Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Ar benzīntanka īpašnieku runājos ne vairāk par desmit minūtēm. Taču viņa smagsvara joki, kas nedarīja nekādu godu aleksandriešiem, un it īpaši grūtības, kādas sagādāja atbilžu izdabūšana, mani pagalam nokausēja.

Apsvērdams, vai viņa visai nenoteiktā informācija ir kaut ko vērta, jutu, ka acis līp ciet un kājas vairs netur. Vienīgais, uz ko pašlaik biju vēl spējīgs, — iekrist gultā.

Pa pusei streipuļodams, pieveicu smieklīgo attālumu no benzīntanka pagalma līdz manam numuram. Atbalstījies pret stenderi, lai nenošlūktu zemē, es pieklauvēju.

— Kas tur ir? — viņpus atskanēja Dertija tramīgā balss.

— Latorps, velna milti!

— Tas tiešām esi tu? — Dertijs piesardzīgi jautāja.

— Nē, sniega cilvēks! Atver durvis! — es īgņājos, juz­dams, ka ķermeni pārņem derdzīgs slābanums.

Atslēgas spraugā vilcinādamās apgriezās slēdzene. Dur­vis lēnām sakustējās, pavērdamas šauru spraugu. Ceļu istabā aizšķērsoja pie sliekšņa piebīdīts galds. Pats Dertijs nekur nebija redzams.

— Paldies dievam, tas tiešām esi tu! — Dertijs izbāza galvu no aizdurves.

Uzvēlos galdam, bet man pietrūka spēka to aizstumt. Dertijs piesteidzās palīgā un mudīgi atkal aizbarikādēja ieeju.

Nokritu uz gultas.

— Kas tie par pekstiņiem? — es nīgri noprasīju.

— Tu vienkārši esi tukšprātis, — noburkšķēja Dertijs, uz pirkstgaliem zagdamies pie loga. — Tāpat kā jūsu drauģelis Abušs, tu laikam uzskati, ka līķu vēl pamaz? Man nav ne mazākās vēlēšanās apmainīt gultu pret zārku.

— Ja tu tā bīsties, vai nebūtu prātīgāk aizbraukt?

— Ha! Tieši tādēļ policijas priekšnieks lika man pa­rakstīt papīru, kas liedz atstāt Aleksandriju. Un bez tam — vai tu domā, ka kaut kur ceļā kļūšu neredzams? Šā vai tā, nomušīs kā likts.

Es neielaidos tālākā sarunā. Nometis kurpes un svār­kus, mēģināju aizmigt.

Mani iztraucēja klauvējieni.

Dertijs, kas bija piesardzīgi pavilcis sānis aizkarus, lai novērotu pagalmu, ātri atlēca no loga.

— Neatver! Dieva dēļ, neatver! — viņš čukstēja, uz­metis durvīm baiļpilnu skatienu.

Es tomēr piecēlos. Viņš aizstājās man ceļā ar nepārpro­tamu nodomu nelaist mani klāt pie durvīm.

Nikni atgrūdis viņu, pavilku nost galdu un jau satvēru slēdzeni. Pēkšņi sajutu sviedrus izspiežamies uz pieres. Apjēdzu, ka Dertija vajāšanas mānija jau pielipusi man pašam.

— Kas tur ir? — nīzdams pats sevi, drebošā balsī ap­jautājos.

Viņpus bija dzirdami čuksti.

— Mums vajadzīgs Dertijs! — beidzot atskanēja rupja balss.

Dertijs izmisīgi žestikulēja, ar galvas kratīšanu un roku vēcināšanu norādīdams man, lai pasaku, ka viņa nav.

Es vēl vilcinājos, bet viņš jau pats nokliedza:

— Nav te nekāda Dertija! Viņš aizbraucis!

Viens no atnācējiem tūdaļ sauca:

— Tas ir viņš! Likvidēsim — un miers mājās!

— Šefs piekodināja, lai atgādājam viņu dzīvu, — otrais čukstus aizrādīja.

Izbīlī mudīgi atlēcu sānis. Ja viņi ņemsies skrotēt caur durvīm, diez vai ieteicams gadīties ceļā. Neviļus atska­tījos. Dertijs bija nometies četrrāpus, laikam taču dzīrās noslēpties pagultē. Šajā kritiskajā momentā aiz durvīm atskanēja man ļoti labi pazīstami smiekli. Pasteidzos ielaist ciemiņus.

— Aleksandriešu humors, — seržants Aleksanders tā kā atvainojās, lai gan varēja manīt, ka parupjais joks manāmi uzlabojis viņa omu. — Nevar taču visu laiku to vien darīt kā stiept līķus uz morgu. Pajokosi — un tūdaļ atkal jūties formā… Un kur tad Dertija kungs? — Viņš pārlaida izbrīnītu skatienu tukšajai telpai.

Te es esmu! — Dertijs cienīgi izlīda no pagultes, izlikdamies, it kā viņš tur meklējis nokritušu portsigāru. — Ja esat atnākuši mani apcietināt, esmu jūsu rīcībā.

— Ne gluži. Formāli jūs joprojām esat uz brīvām kā­jām. Bet policijas priekšnieks uzskata, ka jūsu paša dro­šības labā jums ieteicams paciemoties kādu laiku polici­jas pārvaldē.

— Beidzot! — Dertijs atviegloti nopūtās. — Tūlīt sa­kravāšu šādas tādas mantiņas.

Es atlaidos gultā, bet izrādījās, ka aizmigt man nav lemts. Seržants Aleksanders bija atbraucis pakaļ arī man.

Gregora Abuša dzīvoklī sastapu dakteri Metjuzalu.

— Novelciet bikses! Mudīgi! — bez iepriekšēja brīdi­nājuma strupi pavēlēja policijas priekšnieks.

— Bikses? Kāda velna pēc? — es apstulbu.

— Dakteris iedos jums šprici, citādi jūs tepat uz vietas aizmigsiet. Es jau saņēmu savu tiesu.

Dakteris Metjuzals tūdaļ aizgāja, atvadām noglaudījis Prezidentu. Suns it kā protestējot ierūcās, taču kost ne­uzdrošinājās.

— Kā tagad jūtaties? — Gregors Abušs painteresējās, ar mājienu pavēlēdams Prezidentam atgriezties savā vietā.

— Kā jaunpiedzimis! — es moži atteicu. Patiesi, izjutu tādu domu skaidrību, it kā kāds piepeši būtu izšķīdinājis neskaitāmos cietos mezgliņus, kas, veidodami veselu labi­rintu, vēl pirms mirkļa piepildīja galvaskausu. Smadzenēs automātiski risinājās kristalizācijas process. Zemapziņā noglabātie pieturas punkti savirknējās, sasaistījās un, ieguvuši konkrētus apveidus, pārceļoja apziņā.

Vēl kaut kur dibenplānā knosījās saruna ar benzīn­tanka īpašnieku, bet to spēcīgi pārbalsoja asociatīva ķēde. Magnetofons — «Parmas vijolīte» — Jonatans Krjude­šanks. Vienīgi šis ķīmiskais savienojums, piesolīdams pil­nīgi negaidītu iznākumu, šķita man šobrīd svarīgs.

Taču, pirms paguvu ierunāties, Gregors Abušs iedarbi­nāja savu magnetofonu.

Tas bija man jau pazīstamais fragments, kura finālu veidoja divi šāvieni.

— Pievērsiet sevišķu uzmanību trokšņu fonam! — Gre­gors Abušs piekodināja, uzgriezdams maksimālo skaļumu.

Mūzika, Alberta balss, mūzika, Ričarda Beidevana balss, mūzika, neizprotams troksnis, it kā sprāgtu šampanieša pudeles korķis, viegla stikla šķindoņa (glāze? pudele?), vēl kāds cits neizprotams troksnis, Alberta balss, divi šāvieni.;

Mēs trijiem lāgiem noklausījāmies šo fragmentu.

Jāatzīstas, tikai trešajā reizē apjēdzu, ko nozīmē trok­šņu fons starp Beidevana un Geršteina pēdējām pirms­nāves replikām. Lietus! Mūzikas dēļ līdz šim nedzirdams, tas bez jebkādas pārejas spēji ielauzās istabā.

Beidzot spēju arī atšifrēt skaņu, kas, atgādinot šam­panieša korķa sprādzienu, atskanēja vienlaikus ar vieglu stikla šķindoņu, — ar spēcīgu grūdienu, pārvarot ierūsē­jušo eņģu pretestību, bija atrāvies vaļā logs.

— Gaidu jūsu komentārus, — Gregors Abušs sacīja.

— Bīstos atkal aizšaut garām, ļaudams pārliecīgu vaļu fantāzijai. — Es katram gadījumam nodrošinājos pret iespējamiem pārmetumiem. — Pirmīt kļūdaini izvirzīju hipotēzi, ka Luiss attaisījis logu…

— Kā šāvējs piekļuvis logam? — Gregors Abušs skaļi domāja. — Pielicis kāpnes? Siena ir pilnīgi gluda, nav kur aizķerties. Ja noziedznieks nav akrobāts…

— Pastāv viena hipotētiska iespēja … — es iesāku.

— Spārni? — Gregors Abušs pajokoja. — Eņģeļi, cik zināms no bībeles, ar pistolēm neprot rīkoties.

— Ne jau spārni, bet uzņemšanas grupas autobuss, ko Luiss tik uzstājīgi ieteica meklēt! Uz jumta uzstādīts ope­ratora krēsls. Tas balstās uz izbīdāma vītņu mehānisma. Pats autobusu neredzēju, bet pazīstu no Dertija apraksta. Drošības labad varam viņam piezvanīt.

Dertijs, pēc balss spriežot, jutās jau stipri sprigans. Man radās iespaids, ka pašlaik viņš diez vai mainītu iepriek­šējā ieslodzījuma kameru pret vispasakaināko miljar­diera pili ar peldbaseiniem, privātu lidlauku un personisku kinoteātri uz speciāla pasūtījuma ražotu pornofilmu de­monstrēšanai.