ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Tā ir jūsu vaina! — no tumsas atskanēja Elisona histēriskā balss. — Jā, jūsējā, Zamoras jaunkundzi Es jau tūlīt sapratu, ka esat atnesusi līdz neskaitāmus baciļus. Jūsu dēļ man tagad pielips gripa!

— Manis dēļ? — Elvīra zobgalīgi protestēja. — Tādā gadījumā varat drīzāk vainot Mūnu. Viņam ir stingrs gul­tas režīms.

— Būtu es to zinājis! — Elisons novaimanāja. — Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt, Mūna kungs?

Mūns nepaguva atbildēt.

"Pirmkārt, tāpēc, ka tieši tajā brīdī turēja zobos cigāru, ko ar baudu smēķēja. Otrkārt, negaidot viņam pie paša deguna kāds nošķaudījās, nosprauslojās. Tad vaigā iecir- tās asi nagi un kāds neredzams elles gars izrāva viņam cigāru no mutes.

— Gaismu! Velns parāvis, uzdedziniet gaismu! — viņš iekliedzās nelabā balsī.

— Džonson, lūdzu, iededziniet galda lampu! — ar neiz­protamu aukstasinību pavēlēja Elisons.

— Klausos! Ticiet man, Elisona kungs, tas nebiju es, kas šķaudīja!

Kad ieslēdza elektrību, Mūns ieraudzīja savādu zvēriņu kaķa lielumā, ar smailu lapsas purnu un rudu vilnu. Turot degošo cigāru ķepās, neparastais dzīvnieks pielēca pie loga un, manīgi atvēris to ar asti, izmeta naidīgo priekš­metu uz ielas.

— Tas taču mans Antiniks! Lieliski! — Elisons tā smē­jās, ka gandrīz palika bez elpas, tālab bija spiests noraut masku. — Antiniks necieš nikotīnu — no turienes arī iesauka. Kāds ceļotājs man pastāstīja, ka Amazones upes baseinā dzīvojot koatas — šie jaukie zvēriņi, kas ir vienis prātis ar mani attiecībā uz smēķēšanu. Tūdaļ nolēmu iegā­dāties arī sev …

— Iznāk, ka jūsu Antiniks aizstāj aicinājumu «Lūdzu nesmēķēt!», — Deilijs pajokoja. — Ja esat tāds zooloģis­kās aizsardzības piekritējs, kāpēc tad nekonstruējat seifu, no kurienes izlēktu tīģeris, lai pārlauztu sprandu kramp­lauzim?

— Tīģeris? — Elisons nosprauslojās reizē ar Antiniku, kurš, ielīdis atpakaļ savā vietā aiz diližansu laikmeta dzelzs lādes, turpināja izmisīgi šķaudīt. — Vai jūs maz zināt, cik baciļu vienam tīģerim vilnā? Ap divi miljoni!… Mans Antiniks turpretim ārkārtīgi ciena tīrību. Pat bur­kānu neapēdīs, pirms nebūs to divi lāgi nomazgājis. — Elisona balsī varēja saklausīt gluži sentimentālu toni. Paš­laik, bez marles maskas, ar labsirdīgām krunciņām sejā viņš atgādināja omulīgu vectētiņu, kurš apbrīno mazdēla izdarības.

— Mans dievs, pavisam aizmirsu, ka esmu bez maskas! Mūna kungs, no jūsu puses tas ir pilnīgi nepiedodami! — Viņš pielēca kājās. — Negribētos būt nepieklājīgam, bet šajā situācijā jums vajadzēs noskatīties filmu līdz galam bez manis.

Kad risinājās pēdējā epizode, skatītāji, it sevišķi Elvīra mazliet atdzīvojās. Rūpīgi noslaucījis ar mīkstu samta lupatiņu katru priekšmetu, kuram bija pieskāries, Džeks ar mūķīzeri atslēdza durvis. Atgrūda tās un pazuda. Durvis aizvērās. Filma bija galā.

Pēkšņi tumsā atskanēja kāda gaviļpilna balss:

— Inspektori Inspektor! Nupat redzēju Džeka mašīnu! Numuru arī, goda vārds! Tagad viņš mums ir rokā!

Deilijs, pazinis seržanta Higinsa balsi, neticīgi jautāja:

— Tiešām? Jums izdevās viņu izsekot?

— Izsekot? — nobrīnījās seržants. — Kā es varēju to izdarīt, ja inspektors man pavēlēja uzgaidīt viņu tepat priekštelpā?

— Kur tad jūs redzējāt mašīnu? — Deilijs saskaitās.

— No šīs pašas priekštelpas. Pa televizorul

Profesora Latona fundamentālais pētījums sākās ar šā­diem vārdiem:

«Būt labam psihologam nenozīmē vispusīgi pārzināt abstraktos likumus, saskaņā ar kuriem darbojas cilvēka dvēseles mehānisms. Izkārtojiet man tikšanos ar Mikelan- dželo! Droši vien viņš tā arī paliks man mīkla tāpat kā es viņam. Uzskatu sevi par labu psihologu, tāpēc ka sa­viem laikabiedriem redzu caur un cauri.»

— Jūs interesē mūsu pārraide, kuru pirmīt noskatījās seržants Higinss? Tūlīt! Lūdzu, sēdieties, Deilija kungs! Iekārtojieties pēc iespējas ērtāk, Mūna kungs! Elvīra, pie­bīdiet inspektoram Ķoulam šo krēslu! — profesors Latons izrādīja to mazliet nevērīgo viesmīlību, ar kādu parasti sa­ņēma līdzīgus apmeklētājus.

Kopš «Universālās panorāmas» nodibināšanas, labi pa­zīstot cilvēku dabu, Viņš bija izvēlējies trejādu pieeju apmeklētājiem. Klientu priekšā viņš centās spīdēt ar savu erudīciju. Neklientiem, no kuriem varēja tikt kāds labums, viņš demonstrēja savu šarmu, bet tos neklientus, no ku­riem nekāds labums nebija gaidāms, viņš vienkārši ne­laida pāri slieksnim.

—■ Paldies, Elvīra! Vadot pārraidi no «Garanta», jūs lieku reizi pierādījāt, cik iedarbīga var būt labi argumen­tēta, neuzbāzīga reklāma, — viņš atzinīgi paplikšķināja viņai pa vaigu. — Palūgšu tikai vienu — mazliet iegrožo­jiet savu sievišķību. Nedrīkst aizmirst, ka galvenās lomas ir mūsu ciemiņiem! — un profesors Latons viegli palo­cījās.

Mūns pasmaidīja. Viņam te patika daudz labāk nekā pie Elisona. Tur bija kā infekcijas slimnīcā. Bet te — gaismas caurausts, pāri pilsētai pacelts stikla būris, kurā neviens tomēr nejutās gūsteknis. It sevišķi tāpēc, ka te drīkstēja smēķēt, cik patīk.

Pat Elvīra te uzvedās savādāk, vairs tik daudz nekaiti­nāja ar savām vaļīgajām manierēm.

Parūpējies, lai visiem būtu laba oma, profesors Latons kļuva lietišķs:

— Laimīgā kārtā maniem operatoriem vakar tīri nejauši izdevās uzņemt kādu kadru, kas klātesošajos izraisīs inte­resi. Pārraidē bija domāts parādīt, cik tukša kļuvusi pil­sēta epidēmijas laikā. Starp citu, viena operatora uzde­vums bija uzņemt tikai pustukšo metrovilcienu, otrs fil­mēja ļaudis, kas nāca ārā no metrostacijas. Sagadījās tā, ka tieši pretī šai izejai atrodas «Garanta» kantoris… Tūdaļ paši redzēsiet, — un profesors pā interkomu pavēlēja* — Ekrānu! Materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi!

No griestiem noslīdēja milzīgs balts audekls. Kad tas iegaismojās, profesora Latona viesi ieraudzīja gandrīz tukšu ielu. No metro iznāca daži satuntuļojušies cilvēki un pēc iespējas ātrāk centās pazust kur kurais.

Bet pretī pie firmas «Garants» ēkas stāvēja liela melna mašīna. Tas bija nesen izlaistais jaunais modelis «Fords- Sāga-83», kura labi saredzamo numuru inspektors ar skubu ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.

No ēkas iznāca cilvēks un žigli iesēdās melnajā mašīnā, kas gaidīja pie durvīm. Tikai vienu mirkli pavīdējis už ekrāna, viņš tomēr paspēja iespiesties atmiņā — gan ar savu marles apsēju, gan ar neparasti lielo briljantu, kas rotāja viņa rādītājpirkstu.

— Cikos tas bija? — jautāja inspektors Kouls, kā allaž pievērsdams īpašu uzmanību sīkumiem.

— Tūlīt pateikšu, — profesora vaibsti pauda pilnīgi sa­protamu lepnumu, kā jau cilvēkam, kurš pūlas klientu un skatītāju labā. — Materiāls uzņemts vakar starp 18.03 un 18.05.

— Tagad vairs nešaubos, ka tas ir Džeks, — paziņoja inspektors, ielūkodamies savā bloknotā. — No sarga lie­cības izriet, ka Džeks apdullinājis viņu pirms pulksten 16.00. Filma, kuru fiksējusi seifa slepenā kamera, ilgst ap-x. mēram divas stundas. Iznāk, ka Džeks aizbraucis tieši ap pulksten 18.00. Tātad viss sakrīt! — viņš priecīgi aizsita bloknotu.

— Manuprāt, jūsu gaviles ir priekšlaicīgas, — pēc ne­lielas pauzes sacīja Mūns.

— Mūna kungs! Labprāt grieztos pie jums ar delikātu jautājumu, — Elvīra atmeta savus garos kastaņbrūnos matus.