Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Pašā mājā? — pārjautāja Gregors Abušs, atpogā­dams pistoles maksti. — Cerams, tur viss pa vecam. Ļoti ceru! — viņš izgrūda caur zobiem. — Ja Alberts Geršteins paguvis ņemt kājas pār pleciem, man pašam nekas cits neatliek kā vienīgi pazust no šejienes. Aleksandrieši no­dīrās man ādu.

— Tātad tomēr Alberts? — Es nez kādēļ jutos vīlies. Momenti, kas netieši apliecināja viņa vainu, veidoja iespaidīgu virteni. It īpaši pēc Luisa sniegtās informācijas. Bet tieši tādēļ, ka apšaubīju Luisa nostāstu, vēlējos iztēlo­ties zem melnās kapuces kādu citu.

— Alberts gan! — Gregors Abušs nikni teica. — Ta­gad tas simtprocentīgi pierādīts. Tik tikko man ziņoja, ka uz lendrovera sēdekļa atrastā^ kapuces iekšpusē uzieti daži izkrituši mati. No visām personām, uz kurām krīt aiz­domas, tādi cirtaini, koši melni mati ir vienīgi Albertam!

— Mēs jau apstājāmies mājas priekšā.

— Visiem izkāpt! Ielenkt māju! Bez mana īpaša rīko­juma nešaut! — Gregors Abušs skaļi sauca.

No autofurgona ar uzrakstu «Ātrā ķīmiskā tīrīšana» iz­lēca četri bruņoti vīri ar seržantu Aleksanderu priekšgalā.

Kādu brīdi palikām stāvam, ieklausoties mūzikas ska­ņās, kas atlidoja no otrā stāva. Alberts Geršteins vairs nedziedāja. Tagad spēlēja vesels orķestris.

Tātad magnetofons! Mūzika spēji izbeidzās. Atskanēja raksturīgā sīk-šana, kāda rodas, magnetofona motoriņam strādājot tukšgaitā.

Nez kamdēļ mēs joprojām neizkustējāmies no vietas, nogaidīdami, kad nomainīs kaseti.

Nesagaidījuši vēl saspringtāk ieklausījāmies neizpro­tamajā klusumā. Cerējām sadzirdēt balsis, soļus, jebkā­das citas dzīvības pazīmes. Taču viss nams rādījās galīgi izmiris, it kā cilvēku pamests.

Pēkšņi klusumu pārtrauca kāda skaņa — it kā putns vēcinātu smagus spārnus. Es neviļus satrūkos, izjuzdams pat tādas kā bailes. Tikai pēc sekundes aptvēru, ka mans izbīlis bijis veltīgs. Neparastās skaņas cēlonis izrādījās gluži dabisks. Proti, no stūra pēkšņi izlēcis vējš raustīja atvērtā logā melnos, smagos aizkarus.

Un tomēr šaušalīgā izjūta neizgaisa.

— Logs! — es beidzot apzinājos. Konvulsīvi saķēris Gregora Abuša roku, saucu vienā laidā:

— Logs! Skatieties, logs!

— Kas par to? — viņš mulsi vaicāja.

— Augšējā stāva vidējais logs!

Jā, tas patiesi bija «muzikālās istabas» logs, kuram saimnieka stingrā aizlieguma dēļ kopš neskaitāmiem ga­diem neuzdrošinājās pieskarties neviena dzīva dvēsele. Vēl vakar Gregors Abušs izteica aizdomas, ka vajadzības gadījumā to nākšoties izlauzt ar visu rāmi — tik ierūsē­jušas, sen nelietotas, ar putekļiem piedzītas viras.

Mēs ar Gregoru Abušu tramīgi saskatījāmies. Viņa acīs manīju apstiprinājumu manām nojautām. Šo namu bija piemeklējusi nu jau vairs neatvairāma nelaime.

Šī nojausma visai drīz baismīgi piepildījās.

Gregors Abušs jau grasījās uzlauzt durvis, bet seržan­tam Aleksanderam laimīgā kārtā ienāca prāta vispirms pārbaudīt, vai tās aizslēgtas. Nebija vis.

Klusītēm atvēruši tās, tikpat klusu kāpām augšā.

Pašķīris sānis viesistabas portjeru, Gregors Abušs kā pienaglots palika stāvam uz sliekšņa.

Pāri viņa plecam ielūkojos viesistabā. Tumsu kliedēja vienīgi magnetofona zaļā actiņa un koši sarkanā nakts- lampiņa klavieru soliņa balstā.

Kad apradu ar tumsu, sāku atšķirt divas nekustīgas figūras.

Ričards Beidevans tupēja uz klavieru soliņa, sasvēries uz sāniem, ar labo roku pieskāries grīdai — it kā viņš grasītos pacelt uz paklāja nolikto pustukšo glāzL

Viņpus baltā koncertflīģeļa uz dīvāna gulēja Alberts Geršteins. Viņam pa rokas tvērienam uz nošu apkrauta­jām klavierēm stāvēja gandrīz tukša pudele. Blakus — sifons ar sodas ūdeni.

Pie labas gribas varēja iedomāties, ka esam abus pār­steiguši draudzīgas sarunas pašā vidū. Bet tumšā peļķe zem klavieru soliņa, uz kura sēdēja Ričards Beidevans, un Salauztās glāzes lauskas, kas mirguļoja pie Alberta Geršteina kājām, nekavējoties nonāvēja šo ilūziju.

Teu Kilseimuru nekur neredzēja.

Pagāja kāda minūte, tā man vismaz likās, kamēr Gre­gors Abušs uzdrošinājās iededzināt lustru.

Jau iepriekš zinādams, kāda aina atklāsies manām acīm, nespēju tomēr apspiest rīklē iestrēgušu kliedzienu.

Ričards Beidevans un Alberts Geršteins bija nogali­nāti. Nogalināti jau tad, kad mēs ar Gregoru Abušu, sē­dēdami šaurā ieliņā noslēptajā dienesta automobilī, klau­sījāmies Alberta priekšnesumu ģitāras pavadībā. Nogali­nāti, kaut mēs tobrīd vēl runājām par viņiem kā par dzīviem.

To uzzinājām vēlāk, kad steigšus atsauktais policijas ārsts iepazīstināja mūs ar medicīnisko slēdzienu.

Slepkavība, pēc viņa domām, notikusi īsi pirms tam, kad sāka novērot māju. Mūs ar Gregoru Abušu bija maldinājis magnetofons, pareizāk sakot, divstundīgā kasete.

Raugoties uz stingo Albertu Geršteinu, sāpīgi atcerējos, kādas izjūtas manī vēl pavisam nesen izraisīja viņa dzie­dājums. Traģiski apzinājos, ka viņa dotības pa īstam no­vērtēju, kad viņš pats jau bija miris, kad viņa balss jau bija apklususi.

Nez kādēļ man nebija ne mazāko šaubu par to, kas pastrādājis šo divkāršo slepkavību. Tas fakts vien, ka Tea Kilseimura nekur nav redzama, šādā noskaņā šķita pie­tiekams pierādījums viņas vainai.

Pagriezos pret Gregoru Abušu, lai kaut ko pajautātu, bet vārdi tā i palika karājamies mēles galā. Pēkšņi saska­tīju kaut ko tādu, kas lika man sarauties un kāpties atpakaļ.

Tieši man pretī atradās nošu skapis ar ovālu spoguli inkrustētā sarkankokā. Spoguļa augšdaļa palika ēnā, gaisma apspīdēja vienīgi tā apakšu. No izgaismotā dzi­ļuma man pretī līda Tea Kilseimura. Ģērbta vizuļojošā vakartērpā, ar plaši atplestām rokām — viņa gulēja uz vēdera, ar seju pieplakusi grīdai. Vienā kājā rēgojās

kurpe, otra mētājās blakus, pavērsusi smailo papēdi manā virzienā. Matos spīguļoja sīkas stikla drumslas.

Nekādi nespēju attapties. Nekādi nespēju piespiest sevi atraut skatienu no spoguļa. Man likās, tas rāda nevis īs­tenību, bet manis paša slimīgās izdomas atspulgu.

— Latorp, jums kaut kas kaiš? — nez no kurienes at­lidoja Gregora Abuša raižpilnā balss.

Pievārējis sevi, ar rāvienu apcirtos apkārt. Tieši tai mo­mentā, kad seržants Aleksanders aiz kājām izvilka no kla­vieru apakšas Teas Kilseimuras nedzīvo ķermeni.

Tonakt vairs neatgriežos motelī — pārlaidu nakti pie Gregora Abuša. Taču par īstu nakšņošanu nebija ne runas.

— _Pie darba! — aicināja Gregors Abušs, norādot uz rakstāmgaldu, kura vidu aizņēma miniatūras magnetofona kasetes, izņemtas no slepenās noklausīšanās ierīcēm Ralfa Geršteina mājā.

Noklausīšanos ievadījām ar Olivera Dertija un Alberta Geršteina sarunu, kas bija risinājusies viņdien, kad Der­tijs izlūdzās policijas priekšnieka atļauju palikt divatā ar Albertu.

«Kur?» Dertijs neatlaidīgi prašņāja.

«Nekur!» vairākkārt apzvērēja Alberts. «Es nekā ne^ zinu!»

Šo stūrgalvīgo dialogu pārtrauca seržanta Aleksandera attālā balss:

«Jūs, tur! Kāpiet lejā! Ašāk! Izrunāties pagūsiet poli­cijas pārvaldē!»

Dertijs izgrūda nepārprotamu draudu, Alberts neat­saucās. Ar to šis ieraksts beidzās.

Nākamais fiksēja vētrainu izskaidrošanos starp Ričardu Beidevanu un Teu Kilseimuru. Sākumā saruna pieskārās Teas attiecībām ar- Albertu. Izgāzis savas dusmas, Ričards Beidevans brīdināja: