Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Pie durvīm pieklauvēja.

— Iekšā! — policijas priekšnieks norūca. Ieraugot Luisu, viņš tā kā nopriecājās: — Sēdieties, Luis! Ar Krju­dešanka kundzi neesat pazīstams?

— Man nav bijis tas gods. — Vecenīte papurināja galvu.

— Tas ir «Aleksandrijas Herolda» kriminālreportieris Aleksandrs Luiss, Krjudešanka kimdze!

- Ļoti patīkami! — Vecīte pa pusei piecēlās un cie­nīgi palocījās.

— Kas ir patīkami? — Luiss neviļus pasmaidīja.

— Cik jūs dīvaini runājat, Luisa kungs! Patīkami no­kļūt presē. Ceru, jūs veltīsiet man pāris rindiņu.

— Un kas man būtu jāraksta?

— Uzrakstiet aptuveni tā: Krjudešanka kundze, iera­dusies policijā kā lieciniece, pavēstīja, ka Geršteina mājā vakar vakarā līdz pusnaktij uzkavējušies divi ciemiņi… Kā pirmais atnāca Ralfa Geršteina brāļadēls, to jaunekli es labi pazīstu. Kad jau dzīros sakraut savu bodīti stum­jamos ratiņos, atnāca vēl kāds jauneklis, ar ko diemžēl vēl nebiju iepazīstināta.

— Kā viņš izskatījās? — pametis uz Luisu slepenu ska­tienu, Gregors Abušs vaicāja. 1

Kamēr vecīte pūlējās atcerēties vai arī izlikās to darām, Luiss stāvēja pie loga, pagriezis viņai muguru. Sēdēdams iesanis, es redzēju viņa seju — sadrūmušu, ar piemiegtām acīm, kas pikti vēroja slapjo vārnu uz aizvirtņa, lietus gāzi, dubļaino, peļķaino ielu.

Klusums ieilga, beidzot vecenīte izvairīgi nočiepstēja:

— Grūti patēikt, kāds šis izskatījās. Jūs taču zināt, Abuša kungs, Tirgus laukumā neuzņem kino. Tur ir diez­gan tumšs.

— To es zinu arī bez jums! — ar negaidītu nīgrumu atcirta policijas priekšnieks. — Man vēl daudz darba, tāpēc palūgšu turēties pie būtības! Prožektori nedega, filmu neuzņēma, tāpēc jūs neredzējāt, vai viņam uz de­guna ir kārpa. Tas nu būtu skaidrs. Bet vai jūs viņu pa­zītu, ja atkal ieraudzītu līdzīgā apgaismojumā?

— Nezinu, — vecīte nedroši sacīja. — Atvediet viņu kādu vakaru pie manis uz Tirgus laukumu, iespējams, ka tad pazīšu …

Policijas priekšnieks, nebildis ne vārda, pameta ka­binetu.

Pēc pusminūtes no ielas puses atskanēja vārnas sašu­tušais ķērciens. Aizvirtnis aizcirtās. Tagad Luiss stāvēja tumsā, tikai pa durvīm, ko policijas priekšnieks bija at­stājis pievērtas, iespīdēja gaitenī degošās lampas atstari.

Vecīte izbīlī iekliedzās.

Tūlīt kļuva atkal gaišs. Smejoties kabinetā atgriezās Gregors Abušs.

— Kaut kādi puišeļi uzjautrinās, klaudzinādami aiz- virtņus.

— Laiks atvadīties! — vecīte pēkšņi kļuva nevaļīga. — Līdz nākamai reizei, Abuša kungs! Bija ļoti patīkami patērzēt ar jums! ^

Viņa grasījās satvert lietussargu, bet policijas priekš­nieks parāva to uz savu pusi.

— Vai pazināt? — viņš strikti noprasīja, ironiski pie­bilzdams: — Ja ne, būšu spiests jūs aizturēt.

— Cik ilgi? — vecenīte bažīgi apjautājās.

— Līdz vakaram, kad Tirgus laukumā satumsīs un mēs ar Luisu varēsim aizkāpt pie jums ciemos. — Viņš strauji pagriezās pret žurnālistu.

Luiss, tikpat strauji atgājis no loga, paskatījās večiņai

tieši acīs.

— Nav nekādas nozīmes izlikties, ka neesat mani pazi­nusi. Šoreiz varat droši aizmirst aleksandriešu sakāmo: «Piekar pie mutes atslēgu un lūdz dievu!»

— Jūs tā domājat? — Viņa jautājoši uzlūkoja policijas priekšnieku. — Man šķiet, es jau tā sarunāju par daudz…

— Tieši otrādi, jūs noklusējāt vēl vienu ciemiņu, — Gregors Abušs aizrādīja.

— Vēl vienu? — Večiņa piepūlē sarauca čokurā krun­kaino pierīti, tad ar nožēlu noteica: — Kā jūs varat tik nesmuki domāt par mani, Abuša kungs? Kāda man vaja­dzība noklusēt? Man neviens par to nemaksā. Bet jūs tak nevarat prasīt no manis, lai pasaku, ka esmu redzējusi, ja neesmu! — viņa tā kā apvainojās.

— Vai drīkstu zināt, kas bijis šis trešais ciemiņš? — Luiss vienaldzīgi apvaicājās.

— Kāpēc gan ne, — Gregors Abušs vērīgi paskatījās viņā, — Olivers Dertijs — gadījumā ja jūs paši to nezināt.

— Ak tas kungs, kas akurāt pie mums atbraucis laupīt banku! — vecīte nopriecājās. — Mana draudzene Nellija zināja stāstīt, ka tai filmēšanas būšanā šis esot pats gal­venais. Kā tad, redzēju! Bet jūs teicāt — ciemiņš. Kas tas par ciemiņu, kas pēc desmit minūtēm jau skrien projām!

— Un cik ilgi Ralfa Geršteina mājā palika Luiss?

— Luisa kungs? Viņš atnāca tā ap pusdivpadsmitiem, — vecīte izvairīgi atbildēja.

— Kad aizgāja? — Gregors Abušs nepiekāpīgi nopra­sīja.

— Nemāku pateikt, — vecīte nošļupstēja, juzdamās aiz­vien neērtāk.

— Atļaujiet precizēt, Krjudešanka kundze! — Gregors Abušs stingrā balsī noteica. — Līdz pusnaktij, iekām pati neaizgājāt projām, jūs neredzējāt Luisa kungu iznākam no mājas. Precīzi?

— Tā iznāk, — vecīje ar skumju nopūtu atzinās, taču, uzmetusi skatienu Luisam, aši pārlaboja: — Droši vien vienkārši palaidu garām, laikam biju iesnaudusies… Zi­nāt, man jau tuvu pie astoņdesmit. Ja ir'pircēji, esmu moža kā balerīna, bet, ja neviena nav, atļauju sev grez­nību pasnaust. Vislētākais izklaidēšanās veids, par sap­ņiem tak nav jāmaksā.,. Pagāšnedēļ redzēju pašu Jere­miju Aleksanderu, un viņš …

Vecīte pēkšņi kļuva tik mutīga, ka Gregoram Abuša m tikai ar grūtībām izdevās izvadīt viņu ārā.

— Jūs man apsolījāt kādu sensāciju, — Luiss atgādi­nāja, pirmais iesākot sarunu.

— Mans draugs Latorps pārliecināts, ka slepkava mums rokā, — Gregors Abušs pateica, atmezdams savu parasto šķietami labsirdīgo intonāciju.

— Un kurš tas būtu? — Luiss noprasīja.

— To pateikšu mūsu sarunas noslēgumā. Un tagad, Luis, bez aplinkiem! Cikos jūs atstājāt Geršteina māju, un ko jūs tur darījāt?

— Tā ir pratināšana? — jautājuma zobgalīgo piekrāšu Luiss akcentēja, izaicinoši atsēzdamies uz rakstāmgalda.

— Ne gluži. Bet, tā kā sēžat uz aktu vākiem ar triju slepkavību dokumentāciju, varat uzskatīt, ka vācu mate­riālus dokumentālai reportāžai. Sagudrot nosaukumu at­jauju jums pašam.

— Nosaukums jau gatavs! — Luiss nosmīnēja. — «Ka­mēr policijas priekšnieks vāc pierādījumus pret vietējās avīzes reportieri, reportieris paklusām atbrīvojas no lie­kiem lieciniekiem» … Starp citu, Gregor, jau sen gribēju jums ko jautāt. Vai Basāni vārds jums kaut ko nozīmē?

— Es- jūs saprotu, — policijas priekšnieks mierīgi at­teica, neļaudams sevi iespaidot. — Un tomēr lūdzu iz­stāstīt, kāpēc ieradāties Geršteina mājā un, galvenais, cikos aizgājāt. Pacentieties atcerēties precīzo laiku, tas ir ļoti svarīgi! Kā noskaidrots, magnetofona lentes ilgums ir divas stundas. Kad vakar piebraucām pie mājas, tā tieši izbeidzās. Tātad noziegums pastrādāts īsi pec pusnakts.

— Pēc pusnakts! Lieliski! — Luiss apmierināti pamāja.

— Jūs saskatāt šai apstāklī kaut ko pozitīvu?

— Bez šaubām. Tā kā ap šo laiku atrados jau citur, jūsu apsolītā sensācija būs jāieraksta skurstenī.

— To mēs vēl redzēsim… Pie kā jūs vakar nācāt? Pie Ričarda Beidevana, vai ne?

Luiss momentā apjuka, taču tūdaļ atkal uzlika ironijas masku.

— Uzminējāt! Kaut gan tas nebūt neliecina par jūsu atjautību un apķērību. Droši vien kāds no redakcijas ko­lēģiem būs noklausījies manu telefonsarunu ar Beidevanu.:

— Kādā nolūkā jūs viņam piegriezāt?