Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Alberts: Tūdaļ pateikšu arī… Visu! Bet vispirms de­rētu uzlikt jaunu lenti. Kad izskaidrošanās kļūst pārāk vētraina, pēc dramaturģijas likumiem nepieciešams mu­zikālais pavadījums. Pag, jūs esat pārliecināts,' ka mūs neviens slepus nenoklausās?

Beidevans: Metiet pie malas savus stiķus! Tas jums ne­līdzēs!

Dzirdami soļi. Alberts pieiet pie magnetofona, pār­liek kaseti. Skan atkal mūzika. Orķestris spēlē džeza kompozīcijas «Reaktīvā simfonija» ievaddaļu. Alberts at­griežas savā vietā.

Beidevans: Runājiet, citādi es …

Alberts: Ierosinu vispirms iedzert! Lūk, tā!…. Un ta­gad es jums pateikšu visu, neslēpjot nenieka! Jā, es biju Teas mīļākais! Jā, viņa sen grasījās aiziet no jums! Jā, mēs tikai nogaidījām piemērotu momentu… Starp citu, jūs pirmīt teicāt, ka viņa pielikusies līdz nesamaņai./. Vai jums nav ienācis prātā, ka Tea varbūt tikai tēlo?

Be ; ^evans: Tēlo? Kāpēc?

Alberts: Lai varētu vēlāk apliecināt, ka jūs grasījāties mani nogalināt un ka tādēļ biju spiests pašaizsardzības nolūkos…

Beidevans: Es jūs ienīstu, ienīstu! Jūs kopā ar šo ieleni!

Alberts: Skatieties! Logs!

Gandrīz vienlaicīgi atskan divi šāvieni.

Ričards Beidevans iekliedzas un tūdaļ apklust.

«Mans dievs! Mans dievs,» nostenas Alberts. Gārdziens. Tad arī viņš ir apklusis.

Dzirdams, ka no viņa rokas izslīd glāze un sasitas drumslās..

Mūzika turpina spēlēt. Cauri sitamo instrumentu spal­gajiem, ritmiskajiem piesitieniem sadzirdams cits apslā­pēts troksnis. Izklausās pēc automobiļa motora.

Noklausījušies ierakstu, mēs ar Gregoru Abušu ilgi nebildām ne vārda.

Es saņēmos pirmais.

— Iznāk, ka viņi nošāvuši viens otru. Iespējams, Al­berts atnāca tieši ar šo nodomu. Nogalinājis Voltu Kar­penteru, viņš jau bija pakļauts inerces likumam. Nāka­mais loģiskais solis — viņš aizvāc arī otru nodeguma līdzdalībnieku.

— Un kurā plauktā tādā gadījumā liekams Dertijs? — Gregora Abuša tonis pauda tādas kā šaubas.

— Pagaidām atturēšos no atbildes. — Es paraustīju plecus. — Domājams, Alberts uzskatīja, ka Dertijs paša interesēs klusēs. Vismaz kādu laiku. Iespējams, pat tāds pagarinājums viņam nebija vajadzīgs. Ja Alberts būtu palicis dzīvs, diez vai rīt no rīta mēs viņu vēl redzētu Aleksandrijā. Un Teu arī, — es piebildu.

— Tā, tā… — Gregors Abušs domīgi klaudzināja pirkstus pret galda virsu.

No miega iztrūcinātais Prezidents aprauti ierējās, taču pārliecinājies, ka viņa saimnieku neviens neapdraud, at­kal miegaini iebāza purnu ķepās.

— Jūs man nepiekrītat? — es prašņāju.

— Nē jau. Vienkārši lūkoju iztēloties, kur palikušas pistoles. — It kā meklējot kādu skaidrību, Gregors Abušs nogaidoši lūkojās manī.

Pilnīgi nevietā iesmējos. Atcerējos savas šausmas, ieraugot spogulī Teas Kilseimuras nekustīgo ķermeni. Toreiz nešaubījos, ka viņa nogalināta.

Jutu bezgalīgu atvieglinājumu, kad brīdi vēlāk ser— žants Aleksanders ar raksturīgo padrūmo aleksandriešu humoru izsauca pa telefonu ātro palīdzību.

«Vajadzīgas trīs nestuves… Jā, visi trīs beigti.

Starpība tikai tā, ka divi piesūknēti ar svinu, bet fcrefe šais upuris ar alkoholu!»

Viegli pārliecinājos, ka Teas nesamaņa patiešām nav nekas vairāk par pārmērīgas uzdzīves sekām, — kad nes­tuves ar viņas nekustīgo ķermeni iestūma mašīnā, viņa apgriezās uz otriem sāniem.

Neesmu nekāds ārsts un tāpēc neņemos spriest, vai cil­vēks, būdams patiesībā puslīdz skaidrā, spējīgs tik ra­dikāli notēlot galīgi piedzērušos. Šī problēma ieguva pirm­šķirīgu nozīmi, jo daži lentē ierakstītie Alberta Geršteina vārdi (ja vien tie nebija domāti viņa pretinieka maldi­nāšanai) it kā liecināja, ka Tea Kilseimura tikai izliku­sies. Un ja tā …

— Ir viena hipotēze, — es nedroši ieminējos. — Pisto­les noslēpusi Tea.

— Kur? — Gregors Abušs pašūpoja galvu. — Visa māja sīki izkratīta. Un kāds viņai no tā labums?

— Pieņemsim, viņa ir vienīgā, kam Alberts atklājis, kur noslēpta nauda, — es teoretizēju. — Nav arī izslēgts, ka pēc uzbrukuma bankai Alberts nodevis laupījumu tieši Teai un šī to kaut kur noglabājusi.

— It kā pareizi un tomēr visai ļodzīgi. — Gregors Abušs ar pūlēm aizturēja žāvas. Viņa citkārt impozantā seja likās novājējusi, bezmiega nomocīta, zem acīm bija uztūkuši sīku grumbu sašvīkoti maisiņi.

— Pieņemsim, jums taisnība, — viņš risināja manu domu tālāk. — Tādā gadījumā bezjēdzīgi slēpt pistoles. Teai būtu daudz izdevīgāk, ja mūsu acīm pavērtos dra­matiskais skats ar visām piedienīgām butaforijām. Divi nozieguma dalībnieki nupat nokārtojuši savstarpējos rē­ķinus, uz grīdas vēl mētājas kūpošie ieroči. Līdz ar to viņa nodrošinātu sevi pret jebkādām aizdomām.

— Jūs vinnējāt! — Es jutos izsists no savas pozīcijas. — Tātad kāds cits pievācis pistoles?

— Šī iespēja, manuprāt, pelna pilsoņtiesības.

— Kurš tad?

— Ciemiņš, kas iztraucēja Dertiju. Kamēr jūs atsvai- dzinājāties dušā, lai neaizmigtu teju pat krēslā, bez jums noklausījos vēl vienu ierakstu. Varam atkārtot!

Runātāja balsi sākumā nepazinu.

Dārdēja magnetofona mūzika.

Tea Kilseimura, lūkodama atkārtot melodiju, bez žē­lastības apstrādāja flīģeļa taustiņus, uzmundrinādama sevi ar nesakarīgiem izsaucieniem.

Alberts Geršteins, spriežot pēc dažām aprautām frā­zēm, bez panākumiem mēģināja dabūt viņu prom no klavierēm.

Ričards Beidevans kaut ko nikni murmulēja.

Negaidot cauri šai kakofonijai izkļuva Luisa čuksti:

«Ejam uz citu istabu, Beidevan! Man ar jums jārunā.»

«Rīt!» Ričards Beidevans norēcās. «Šodien neesmu ru­nājams!»

Daļa viņu_ sarunas pajuka kopējos trokšņos. Tad no jauna izdalījās Luisa klusā, uzstājīgā balss:

«Jūs nesaprotat. Mani atsūtījis Vincents Basāni. Jums vajag…»

«Neko man nevajag!» Ričards Beidevans kliedza. «La­sieties prom! Atnāciet rīt!»

«Rīt būs par vēlu!» Luiss draudēja.

Varbūt tas tā tikai likās, jo jau nākambrīd, acīmre­dzot griezdamies pie pārējiem, viņš tīri omulīgi uzsauca:

«Turpiniet uzjautrināties, bet es iešu… Pieskati, Al­bert, lai Tea vairs nepiežūpotos. Tas var slikti beigties.»

«Slikti beigties? Ar mani?» Tea Kilseimura skurbi iesmējās, pārstājusi dauzīt taustiņus. «Pasakiet to labāk Ričardam!»

«Neliecies zinis!» Alberts tā kā apmulsa. «Ejam, es tevi pavadīšu.»

«Tencinu, gan es pats atradīšu ceļu.» Luiss atgaiņājās.

Tea Kilseimura spēji aizcirta klavieru vāku. Arī mag­netofons pašlaik atskaņoja kādu klusāku gabalu. Tālab varēja sadzirdēt Luisa apslāpētos soļus. Kāpieniem čīk­stot, viņš lēnām nokāpa lejā. Pēc brīža no apakšstāva bija jāatskan aizcirsto durvju raksturīgajam troksnim, bet tas izpalika.

Gregors Abušs ar smaidu pavērās manī.

— Daiļrunīgi, vai ne? Manuprāt, Luiss noslēpās kaut kur apakšstāvā, lai nogaidītu tālākos notikumus.

— Tad jau iznāk, ka pistoles noslēpis viņš. Iznesis no mājas un iemetis kādā atkritumvadā, — es skaļi prā­toju. — Jājautā, kādā nolūkā?

— Lai novirzītu aizdomas uz Teu Kilseimuru? — Gre­gors Abušs minēja. — Bet tā ir tā pati zīlēšana kafijas biezumos, ar ko nodarbojamies no sākta gala. Viss tik

samežģīts, pavedieni tā sapinušies, turklāt tik grūti at­šķirt kaut ko taustāmu no māņiem, ka sāku jau izsa­mist … Godīgi sakot, man briesmīgas galvassāpes.