Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

Atgriezušies policijas pārvaldē pēc neveiksmīgās vi­zītes Jonatana Krjudešanka mājā, sākumā lūkojām at­rast kādu jaunu piegājienu, bet, atskārtusi šīs nodarbības absolūto bezmērķību, atmetām ar roku. Līdz šim, par spīti visādiem negaidītiem pavērsieniem un galvu reibinošiem pārsteigumiem, vienmēr vēl lolojām cerību izsisties cauri džungļiem uz pārskatāmu klajumu. Tagad zinājām, ka mīklas atslēga iemiesojās Albertā Geršteinā. Bet viņš — miris, aizslīdējis projām, atstādams nopakaļ daudzpunkta vietā stingru punktu, aiz fcura diez vai iespējams turpi­nājums.

— Tālrunis! -— es teicu, ar nokavēšanos sadzirdējis telefona treļļus.

— Ko?

— Telefons, — es atkārtoju.

— Lai tik zvana, — Gregors Abušs nīgri atgaiņājās. — Manis te vairs nav. Tūlīt piezvanīšu uz Jaunvindzoru un lūgšu atsūtīt kādu manā vietā. Pats apmācīšu Prezi­dentu visādiem komiskiem trikiem un kopā ar viņu uz­stāšos par klaunu cirkā.

Pārmetoši pakratījis galvu, es paņēmu klausuli.

—- Gregor! — man ausis atskanēja dobji, apspiesti čuk­sti. — Mani nolaupījuši… Ferma … Pravietis … es …

Tam sekoja apslāpēts kliedziens, it kā runātājam kāds varmācīgi aizbāzis muti. Viņgalā spalgi iešķindēj as uz dakšas nomestā klausule.

Es savukārt automātiski atliku vietā savējo. Kādu brīdi stulbām acīs skatījos uz Gregoru Abušu.

— Runājiet taču, — viņš mudināja. — Kaut kas sva­rīgs?

Bs pateicu.

Gregors Abušs sākumā šaubījās:

— Vai esat pārliecināts, ka tas patiešām bija Jonatans Krjudešanks?

Pirms, atbildēt, mirkli pārdomāju. Dzirdamība nebija ideāla, turklāt tika runāts čukstus, un tomēr man šķit'i, ka tiku pazinis Jonatana Krjudešanka raksturīgo into­nāciju un balss tembru.

— No kurienes viņš piegriezis? Domājat, no fermas? — Gregors Abušs prātoja, nospiezdams komutatora pogu. — Seržantu Aleksanderu pie manis! Nekavējoties! Visus brīvos vīrus — mašīnās! Patruļniekiem izbeigt autobusa meklēšanu! Lai brauc u? Pravieša fermu. Aizturēt ik­vienu, ko viņi tur sastaps! Brīdiniet, ka iespējama bru­ņota pretošanās! Viss!

Durvīs sadūrāmies ar seržantu Aleksanderu. Uzlādēta­jai situācijai par spīti, nemācēju apslēpt smaidu, ieraudzī­dams viņa apbruņojumu aleksandriešu vīzē: ūdensnecaur­laidīgs apmetnis ar kapuci, ko izspīlēja uz āru pistole, vienā rokā — īsa policista karabīne, otrā — neizbēgamais lietussargs.

— Seržant, kurā vietā jūs sastapāt Krjudešanku?

— Netālu no moteļa «Augeja stallis»… Biju izmek­lējis jūs pa visu pilsētu. Uzskatīju, ka jums pēc iespējas ātrāk jāuzzina samaņu atguvušā bankas sarga liecība. Man iešāvās prātā, ka jūs varētu būt pie Hugo Aleksan­dera sakarā ar nozagtajiem papīriem … Tad arī ierau­dzīju Krjudešanku. Viņš palēnināja ātrumu un, garām braucot, uzsauca, lai es jums nododu viņa nožēlu par to, ka bijis spiests jūs tik pēkšņi pamest.

— Vai Jonatans Krjudešanks mašīnā bija viens pats? — Gregors Abušs aši noprasīja.

— Tā gan, — seržants Aleksanders apstiprināja, bet tad pārlaboja sevi: — Aizmugurē kāds tomēr sēdēja. Iz­skatījās pēc Luisa, vērīgāk? neielūkojos. Cepure dziji pār pieri, tāds iespaids, ka šis negribēja, lai viņu pazītu.. i

1 — Luiss kopā ar Krjudešanku? Jūs laikam būsiet pār­skatījies, seržant, — es apšaubīju.

— Iespējams, — šis labprāt piekrita. — Vai Krjade- šankam kas atgadījies? Viņu arī? … — Un ar zīmīgu pirkstu kustību seržants Aleksanders imitēja pistoles sprūda nospiešanu.

— Pagaidām tikai nolaupījuši. Krjudešanks nupat esot zvanījis no Pfavieša fermas, — Gregors Abušs informēja.

— Blēņas! — seržants Aleksanders pavīpsnāja. — Tur nav nekāda telefona!

Gregors Abušs neziņā palika stāvam uz sliekšņa. Es ieteicu katram gadījumam pārbaudīt. Telefona kompānijas klerks apstiprināja — jā, Rejam Krosvinam pirms nedēļas patiešām ievilkts telefons. Abonents lūdzis, lai to izdarītu, bez kavēšanās.

Seržants Aleksanders paraustīja plecus.

— Pravietis un telefons? Aizdomīgi!

— Piezvanīsim uz turieni! — es ierosināju. — Varbūt mani kāds izmuļķojis?

— Mēs tikai lieki tērējam laiku, — Gregors Abušs er­rojās, tomēr paklausīja. Līnija bija brīva, bet neviens ne­atsaucās.

Kad nokļuvām pamestajā fermā, dzīvojamā māja un saimniecības ēkas jau grima tumsā. Ne skaņas, atskaitot lietus šļakstus. Tie izklausījās pēc neskaidras sēkšanas, kur lāses sitās pret peļķēm, un pēc dusmīgas klauvēšanas, kad tās atdūrās pret jumta apdrupušajiem dakstiņiem.

Pabraukuši mazliet tālāk, ieraudzījām gaismu. Iesnieg­damās ar starmešu kūli pussapuvušos klēts vārtos, stā­vēja patruļmašīna.

Pārkāpis slieksni, sajutu, ka mani apņem mitruma,- sa­puvušu salmu, ilggadīgu putekļu sastāvējusies dvaka, ku­rai pa vidu jaucās benzīna ierūgtenā smaka.

Prožektoru stari izkliedējās, nesasnieguši pakaļējo sienu ar prāvu caurumu, pa kuru joņiem iebrāzās lietus. Kaktā uz sapuvušiem salmiem gulēja nedabiski savilkusies figūra. Seju aizklāja satrūdējis maiss. Nešaubljospka tas ir Jonatans Krjudešanks.

— Mēs nekā neesam aiztikuši, — patruļmašīnas vecā­kais policists ziņoja.

— Labi, — Gregors Abušs nomurmināja. Viņa balsij pietrūka dzīvības, ne uz kādām emocijām policijas priekš­nieks vairs nebija spējīgs.

— Izsauciet policijas ārstu un ātro palīdzību! Uzziniet, vai vietējā morgā vispār ir brīvas vietas. Ja nē, nāksies aizvest uz Jaunvindzoru. Mums diemžēl ir pārāk niecīgs morgs, — Gregors Abušs tā kā atvainojās, pagriezdamies pret mani. — Province, — viņš muļķīgi pasmaidīja.

— Vai neesmu gadījumā kaut ko piemirsis? — Viņš neziņā paskatījās sākumā uz saviem palīgiem, tad uz mani. — Ak jā! Lai tiesnesis steidzami izraksta orderi kratīšanai.

Patruļmašīnas vadītājs grasījās jau iedarbināt rāciju, kad Gregors Abušs uzsauca:

— To par tiesnesi ņemu atpakaļ. Gan jau iztiksim bez ordera. Šā vai tā priekšniecība apgriezīs sprandu. Ja es būtu kaut mazliet tālredzīgāks …

Gregors Abušs vilcinādamies tuvojās mirušajam. Pa­stiepa roku, lai noņemtu no sejas maisu, bet apstājās.

— Dodiet uzsmēķēt! — viņš palūdza ar vainīgu smiek­liņu.

Policisti izbrīnā saskatījās. Viņu priekšnieks nekad ne­tika pīpējis. Šī piepešā atsacīšanās no ilggadīgās para­šas viesa viņos pārliecību, ka Aleksandrija piedzīvojusi nebijušu katastrofu.

Seržants Aleksanders atģidās pirmais. Saņēmis no viņa cigareti un aizdedzinājis, Gregors Abušs ievilka pāris dūmu, tad ar riebumu aizmeta projām. Viņš vēl vienmēr stāvēja blakus līķim ar tādu sejas izteiksmi, it kā prāto­dams, vai vispār vērts noraut maisu.

Ar griezīgu sirēnas kaucienu pie klēts piebrauca otra patruļmašīna. Uz Gregoru Abušu šī skaņa iedarbojās kā modinātājpulkstenis. Viņš aši norāva satrūdējušo drānu.

Mēs iekliedzāmies vienā balsī. Cilvēkam ar cauršauta- jiem deniņiem nebija nekādas līdzības ar bankas īpaš­nieku Jonatanu Krjudešanku.

Tas bija Aleksandrs Luiss.

— Nogalināts tādā pat vīzē kā Volts Karpenters, — at­guvis valodu, pēc ilgas pauzes konstatēja Gregors Abušs. — Lieku galvu ķīlā, ka ar to pašu ieroci.

Es pirmais ievēroju salmu kaudzē blakus mironim pla­kanu «diplomāta» koferīti. Uzvilcis plānus gumijas cim­dus, seržants Aleksanders pārbaudīja slēdzi. Koferītis ne­bija aizslēgts. Tajā gulēja melns, iegarens futrālis.