Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA

— Kas jūs mulsina?

— Rīcības motīvi. Vienīgais, kas Pravietim varbūt tie­šām rādījās novācams no ceļa, ir Alberts. Tur saskatu pat dubultus motīvus. Diskotēkā «Arhimeds» Alberts viņu nā ­vīgi apvainoja. No jūsu nostāsta noprotu, ka viņš jau todien piesolījās atriebties. Kristus vārdā! — tas ir viņa iemīļotais teiciens. — Gregors Abušs drūmi nosmējās. — Turklāt savā trakumā viņš varēja iedomāties, ka, Al­bertam beigtam esot, Dertijs saskatīs Pravietī piemērotu aizstājēju tik vērienīgi izreklamētiem skaņuplašu albu­miem.

— Ja viņš tiešām tāds prātu izdzīvojis savādnieks, par kādu viņu turam, diez vai vispār vērts meklēt loģisku motivāciju. Konkurenta novākšana, manuprāt, prasa kaut cik normālu domāšanas veidu. Daudz vienkāršāk pieņemt, ka Pravietis simulē ārprātu, bet patiesībā tikpat traks, cik es vai jūs.

— Tam es atkal negribu piekrist. — Gregors Abušs pa­šūpoja galvu.

— Tad neredzu iemesla izsludināt Pravieti par sevišķi bīstamu noziedznieku, uz kura konta četras, iespējams, pat piecas slepkavības. Un tieši to jūs nupat darījāt, — es strīdējos pretī, pamazām iesvildams. Nebiju vēl lāgā pie­devis policijas priekšniekam šaušalas, ko izjutu, kamēr viņš rušinājās plītī.

— Darīju jau gan, viņš piekrita, — bet tikai tādēļ, ka vajadzēja kaut ko iesākt^ kamēr atrodam īsto atrisinā­jumu. Vai varat iztēloties reliģisku murgu apsēstu psiho­pātu bankas izlaupītāja lomā? … Jūs sakāt, viņš izliekas?

— Tas ir vienīgi pieņēmums, tāds, kas vismaz sniedz daļēju izskaidrojumu.

— Pieņēmums? — Gregors Abušs skatījās kaut kur pāri manai galvai. — Vai jūs pats neesat mazliet jucis? Go­dīgi sakot, arī es sāku apšaubīt savu veselo saprātu. Pēc visa, kas noticis, manī nekas vairs nerada izbrīnu. Varbūt vienīgi gluži neticamais pieņēmums, ka aleksandrieši pēk­šņi apmainīs lietussargus pret bērnu lejkanniņām … Pa­domājiet, kas par sagadīšanos! Visi rādās izliekamies. Normālais Pravietis izliekas prātā jucis, veselais Krjude­šanks izliekas slims, Dertijs nez kādēļ izliekas, it kā ne­būtu toreiz runājis ar Krjudešanku pa telefonu …

— Kāds brauci — seržants Aleksanders brīdināja.

Ieroču eksperts tas nevarētu būt — nule tikai ziņoja,

ka viņš izbraucis.

Mēs izgājām pagalmā.

— Nodzēsiet gaismu! — Gregors Abušs komandēja. — Starmešus neaizmirstiet! Visus starmešus! Žigli!

Elpu aizturējuši, aizmirsuši lietu, stāvējām tumsā, se­kodami diviem staru kūļiem, kas strauji tuvojās. No tum­sas iznira autobuss un pieripoja pie klēts.

— Iedegt starmešus! — motora rūkoņu pārskanēja Gre­gora Abuša satrauktā, skalā balss.

Vienlaicīgi no visām pusēm izšāvās gaisma, ietverdama mirdzošā lokā Pravieti. Viņš pašlaik izkāpa no autobusa, turēdams rokā gluži jaunu ģitāru, kuras niķelējums spoži iezaigojās.

Viņam nopakaļ, ar plaukstām aizsegdamās pret pēkšņo elektrisko apšaudi, izrausās harēma locekles — četras ne­nosakāma dzimuma būtnes, ģērbtas maisu auduma blūzēs un apvalkātos, izbalējušos džinsos. Garie, izpūrušie, ne­koptie mati krita līdz viduklim, daļēji aizsedzot sejas, kas prasīt prasījās pēc ūdens un ziepēm.

Taču es viņas tikpat kā neievēroju. Skatienu magnē­tiski piesaistīja autobuss. Sarkani nokrāsots autobuss ar lieliem zelta burtiem «Olivers Dertijs», zem kura vīdēja uzraksts «Dollijas Krimsones privātā dzīve». Uz jumta rē­gojās izbīdāmais krēsls ar vītņu mehānismu. Krēsls, no kura slepkava (tagad par to vairs nevarēja būt nē mazāko šaubu) caur vajā atrautu logu Ralfa Geršteina mājas ot­rajā stāvā šāvis uz saviem upuriem.

— Policija? — Pravietis vaicāja bez sevišķa izbrīna. — Kas te notiek?

— To mēs tūdaļ noskaidrosim. — Gregors neskopojās ar ironiju. — Ar jūsu laipno palīdzību! Jūs visi esat ap­cietināti!

Pratināšanas laikā mums uz galvas uzvēlās vēl viens pārsteigums. Šoreiz tas saistījās ar Oliveru Dertiju.

Visu laiku pēc pārvešanas uz kameru — kā pa telefonu ziņoja policijas pārvaldes dežurants — Dertijs izturējās mierīgi. Vienīgo nedrošības pazīmi varēja saskatīt tajā apstāklī, ka viņš, atgriežoties no tualetes, ik reizi pieko­dinājis, lai kameras durvis rūpīgi aizslēdzot.

Uzzinājis, ka Pravieša banda arestēta, dežurants dalījās ļaunumā ar Teu Kilseimuru un Oliveru Dertiju. Aktrise uzņēma šo vēsti bez īpašas intereses, toties Dertijs rādījās ļoti satraukts. Pēc īsa •laiciņa viņš atkal lūdzās uz tualeti. Viņš ilgi neatgriezās, un dežurants aizgāja palūkoties. Dertijs bija pazudis bez vēsts.

Policijas priekšnieks un viņa palīgi noņēmās ar Pra­vieti līdz pašam rītam, pūlēdamies izspiest no viņa atzī­šanos. Sākumā es piedalījos, bet mazliet vēlāk apjautu, ka mani spēki galīgi izsīkuši. Iekārtojies patruļmašīnas aiz­mugures sēdeklī, es momentāni aizmigu. Atmodos no ska­ņas, kas man, kā jau pilsētniekam, izklausījās nereāla, — no kaimiņu fermas atlidoja rītvēstoša gaiļu kladzināšana. Kad atgriezos, Gregors Abušs īsumā informēja mani par pratināšanas līdzšinējiem rezultātiem.

Pravietis apgalvoja, ka uzņemšanas grupas autobusu pirmo reizi ieraudzījis šodien. Tas stāvējis uz šosejas ne­tālu no fermas. Tad arī nolēmis paša likteņa atsūtīto bez­maksas transportlīdzekli izmantot braucienam uz Jaun­vindzoru pēc jaunas ģitāras.

Pie telefona atrastajai zīmītei ar burtiem un cipariem, kas izskatījās pēc šifrēta teksta, viņš deva tikpat neti­camu izskaidrojumu. Tie esot dažādu muzikālu aģentūru saīsināti nosaukumi ar attiecīgo telefona numuru un tāl­sarunas kodu.

Līdzdalību slepkavībās un bankas aplaupīšanā viņš ka­tegoriski noliedza. Turpināja stūrgalvīgi liegties arī pēc tam, kad no uzietajām-pistolēm, pielādējot tās ar turpat atstātajām patronām, bija izdarīts ik pa pieciem šāvie­niem un ieroču speciālists bez vilcināšanās atzina, ka Al­berts Geršteins un Ričards Beidevans nogalināti tieši ar šiem ieročiem. Turklāt pārliecinoši pierādīja, kurš no­šauts ar vienu pistoli, kurš ar otru.

Pravietis tikai nicīgi nosmējās.

— Luisu esmu redzējis vienu vienīgu reizi mūžā, toreiz diskotēkā. Man nebija nekādas vajadzības nogalināt gluži svešu cilvēku. Tātad viņa līķi kāds tīšuprāt noslēpis kūtī, lai novirzītu aizdomas uz mani. Tas pats cilvēks un tādos pašos nolūkos acīmredzot ielicis atvilktnē pistoles un pat­ronas. Manus pirkstu nospiedumus jūs taču neatradāt ne uz viena ieroča.

Tas atbilda patiesībai. Pat ja tādas pēdas sākotnēji bi­jušas, pēc vīstīšanas eļļainajās lupatās tās būtu izzudušas.

Tobrīd es jau pats piedalījos pratināšanā un tagad gud­roju, kā Gregoram Abušam izdosies atspēkot šo, varbūt meligo, tomēr grūti apgāžamo argumentu. Gregora Abuša sejas izteiksme ļāva noprast, ka viņš apzinās savu ļodzīgo pozīciju.

— Iespējams, iespējams, — viņš nomurmināja. — Kļū­mes var katram gadīties. Atļaujiet man tikai vienu, pa­visam sīku jautājumu, un tad mēs jūs vairs netraucē­sim … Vai varat man izskaidrot, kā uz šīs bundžas, — policijas priekšnieks piebāza Pravietim pie deguna biskvītu kārbu ar patronām, — gadījušies pirkstu nospie­dumi, kas, pēc mūsu daktiloskopista atzinuma, pie­der … — Gregors Abušs satvēra aiz rokas vienu no Pravieša piekritējām. — Šai te jaunkundzei!

Uzmetusi Pravietim ašu skatienu, meitene tūdaļ nodūra galvu, atgriezdamās līdzšinējā apātiskajā stāvoklī.