ātri, aizgūtnēm birdinādams vārdus, Olivers Der­tijs izstāstīja savu versiju. Apturēt šo plūdumu ne Gre­goram Abušam, ne man nebija pa spēkam. Dertijs līdzi­nājās cilvēkam, kurš ilgi cietis no valodas defekta un tagad, atguvis normālas spējas, steidzas izrunāties.

Viņa juceklīgo, lēkājošo, nervozo vēstījumu diez vai vērts citēt. Tāpēc aprobežošos ar protokolu, ko vēlāk uz­rakstīja seržants Aleksanders.

«Sākumā man rādījās, ka Alberta Geršteina reklamē­šanai jau darīts viss, kas vien iespējams. Dokumentālā filma par Aleksandriju, mākslas filma, kuras centrā ir bankas ^aplaupīšana, — tam visam vajadzēja jau priekš­laicīgi iekveldināt publiku. Vēlāk apjēdzu, ka palaista ga­rām vēl viena grandioza izdevība. Ja laupīšanas imitā­cija izvērstos īstā uzbrukumā, tā būtu kolosāla sensā­cija.

Aprunājos ar Albertu Geršteinu un Voltu Karpenteru.

Karpenters piekrita, gan izkaulēdams par šo pakalpo­jumu visai pieklājīgu summiņu. Viņš uzskatīja, ka neko neriskē, jo, kā*arī neiegrozītos notikumi, vienmēr va­rēšot sacīt, ka tikai pildījis manus norādījumus un līdz pēdējam momentam bijis neziņā, ka paredzams īsts uz­brukums.

Alberts sākotnēji spurojās pretī. Bet beigās man izde­vās arī viņu pielauzt. Iestāstīju, ka būtu muļķīgi neiz­mantot tik lielisku iespēju sagādāt sev visiespaidīgāko reklāmu un līdz ar to romantisku mūsdienīgu oreolu pla» šas publikas acīs.

Ne Ričards Beidevans, ne Tea Kilseimura nebija iepa­zīstināti ar maniem plāniem. Zinādams, ka viņi savā laikā bijuši saistīti ar Vincentu Basāni, baidījos, ka tik Basāni, uzzinājis par manu nodomu, nesagatavo man kādu pārsteigumu. Ņemot vērā viņa bijušā gangstera re­putāciju, bija paredzams,, ka daudzi uzskatīs par vainīgu tieši viņu, — un to viņš man diez vai piedotu.

Ričardam Beidevanam ierādīju tīri pasīvu lomu. Iepriek­šējo vakaru runāju ar Jonatanu Krjudešanku pa telefonu, lai izkaulētu viņa atļauju filmēt bankā. Tīšu prātu neno- vedu sarunas līdz galam, pateikdams, ka es pats vai arī Ričards Beidevans ieradīsies pie viņa, lai panāktu galīgo vienošanos.

Liku, lai Alberts pasaka Ričardam Beidevanam, ka rīt pulksten desmitos viņam jābūt pie Jonatana Krjudešanka. Man bija padomā pusvienpadsmitos piezvanīt baņķierim un aizsākt ilgstošu sarunu. Ar Ričarda Beidevana vizīti un manu zvanu gribēju nošaut uzreiz divus zaķus. Aizturēt Jonatanu Krjudešanku mājās, jo viņa negaidītā parādī­šanās «Hermeja palātā» varētu visu izjaukt. Otrkārt, tā bija garantija, ka Ričards Beidevans priekšlaicīgi neuzzi­nās par negaidītu epizodes filmēšanu, kurā, kā jūs paši saprotat, režisoram būtu jāpiedalās. Šī dubultā viltība sevi pilnam attaisnoja. Ne viens, ne otrs nespēja izjaukt manis iecerēto operāciju.

Rēķinājos, ka Ričards Beidevans, kuram derdzās iet kājām, aizbrauks pie Jonatana Krjudešanka ar uzņemša­nas grupas rīcībā esošo lendroveru. Albertam piekodināju novērot pa logu ielu. Liku viņam, tikko Ričards Beidevans atbrauks, ātri nomaskēties, iesēsties mašīnā un vistie­šākā ceļā — cauri neapbūvētajam zālājam un skvēra ale­jai piebraukt pie bankas.

Ieteicu Albertam pirms tam pasēdēt ar Luisu pie pude­les. Un savu prombūtni iztēlot kā gājienu uz veikalu pēc papildu dzeramā. Pēc uzbrukuma Alberts, tēlojot absolūtu nevainību, atgrieztos mājās, nesdams it kā nupat nopirktu pudeli.

Šis alibi tika galvenokārt mērķēts uz izmeklēšanas sa- režģīšanu. Sensācija kļūtu vēl intriģējošāka, ja ar melno kapuci nomaskētā gangstera personība pieļautu vairākus minējumus.

Voltam Karpenteram uzdevu tiešā ceļā no bankas, gan izmantojot reti lietotu meža taku, aizbraukt līdz restorā­nam «Bakha' templis», kur maiss ar naudu pārceļotu no lendrovera bagāžnieka manējā. Pēc tam Karpenters, no­slēpis mašīnu mežā, pats ar laivu pārbrauktu pāri Pontam, kur to gaidītu cita mašīna.

Pieļaudams varbūtību, ka nejauši aculiecinieki novēros mūsu satikšanos pie restorāna, iecerēju piesardzības soli, kas vēlāk atspēkotu pret mani vērstu apsūdzību. Laupī­jumu noglabāt autobusu stacijas bagāžas kamerā, bet slē­dzeni aizlīmētā aploksnē nodot notāram ar norādījumu atplēst to pēc trim dienām.

Tikmēr mans pārdrošais pasākums būtu jau sasniedzis savu mērķi. Lai kādu virzienu ņemtu izmeklēšana, poli­cija galu galā tomēr apcietinātu Albertu Geršteinu. Tieši tas bija mans galvenais nolūks. Ja policija vilcinātos ar arestu, es būtu piesūtījis anonīmu vēstuli ar mājienu, ka nauda atrodas pie Alberta. Mazliet nogaidītu, kamēr šis bumbas sprādziens gūst pienācīgu atbalsi, tad atklātu sa­vas kārtis: «Mani kungi, tas bija tikai veikls reklāmas triks!»»

Tiktāl Dertija grēksūdze.

Mazliet vēlāk pārcēlāmies tomēr uz policijas priekš­nieka kabinetu, kur seržants Aleksanders ieprotokolēja liecību.

Olivers Dertijs sēdēja masīva jā ozolkoka krēslā, nodū­ris galvu, šaudīgām acīm pārslīdēdams telpai, it kā šau­bīdamies, vai viņš te ir drošībā.