Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Viss? — Gregors Abušs vaicāja, kad seržants Alek­sanders beidza klabināt rakstāmmašīnu.

— Viss, — Dertijs ar acīm redzamu atvieglojumu at­kārtoja. — Es drīkstu atgriezties kamerā?

— Vispirms daži jautājumi. Vai jums, Dertija kungs, bija kāda garantija, ka nauda tiešām nonāks jūsu rokās?

— Nekādas! — Dertijs bēdīgi pašūpoja galvu. — Tagad es to pilnīgi apzinos. Toreiz man šķita, ka viņi neuzdroši­nāsies. Abiem taču vajadzēja zināt — ja viņi atļausies paņemt sev kaut simtnieku, es nekavējoties paziņošu poli­cijai. Uzskatīju viņus par tādiem pašiem godavīriem kā …

— Kā jūs? — Gregors Abušs papildināja.

Kā jau paredzēju, zobgalība pagāja Dertijam secen.

— Kā tad! — viņš enerģiski apstiprināja.

— Tagad gribētu precizēt dažas tehniskas detaļas, —• Gregors Abušs teica. — Lai piekļūtu seifam, bija nepie­ciešams sagādāt rezerves slēdzenes un uzzināt kombinā­ciju. Kā jums tas izdevās?

— Man? — Dertijs apjuka. — Nekādu atslēgu man ne­bija. Toreiz, kad bankas pagrabstāvā, piedaloties Ričar­dam Beidevanam un Albertam, mēģinājām laupīšanas skatu, atslēgas karājās sargam pie jostas. Uz to arī dibi­nājās mana iecere — Alberts piedraudēs sargam, un tas atslēgs seifu …

— Jonatans Krjudešanks turpretī apgalvo, ka slēdze­nes izzagtas no viņa mājas.

— Nevar būt! — Dertija sejas izteiksme pauda neti­cību.

— Tālāk! Jūsu liecībā, Dertija kungs, esmu pamanījis acīm redzamu pretrunu. Sargam draudēt un dot konkrētas pavēles bez mutvārdu palīdzības, kā zināms, nav iespē­jams. Tātad sargs būtu pazinis Albertu Geršteinu pēc balss. Tas apgāž jūsu apgalvojumu, ka gangstera īstajai personībai sensācijas labad vajadzēja palikt nezināmai, vismaz sākumā.

— Alberts piedraudētu sargam pārvērstā balsī, caur mutei piestiprinātu respiratoru, — Dertijs aši atteica.

— Jauna pretruna! Sargs apdullināts ar nežēlīgu auto­māta laides belzienu. Viņš dabūjis smagu smadzeņu satri­cinājumu un vēl tagad nav nācis pie samaņas.

— Es to negribēju, negribēju! — Dertijs pielēca kājās. — Jebkura vardarbība bija pilnīgi izslēgta. Es biju ieplā­nojis tikai nevainīgu reklāmas triku. Jūs man neticat?

— Centīšos. Lai gan pēc tam, kad jūsu lieliskais reklā­mas triks maksājis dzīvību trim cilvēkiem, viegli tas gan nebūs… Tagad pēdējais jautājums. Cik minūtes jūs ru­nājāt pa telefonu ar Jonatanu Krjudešanku, kamēr Ri­čards Beidevans sēdēja blakustelpā?

— Pat ne sekundi.

— Tādā gadījumā atgādināšu jūsu paša vārdus. — Gre­gors Abušs ieskatījās protokolā. — «Man bija padomā pusvienpadsmitos piezvanīt baņķierim un aizsākt ilgstošu sarunu.» Varbūt seržants Aleksanders pārpratis jūs?

— Nē, nav pārpratis. Es tiešām piezvanīju.

— Tātad tomēr runājāt ar Jonatanu Krjudešanku?

— Nekā… Piegriezu viņam, pat vairākkārt, bet nu-, murs visu laiku bija aizņemts,

— Pagaidām pietiks, jūs varat iet!

— Atpakaļ uz kameru? — Dertija balsi izskanēja ce­rība.

— Tam vēl vienmēr atradīsies laiks, — Gregors Abušs sausi noteica. — Pašreizējā izmeklēšanas stadijā atļauju jums atgriezties motelī.

— Bet es to nemaz negribu!

— Jūsu leksika šķiet visai ierobežota, Dertija kungs! Tik vien dzirdu, ka «negribēju, negribu». No jūsu gribas nekas vairs nav atkarīgs.

— Tad ļaujiet man vismaz aizbraukt!

— Arī tas nav manos spēkos. Līdz izmeklēšanas nobei­gumam jums jāpaliek Aleksandrijā — parakstiet attie­cīgu dokumentu.

Dertijs trīcošu roku uzšņāpa savu parakstu.

— Latorp, piesaucu jūs par liecinieku! Ja ar mani kaut kas notiks, vainīgs būsiet jūs, — viņš nošņāca, norādī­dams uz Gregoru Abušu. — Vai jums tiešām ar trim slep­kavībām vēl nepietiek?!

Nākamo ieveda Teu Kilseimuru.

Sagatavodamies pratināšanai, Gregors Abušs ar gudru ziņu lika seržantam atnest šifonu ar sodas ūdeni un glāzi brendija. Viņš sagaidīja Teu uz sliekšņa un, saņēmis zem elkoņa, gādīgi nosēdināja ozolkoka krēslā.

Šī tēvišķīgā attieksme krasi kontrastēja ar parupjo stin­grību, kādu viņš bija izrādījis pret Teu aizvakar Ralfa Geršteina mājās. Lieku reizi biju spiests atzīt, ka policijas priekšnieks instinktīvi izvēlējies vienīgi pareizo taktiku. Teas Kilseimuras seja, kas bez kosmētikas izskatījās nožē­lojama, pat neglīta, liecināja, ka viņa ar pūlēm valda asa­ras. Spriežot pēc pierei piespiestās plaukstas, viņu tur­klāt mocīja stipras paģiru galvassāpes.

Gregors Abušs iešļāca no šifona sodas ūdeni, izņēma no atvilktnes tabletes un kopā ar brendija glāzi nolika tai priekšā.

— Izdzeriet! Kļūs mazliet vieglāk, — viņš laipni mu­dināja.

Tea Kilseimura paklausīgi norija tabletes, vienā elpas vilcienā iztukšoja glāzi un, kāri uzdzērusi virsū sodas ūdeni, paprasīja vēl.

Gregors Abušs tīšuprāt atvēlēja viņai laiku atgūties. Pasaucis seržantu Aleksanderu, viņš palūdza sameklēt

večiņu — Tirgus laukuma plāceņu pārdevēju. Pēc tam sa­vienojās ar «Aleksandrijas Herolda» redakciju.

— Luiss? Te Gregors Abušs! Kolīdz būsiet brīvs, piekā­piet pie manis… Raksts? Par traģēdiju Ralfa Geršteina mājā? Pagaidām nolieciet malā, es varēšu papildināt jūsu informāciju ar jaunu materiālu. Brīdiniet savus kolēģus — ārpus Aleksandrijas neviens nedrīkst zināt par pēdējiem notikumiem. Uz redzēšanos!

Nolicis klausuli, viņš līdzjūtīgi pagriezās pret Teu.

— Kāda tagad dūša?

— Mazliet vieglāk kļuva, — Tea Kilseimura sacīja ar izmocītu smaidu. Varēja just, ka viņa joprojām tuvu rau­dām. Taču, uztvērusi policijas priekšnieka skatienu, vina sevi pievārēja.

— Nu tad sāksim mūsu sarunu. Par jūsu pagātni jau pietiekami tērzējām pagājušo reizi. Daži man zināmie jūsu biogrāfijas fakti šoreiz absolūti nekrīt svarā. Jo vairāk tāpēc, ka pēc papildu ievāktajām ziņām pēdējos deviņos gados jums nav ko pārmest. Ar to gribu uzsvērt, ka uz­klausīšu jūsu liecību bez kādiem aizspriedumiem. Pats par sevi saprotams, tikai tādā gadījumā, ja būsiet pilnīgi atklāta.

— Liecību? — Tea Kilseimura uzmundrinājās. — Vai tas nozīmē, ka neesmu apcietināta?

— Nē. Pagaidām nē. Cerams, bez tā vispār iztiksim.

Uzmetu policijas priekšniekam izbrīnījušos skatienu.

Vēl pirms dažām stundām vienojāmies, ka uz Teu Kilsei­muru krīt smagas aizdomas.

Vēl vairāk mani pārsteidza Gregora Abuša turpmākā rīcība. Piebīdījis viņai Olivera Dertija liecības protokolu, viņš uzaicināja:

— Vispirms izlasiet šo dokumentu!

Kamēr Tea Kilseimura pārskrēja ar acīm lapas, vērīgi sekoju viņas sejas izteiksmei un nācu pie slēdziena, ka Dertija versija viņai labi zināma.

Saprotams, neesmu tiesīgs iejaukties pratināšanā, tomēr nenoturējos:

— Kāpēc izšķiest laiku, pārlasot to, kas jums jau tā zināms?

— Jums taisnība, Alberts man visu izstāstīja. Jau pirms tam nojautu, ka kaut kas tiek brūvēts. Pēdējās dienēs pirms uzbrukuma bankai Dertijs izmantoja jebkuru izde- vlbu pabūt ar Albertu vienatnē. Kad istabā ienācu es vai mans vīrs, viņi tūdaļ apklusa.

— Jūsu vīrs, tas ir, Ričards Beidevans, — Gregors Abušs precizēja.

— Jā, agrākajā vārdā Viktors Vandeils. Ja esat ievācis ziņas, nav vērts spēlēt paslēpes… Tagad par dienu, kad notika aplaupīšana. Kad Ričards sataisījās braukt pie Jo­natana Krjudešanka, es viņu pavadīju. -Iegansts — gribu pierādīt izdaudzinātajam sieviešu nīdējam, ka nav likuma bez izņēmuma. Saderēju, ka savaldzināšu viņu… Patie­sībā zināju, ka Jonatans Krjudešanks nelaidīs mani tālāk par slieksni. Izmantoju šo izdevību, lai lieku rei^i satiktos ar Albertu. Negribu, lai jūs domātu, ka manas attiecības ar Albertu aprobežojās tikai ar gultu. Vīru es jau sen tikai ar mokām pacietu. Viņa despotiskā greizsirdība, pa­raša apieties ar mani kā ar personisku īpašumu aizvien vairāk mūs atsvešināja. Albertu es iemīlēju, cik tālu tas iespējams sievietei ar manu raibo pagātni…