Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Kur atrodas šī garāža? — aši vaicāju, pamanījis aiz lūžņiem melna automobiļa apveidus.

— Savvaļas zālājā, aiz Alberta Geršteina mājas, viņš arī ir tās īpašnieks. Kā jums zināms, Albertam Geršteinam lidz nesenam laikam pat sapņos nerādījās, ka Dertijs at­klās viņā uzlecošu džeza zvaigzni. Pelnījās, dziedādams vakaros bārā «Skaistā Helēna». Kad Vincents Basāni at­vēra diskotēku «Arhimeds», konkurence kļuva tik spie­dīga, ka bāra īpašnieks uzteica viņam darbu. Albertam klājās grūti, Ralfam ^Geršteinam prātā nenāca atbalstīt vinu. Lai kaut kā izsistos, Alberts pārdeva savu veco mašīnu, starp citu, arī lendroveru, izīrēja garāžu Panče- kam, bet istabu Luisam.

—- Tikmēr viņš jau varēja atļauties nopirkt jaunu, — es piezīmēju. — Olivers Dertijs gan ir skopulis, bet ne­ticu, ka Alberts nebūtu izskrāpējis solīdu avansu.

— Alberts vēlējās iegādāties tādu modeli, lai visiem aleksandriešiem izsprāgtu acis no dobumiem. Kaut ko līdzīgu greznajiem rolroisiem, kādus ražo uz arābu naf­tas prinču speciālā pasūtījuma.

— Ja viņš tiešām aplaupījis banku, viņam tāda ma­šīna būtu tas pats kā nospļauties, — es pajokoju, tad no­pietni vaicāju: — Nesaprotu — kāpēc mēs neiedomājā­mies pameklēt melno lendroveru Alberta Geršteina mājas tuvumā?

— Atbildība gulstas pilnam uz maniem pleciem. Jā, at­zīstos, no manas puses tā bija nolaidība, — Gregors Abušs negribīgi norūca. — Bet manai rīcībai atliku likām attais­nojumu. Vispirms psiholoģiski apsvērumi. Dīns Pančeks nekad neaizslēdza garāžu, tai pat nebija atslēgas. Kuram tad ienāktu prātā izmantot katram pieejamu telpu slēp­nim?

— Skan pārliecinoši. Bez tam mēs abi nešaubījāmies, ka lendrovers ar visu laupījumu Aleksandrijā vispār nav vairs atrodams.

— Tad atliek pieminēt pašu galveno iemeslu. Tieši to­laik, kad banka tikusi aplaupīta, Pančeks iegriezies ga­rāžā, lai piestrādātu pie sava «Prometeja».

— Cik ilgi viņš tur uzkavējās?

— Pēc Pančeka domām, aptuveni pusstundu. Sevišķi paļauties uz viņu šajā ziņā nedrīkst. Pulksteņa viņam nav. Kopš viņš pirms kādiem gadiem izmantoja savējo kom­pozīcijai «Laika relativitāte iepretī telpai», viņš atzīst stundeņus vienīgi kā izejvielu daiļradei… Šodien vēlu vakarā Pančeks atkal ieskrēja garāžā. Cilvēka galva no ģipša pēkšņi šķita tam pārāk vulgāra tik smalkai iecerei. Nolēmis aizvietot to ar skārdā izgrieztu profilu, viņš uz­dūrās … Skatieties!

Uz ekrāna, nomainot cits citu, parādījās kadrs aiz kadra.

Kopplānā — melnais lendrovers, iespīlēts starp cauru­mainu benzīna mucu un alumīnija leti ar salauztu kafijas vārāmo mašīnu.

Policists lēnām atver pakaļējās durtiņas.

Uz grīdas mētājas melns apmetnis ar kapuci un «Vestinghauza» sistēmas automāts ar īsu stobru un četrstūrainu aptveri.

Policists apgaismo ieroča laidi ar pārnesamu prožek­toru. Uz metāla skaidri redzamas sarecējušas asins pēdas.

— A grupa, — Gregors Abušs komentēja. — Sakrīt ar bankas sarga Boila asins grupu. Automāts nebija pielā­dēts, tas izmantots, vienīgi lai apdullinātu sargu un, gal­venais, lai terorizētu abus ar Karpenteru.

Nākamais kadrs. Policists atver priekšējās durtiņas.

Redzams cilvēks, kura galva noslīgusi uz stūres. Neda­biski savilkti pirksti ieķērušies sēdekļa malā. Svārki no­šļukuši no viena pleca, uz kakla un baltā virskrekla sacie­tējusi šaura asins strūkliņā.

Policists uzmanīgi paceļ viņa galvu.

Pārnesamais prožektors izgaismo biezu, tumšu traipu uz deniņiem, kas punktētā līnijā šķērso vaigu un aizstiepjas līdz zodam. Gaismā zvīguļo, stiklainas, nekustīgas acis, kurās sastindzis izbīlis.

Šo seju nekad nebiju redzējis. Tomēr bez kavēšanās uzminēju:

— Volts Karpenters, filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» galvenais operators!

— Tur nav divu domu, — Gregors Abušs drūmi smē­jās. — Nogalināts, pieliekot tieši pie deniņiem pistoli, 32. kalibra «koltu» … Un tagad turieties, Latorp! Tūlīt ieraudzīsiet vislielāko pārsteigumu.

Policists atver bagāžnieku. Tajā guļ bāztin piebāzts bre­zenta maiss, sasiets ar telefona stiepli.

Policists atritina stiepli, piesardzīgi izber maisa saturu. No tā izkrīt krustām šķērsām ār bandrolēm aplīmētas, da­žāda izmēra pakas ar virspusē atzīmētiem cipariem.

Aiz brīnumiem pielēcu kājās.

— Dieva brīnumi! Viņi atstājuši laupījumu mašīnā! — es kliedzu, izvalbītām acīm nolūkodamies biezajos naudas žūkšņos. Tiesa, man personiski nekad vēl nav gadījies re­dzēt, kā bankās sasaiņo naudu, bet no filmām zināju, ka tieši tādā izskatā tiek glabātas summas, kas tūkstoškārt pārsniedz manus nožēlojamos ienākumus.

Gregors Abušs uz manu apjukumu reaģēja gluži pār­steidzoši — aizrīdamies ironiskos smieklos.

Pēc brīža apjēdzu šīs dīvainās izturēšanās iemeslu.

Nākamais kadrs. Policists uzmanīgi noloba kādas paci­ņas iesaiņojumu, uz kuras bandroles uzdrukāts skait­lis 10 000. Asignāciju vietā paka satur kārtīgi sagrieztas avīžu strēmeles.

Jutos pagalam satriekts. Iegrimu tādā kā transā, no kura mani izrāva Gregora Abuša balss. Kā pa miglu sa­klausīju viņu sakām;

— Kādi jaunumi?

Nodomāju, ka viņš sarunājas ar mani, kamēr sapratu, ka viņa jautājums adresēts tiem, kas dežurē novērošanas punktā Tirgus laukumā.

— Absolūti nekā, — rācijā atskanēja seržanta Alek­sandera balss. — Neviens nav iegājis iekšā, neviens nav iznācis ārā.

— Sarunas nav dzirdamas?

— Nē! Vienīgi mūzika.

— Pastipriniet skaņu!

Gregors Abušs pārslēdza tēlevizoru no videofilmas de­monstrēšanas uz tiešo pārraidi. Uz ekrāna atkal parādījās Geršteina mājas durvis. Lietus lāses sitās pret mitro bruģi, dobji iešlācās peļķēs. Šī skaņa veidoja it kā pavadījumu ģitāras akordiem.

Dziedātāju tūdaļ pazinu. Alberts Geršteins izpildīja sava tēvoča populāro dziesmu «Pie zilā ezera». Saldenā melo­dija nebūt neatbilda ne situācijai, nedz manai noskaņai. Un tomēr nācās mainīt savu nostāju pret Albertu — viņš dziedāja tik nepiespiesti un dabiski, ka noliegt viņa ta­lantu varētu tikai tāds apmāts skauģis kā Pravietis.

— Izslēdziet skaņu! — Gregors Abušs izrīkoja, tad pa­griezās pret mani.

— Nu, kā jums patīk triks ar pilno maisu?

— Fantastiski! Jebkurš normāls zaglis būtu vienkārši aiznesis maisu ar visu naudu, bet šie… — es iesāku.

— Bet šie apmaina to pret izskatā līdzīgu, pilnu ar ve­cām avīzēm! — manā vietā pabeidza" frāzi Gregors Abušs. — Padomājiet, cik papildu pūliņu tas prasījis. Kā redzat, Aleksandrijas gadsimta lielākais noziegums kļūst arvien mīklaināks.

— Kā ar pirkstu nospiedumiem? — es jautāju.

— Tādi ir, turklāt aizgūtnēm. Gan Volts Karpenters, gan Ričards Beidevans un Tea Kilseimura atstājuši savē­jos uz automobiļa stūres. Toties uz automāta laides dak- tiloskopists nav atradis nenieka. Neko citu ar! negaidīju. Mums jārēķinās ar to, ka viņi…

Sarunu nācās pārtraukt, jo atskanēja policijas rācijas zummers.

Noklausījies ziņojumu, Gregors Abušs aši pavēlēja šoferim:

— Braucam!

— Uz kurieni?

— Uz Tirgus laukumu!

— Kaut kas gadījies Ralfa Geršteina mājā? — es jau­tāju galīgā neizpratnē. Pametis skatienu uz ekrānu, pārlie­cinājos, ka it nekas nav mainījies. Vienīgi lietus negaidot bija pierimis.