Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Runājiet! — Gregors Abušs viņai uzbrēca.

— Jūs velti nopūlaties! — Pravietis nosmīnēja. — Vlada ir kurlmēma.

— Kurlmēma?

— Jā! Un arī paliks tāda, iekām es Kristus vārdā ne­pavēlēšu viņai atgūt valodu.

Tieši tobrīd pie apvāršņa parādījās Olivers Dertijs.

Viņš atbrauca ne jau viens. ,

Viņa privātajam vāģim uz pēdām sekoja uzņemšanas grupas autobusa absolūta kopija, no kura prāvā pulkā iz­bira ar aparatūru apkrauti vīri.

Pirms kāds paguva atjēgties, jau tika izvilkti kabeli, mēs paši atstumti malā. Uzsaucot cits citam pavēles spe­cifiskā arodžargonā, kāds automātiski pielīp visiem kino- laudīm, viņi izvērta drudžainu darbību.

Šis trakomājas centrā atradās Dertijs. Klāts sviedriem, ar šķībi no.brukušu kaklasaiti, vicinādams portfeli, viņš, pilnīgi ignorēdams policistus un mani, griezās tieši pie Pravieša:

— Jūs esat vinnējis! — Dertijs sauca uztraukumā lūs­tošā balsī. — Es parakstu ar jums kontraktu! Pirmās afi­šas jau nodrukātas. Jūsu monokorāli kļūs par vislielāko sensāciju! Esmu izgudrojis nosaukumu pirmajam skaņu­plašu albumam «Masveida slepkavas Reja Krosvina ri­tuālās dziesmas»! Še, parakstiet!

Pravietis izstiepa roku pēc dokumenta, taču Gregors Abušs aizsteidzās viņam priekšā:

— Dertija kungs, jūs diemžēl nošāvāt buku! Mēs prati- . nājām Reju Krosvinu augu nakti, viņš apgalvo, ka pie­laista kļūda. — Viņš pagriezās pret Pravieti. — Lūdzu, apstipriniet Dertija kungam, ka nevienu neesat slepka­vojis un visnotaļ esat nevainīgs.

— Ko? Jūs — nevienu?! — Dertijs aizsvilās negantās dusmās. — Jūs esat vienkārši afērists! … Ko lai tagad iesāku? Tik daudz naudas jau ieguldīts! Un plakāti! Ko man ar tiem tagad darīt, noslaucīties, vai?

Dertijs lādēdamies izrāva no portfeļa savīstītu rulonu un ņēmās plēst to gabalos. Rulons nepadevās viņa pūli­ņiem. Tad Dertijs atritināja to, nometa uz grīdas un sāka mīdīt kājām.

Zem dubļaino pazoļu apakšas pavīdēja Pravieša mazliet pārspīlētais portrets — pinkainiem matiem visnotaļ aiz­augusi seja, mežonīgi liesmojošas acis. Milzīgi burti, mirk­dami asins peļķē, vēstīja: «Dziedonis nogalina — konku­rentu, lai iemūžinātu savu balsi firmas «Olivers Dertijs» . skaņuplatēs.»

— Dodiet šurp kontraktu! — Pravietis beidzot izšķīrās. •— Es atzīstos!

Tas, ko dabūjām dzirdēt un redzēt, nebūt nelīdzinājās parastai liecībai. Sēdēdams ar sakrustotām kājām uz pa­varda, Pravietis, ne brīdi nešķirdamies no savas ģitāras, pozēja kameras priekšā.

Viņam apkārt, sasēdušās uz netīrās grīdas, tikpat de­koratīvi pozēja četras viņa pavadones. Gados viena otra (iroši vien bija visai jauna, varbūt pat glīta, bet zem da­biskās kosmētikas, ko veidoja bieza sodrēju un salipušu putekļu kārta, pazuda visas iespējamās individuālās at­šķirības.

Pravietis runāja mierīgi, bez fanātiskās kvēles acīs un ierastās kliegšanas. Bez šaubām, pūlējās, lai skaņu ierak­stu. aparatūra bez izkropļojumiem aizvadītu līdz audito­rijai katru viņa vārdu.

— Jau pirms pusgada, kad Ralfs Geršteins tik tikko neatsauca policistu, lai izsviestu mani, nozvērējos, ka ag- rak vai v^ēlāk Kristus uzklausīs manas lūgsnas un dāvās man atriebību. Es zinu, kāpēc viņš mani izmeta kā tādu ubagu! Apskauda! Banālu šlāgeru sacerētājs bez talanta dzirksts, kurš pēkšņi redz savā priekšā ģeniālu kompo­nistu! Es, Rejs Krosvins, esmu radījis simt trīsdesmit sešus monokorāļus, kuri iezīmē revolūciju mūslaiku mūzikā! Un, kad vakar viņa ņožēlojamais brāļadēls apvainoja mani un līdz ar to manā personā pašu Kristu, sapratu, ka stunda situsi! Kristus paskaidroja man, kas darāms. Un tad es pasaucu Vladu, — it kā svētīdams, viņš izstiepa rokas pār meiteni, kas verdzenes pozā sēdēja Pravietim pie kājām. — Tagad tu vari runāt, Vlada! — viņš uzai­cināja. — Pastāsti šiem, ko es tev pavēlēju!

Vlada, kura līdz šim atgādināja nekustīgu māla veido­jumu, izslējās.

— Pravietis man pavēlēja: «Paņem pamesto autobusu, ko Kristus, rūpēdamies par mums, brīnišķīgā kārtā licis vakar atrast uz ceļa, un aizbrauc pie Ralfa Geršteina. At­rauj vaļā augšstāva vidējo logu un nošauj visus, ko re­dzēsi! Kristus vārdā!»

— Ralfu Geršteinu! Albertu Geršteinu! Un visus, kas būs ar viņiem kopā! — neļaudams viņai pabeigt, kaismīgi ierējās Pravietis.

Viņa balss atkal pārvērtās niknā sēkšanā. Nupat viņš vēl atgādināja aktieri, kas uzstājas televīzijas auditorijas priekšā. Naids uzreiz noslaucīja teatrālo grimu, atkaili­not maniaka asos vaibstus.

. — Un Vlada izdarīja to! Nogalināja Ralfu Geršteinu! Kristus vārdā! Nogalināja Albertu Geršteinu! Kristus vārdā! — Pravieša balsī izskanēja šaušalīgas gaviles.

— Man jūs jāapbēdina, — policijas priekšnieks viņu atvēsināja. — Nošauts režisors Ričards Beidevans, tur­pretī komponists Ralfs Geršteins ir dzīvs. Viņš nav rādījies Aleksandrijā kopš tā laika, kad jūs pagodinājāt viņu ar savu apciemojumu. Jebkurš vietējais iedzīvotājs būtu jums to pateicis. Bet jūs taču ne ar vienu, atskaitot Kristu, neielaižaties sarunās.

— Dzīvs?! — Satrakotais Pravietis nolēca no pavarda un pagriezās pret Vladu ar belzienam paceltu ģitāru rokā.

Tā vien likās, ka tūlīt, viņš tai pāršķels galvu, taču po­licijas priekšnieks ar vienu vienīgu dūres izklupienu atsvieda viņu atpakaļ. Tāpat kā toreizējā sadursmē ar Albertu Geršteinu, šī samērā vieglā sitiena pietika, lai nogāztu Pravieti no kājām. Sarāvies čokurā, it kā zem drausmīgas nelaimes sloga, Pravieti^ gulēja uz grīdas un raudāja.

Raudāja tāpēc, ka Kristus viņu bija pievīlis, Jaudams Ralfam Geršteinam palikt starp dzīvajiem.

Vlada, histēriski šņukstēdama, pierāpoja pie viņa.

— Pravieti, piedod! — viņa kā apsēsta kliedza. — Es nezināju! Es izpirkšu savu grēku! Tikai pavēli! Atradīšu Ralfu Geršteinu kaut vai pasaules malā! Kristus vārdā, piedod!

No viņas pašpārmetumiem piesātinātās grēksūdzes pa­mazām uzzinājām, kā viss norisinājies. Piebraukusi ar autobusu, Vlada ievēroja, ka mūzika skan tajā augšstāva istabā, kuras vidējo logu viņai pateicis priekšā Pravietis. No tā viņa secināja, ka gan komponists, gan viņa krust­dēls atrodas tieši tur. Ar kāju pagrūdusi loga šķērsrāmi, viņa vienā rāvienā dabūja to vaļā. Ieraudzījusi gandrīz pilnīgā tumsā pie klavierēm divas neskaidras figūras, viņa izšāva.

— Ja tur atrastos vēl kāds, es drošības pēc nobeigtu arī to, — Vlada atzinās. — Bet ticēju, ka Kristus nejaus man kļūdīties, — viņa šņukstēdama nobeidza, tad ar pa­zemīgu kustību pieglauda galvu Pravieša dubļainajām kčl- jām. — Pravieti, pasaki taču kaut ko! Es izdarīšu visu, tikai neliec man tā mocīties! Varbūt Kristus gribējis, lai Ralfs Geršteins no manas rokas nomirtu citā dienā?

Jau atģidies, Pravietis ar pūlēm piecēlās un atslējās pret virtuves pavardu. Kolīdz kameras objektīvs pievērsās viņam, Pravietis jau atkal iejutās televīzijas zvaigznes lomā.

— Es tev piedodu! Kristus vārdā! — viņš klusu pazi­ņoja, — jo sacīts: «Svētlaimīgi tie, kas nezina, ko dara.. i Viņi līdzīgi putniem, kas nesēj un nepļauj…»

Vlada, kas bija pazemīgi tupējusi uz ceļgaliem, slaucī­dama asaras ar netīru plaukstu, laimīgi pasmaidīja. Pra­vietis viiiai vēl kaut ko pačukstēja.

— Kā jūs uzzinājāt, ka muzikālā salona vidējais logs tik viegli atraujams vaļā, turklāt arī no ārpuses? — šis jautājums mani visvairāk nodarbināja.