ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Pateicos par komplimentu, — Mūns atgaiņājās. — Bet atbildi es tā arī neesmu saņēmis. Kas tad piespieda Džeku apciemot tieši jūsu firmu?

— Tas ir noslēpums! — Elisons zīmīgi teica.

Šajā mirklī ienāca viņa sulainis Džonsons.

— Ko pavēlēsiet, Elisona kungs? Nomainīt marli?

— Vai kinomehāniķis ir gatavībā?

— Gaida jūsu rīkojumu, Elisona kungs.

— Lai vēl mazliet paciešas … Jūs pagaidām esat brīvs, Džonson. Jūsu šaubas, cienītais Mūna kungs, ir pilnīgi pamatotas. Reti kādam zināms, ka mūsu firmas pagraba telpās ir depozīts simts seifos, kurus par mērenu maksu nododam abonentu lietošanā.

— Jūsu abonenti ir savādnieki, — Deilijs piezīmēja.

— Kāpēc? — Elisons nesaprata.

— Katrs saprātīgs cilvēks labprāt glabā savu naudu vai vērtslietas krietni apsargātā bankā.

— Jūs, Deilija kungs, esat mazliet naivs. Mūna kungs nupat gluži pareizi aizrādīja, ka profesionāls kramplauzis drīzāk aplaupīs banku nekā neievērojamu kantori. Jo vai­rāk tāpēc, ka atšķirībā no pārdošanai domātajiem seifiem mēs nekad nereklamējam mūsu depozītus, un tātad plašām noziedznieku aprindām par to nekas nav zināms. Tā ir mūsu priekšrocība salīdzinājumā ar banku. Bez tam da­žiem klientiem patīk glabāt noguldījumus tādā vietā, kur viņi pilnīgi pasargāti no ierēdņu ziņkāres.

— Cik tad miljonu pašreiz atrodas jūsu noslēpumainajā pagrabā? — Elvīra vaicāja.

— Nav ne jausmas, — Elisons paraustīja plecus. — Kā jau sacīju, mūsu noguldītāji var būt droši, ka neviens ne­pārbaudīs viņu seifu saturu. Bet, es domāju, par viņu iekrājumiem varētu iegādāties ne vienu vien «Indijas bril­jantu» … Tagad atgriezīsimies pie izejas punkta. Kādēļ Džeks neinteresējās par šiem depozītiem, bet deva priekš­roku kantorim?

— Jūs ieminējāties par kaut kādu noslēpumu, — Elvīra atgādināja.

— Bijušo noslēpumu, — Elisons precizēja. — Nupat pie­nācis brīdis iepazīstināt ar to klātesošos… Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts jaunam uzņēmumam «Haids- Tranzīts-Garants». Viens otrs droši vien būs jau pamanījis daļēju sakritību šī uzņēmuma un manējās firmas nosau­kumos. Tā nav nejauša sagadīšanās. Varbūt jūs sapratī­siet, kāpēc Džeks izvēlējies tieši mūsu kantori, ja pateikšu, kas glabājas seifā «Garants», kuru viņam laimīgā kārtā neizdevās atmūķēt: Haida gaisa kompresora slepenā doku­mentācija!

— Tātad aiz Džeka stāv jūsu konkurenti? — arī šoreiz Elvīra ar savu jautājumu aizsteidzās citiem priekšā.

— Kā ta, kā ta, — Elisons omulīgi pamāja. — Poten­ciāli sāncenši. Ar šo dokumentāciju varētu nopelnīt mil­jonus. Mūsu laikos rūpnieciskā spiegošana ir ne tikai lau­pīšana, tā kļuvusi par ļoti ienesīgu veikalu.

— Jums ir veicies, — Deilijs pasmaidīja. — Donalds Kings kursos mums pastāstīja par vienu komisku gadī­jumu. Kāds zinātniski pētnieciskais institūts, aizsargāda­mies tieši pret tādiem spiegiem, izdomājis sevišķu paņē- mienu._ Seifs, kurā atradās vissvarīgākie rasējumi, bija apgādāts ar elektronisku sistēmu, kas pārbaudīja līdzstrād­nieku pirkstu nospiedumus. Konkurentiem tomēr laimējās

izzagt dokumentāciju — zaglis bija apvilcis gumijas cim­dus, uz kuriem bija atdarinātas institūta galvenā konstruk­tora pirkstu līnijas …

— Droši vien šos brīnumcimdus bija pagatavojis pats Donalds Kings! — Mūns smējās. — Uzskatīsim, ka kopējā aina un aplaupīšanas iemesls puslīdz skaidri. Atliek pats galvenais — pierādīt, ka to izdarījis Džeks!

Džonsons ienesa Elisona kabinetā lielu rulli. Kad viņš uzmanīgi noņēma polietilēna apvalku un atritināja, izrā­dījās, ka tas ir ekrāns.. Pakāris to pie sienas, Džonsons ap­domīgi nodzēsa visas spuldzes.

Kad sākās filma, skatītāji ieraudzīja kantora telpu ar mazliet pievērtām durvīm. Kāds lēnām tās atvēra. Uz sliekšņa stāvēja vidēja auguma vīrietis labā uzvalkā un tikpat labā impregnētā mētelī ar kažokādas apkakli un oderi.

Viņš tikpat lēni aizvēra durvis, aizslēdza ar mūķīzeri un noglabāja to kabatā.

— Laiks atklāt jums vēl vienu firmas noslēpumu, — tumsā atskanēja Elisona balss. — Sākot ar šo gadu, mēs izlaižam jaunu modeli «Garants-Lukss-83», kurš apgādāts ar neuzkrītoši iemontētu kinoaparātu. Pie tam gribu atzī­mēt, ka automātiskā filmēšana sākas tajā brīdī, kad jeb­kurš cilvēks ienāk telpā, kur atrodas seifs.

— Jebkurš? — nobrīnījās Deilijs. — Neredzu nekādas jēgas.

— Cienījamais Deilija kungs, — Elisons delikāti iekle­pojās. —- Negribētu jūs aizvainot, bet man jāsaka — var­būt savā nozarē jūs esat spīdeklis, taču par veikalnieku pasauli jums nav ne jausmas. Mūsu laikos uzņēmuma īpašnieks neuzticas pat savam kompanjonam.

Pa to laiku kramplauzis uz ekrāna pagriezās ar seju pret skatītājiem. Tiesa, pašu seju viņi nedabūja redzēt. To sedza balta marles maska.

Tomēr gan Mūns, gan Deilijs, pat inspektors Kouls, kurš līdz šim bija izrādījis dedzīgu interesi vienīgi par profilaktisko ārstēšanos pēc Elisona metodes, reizē ieklie­dzās. Kramplauzim labās rokas rādītāja pirkstā zaigoja gredzens ar neparasti lielu dārgakmeni.

— Indijas briljants! — inspektors satriekts čukstēja.

— Vai es neteicu, ka tas ir Džeks? — Elisons klusi iesmējās.

— Vismaz tas izskatās pēc viņa, — Mūns norūca, sa­taustījis kārbā cigāru. — Džekam tiešām pietiktu nekau­nības pastrādāt jaunu zādzību ar zagto briljantu pirkstā.

No šī brīža blātesošie aizmirsa, ka kramplauža seja pa­slēpta aiz maskas. Viņu priekšā bija nevis nezināma per­sona, bet slavenais Ever-Smits, nepārspējamais kramp­laužu karalis, iemūžināts kriminālistikas vēsturē ar iesauku «Džeks Kreilis».

Pat ja Džekam nebūtu pirkstā Butanas princeses gre­dzena, viņu varētu pazīt jau pēc filigrānā darba stila.

Nolicis uz grīda's somu, Džeks rāmā garā izņēma no tās kādu aparātu un pielika pie sienas. Soli pa solim iztaus­tīdams ar to apmetumu, Džeks lēnām apstaigāja istabu.

— Tas ir elektriskās strāvas indikators, — paskaidroja Deilijs, kuram Donolda Kinga kursu apmeklēšana bija nā­kusi par labu. — Tūdaļ viņš atradīs signalizāciju! — Dei­lijs piebilda ar klaju apbrīnu.

Tā arī bija. Nevērojot sienā iebūvētos elektrības vadus, Džeks ātri uzgāja vietu, kur zem apmetuma slēpās trauk­smes signāla stieple. Nesteidzīgi viņš nolika aparātu at­pakaļ somā, izņēma no tās elektrisku urbgriezi un, pievie­nojis to galda lampas kontaktam, mierīgi ķērās pie darba.

— Viņš strādā bez cimdiem! — tikai tagad pamanīja Elvīra.

— Tā ir Džeka īpatnība, — Mūns teica, aizdedzinādams sērkociņu. — Starp citu, arī daudzi viņa kolēģi iztiek bez tiem. Ne jau velti kāds slavens kramplauzis mēdza teikt, ka viņa mākslā pats svarīgākais esot jutīgi pirksti.

— Bet inspektors taču apgalvo, ka Džeks nav atstājis nekādus nospiedumus? — Elvīra apmulsa. — Tiešām ne­saprotu.

— Gan sapratīsiet beigās! — pavīpsnāja Mūns, kāri ievilkdams pirmo dūmu.

Sasprindzinājums arvien pieauga. Klātesošie, aizmir­suši, ka filma uzņemta pirms daudzām stundām, skatījās it kā nupat notiekošu, meistarīgi pastrādātu noziegumu. Elpu aizturējuši, viņi vēroja Džeku, kuram tik tikko bija izdevies atmūķēt seifu «Fenikss».

Un pēkšņi — tieši tajā brīdī, kad aiz atvērtajām dzelzs durvīm jau pavīdēja krusteniski pārsietas naudas zīmju paciņas, kāds nošķaudījās. Vienu reizi, otru, trešo. Šķaudī­šanai sekoja klepus.