ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Šaujiet vaļā!

— Vai jūs esat pesimists pēc dabas jeb vai tās ir nupat pārciestās gripas sekas? Nevar taču noliegt, ka mums ieskrējusi rokās neticama veiksme. Mēs pat zinām mašīnas numuru.

— Ir trīs varianti, no kuriem varat izvēlēties, kādu vien gribat. Vai nu Džeks nozadzis automobili'speciāli šai ope­rācijai un tūdaļ to pametis, vai arī godīgi nopircis, taču pēc operācijas tāpat pametis. Trešais variants — Džeks nav šķīries no automobiļa, jo, cik zinu, viņš kādreiz bija diezgan taupīgs cilvēks. Bet arī tādā gadījumā nav ko priecāties — viņš katrā ziņā būs nomainījis numuru.

Sarunu pārtrauca tālruņa zvans.

— Profesors Latons klausās … Ā, tas esi tu? … Nu, kā tev patika senators Validons?… Viņš neesot bijis da­bisks? Normāls cilvēks neies pēc katra teiciena iedzert pa malkam? Manuprāt, tu pārspīlē. Un galu galā kas tad uz­skata senatorus par normāliem cilvēkiem … Saki, ko gribi, man šī pārraide tīri labi patika. Jaunās idejas? Kaut ko spilgtāku?

Profesors sarauca uzacis. Dažas sekundes viņa skatiens maldījās pa griestiem. — Šķiet, atradu tieši to, kas tev vajadzīgs! Ko konkrēti? Pateikšu vēlāk, pašlaik pie manis ir ciemiņi.

Nolicis klausuli, viņš pagriezās pret Mūnu.

— Viens no maniem krietnākajiem klientiem, tonizējošā dzēriena «Kosmo-Kolo» firmas īpašnieks. Starp citu, šis vīrs būs ļoti apmierināts, ja jūs piekritīsiet saņemt no viņa dažas dzēriena kastes.

' — Kā dāvanu?

— Ne gluži. Jums tā būs dāvana, bet manam draugam izdevīga reklāma.

Mūns jau puslīdz sāka nojaust, kas viņu sagaida. Kon­trakts ar «Universālo panorāmu» padarīs viņu par afišu stabu.

Nedēļas vidū risinājās svarīgi notikumi.

Gripas epidēmija beidzās tikpat negaidīti, cik bija sāku­sies. Meteorologi izskaidroja to ar stipru ciklonu, kurš, bombardēdams baciļus ar krusas smago artilēriju, pievei- cis tos un aiziedams atstājis jauku, saulainu laiku.

Prezidents, atgriezies no slimnīcas savā rezidencē, ļāva korespondentiem noprast, ka slimošanas laikā izdomājis plānu, kā likvidēt graustus, dzelzceļu gangsterus, komu­nisma briesmas un apturēt akciju krišanos biržā.

Filma «Violetās planētas baismekļi» nogāja no ekrāna pēc divdesmit devītās sērijas. Aptauja noskaidroja, ka to noskatoties nevis deviņdesmit trīs procenti skatītāju, bet vairs tikai sešdesmit divi. Balstoties uz profesora Latona pazīstamās formulas, ka telereklāmas panākumus nodro­šina tikai simtprocentīga auditorija, «Violetie baismekļi» vairs nebija rentabli.

Toties Džeka automobilis nebija nekur pazudis.

Jau dažas dienas pēc ielaušanās inspektora Koula līdz­strādniekiem palaimējās atrast veikalu, kur automobilis pirkts. Pārdevējs bija iegaumējis mēteli ar kažokādas oderi, marles masku un gredzenu ar lielu briljantu, kas viņam gan licies neīsts. Pārdevējs apgalvoja, ka pie kon­frontācijas varēs pazīt pircēju pēc balss.

Bet šādai konfrontācijai trūka Džeka Kreiļa, ku^š šķita kā ūdenī iekritis.

Šodien seržants Higinss atskrēja ar jaunu, satriecošu ziņu. Atrasta ari pati mašīna, pie tam ar to pašu numuru. Tā uzieta «Ziemeļu—Austrumu dzelzceļa» noliktavu pa­galmā, kas pēc šīs dzelzceļu sabiedrības nesenā bankrota nu jau labu laiku bija cilvēku pamests un pilnīgi atstāts apkārtējo kaķu rīcībā.

Starp citu, tieši šīs sabiedrības akciju kursa straujā krišanās bijusi par cēloni Minervas klienta pašnāvībai. Paldies dievam, mana sieva pārstājusi sūkstīties par šo nelaimes gadījumu, kas bija kaitējis viņas reputācijai. Proti, gripas epidēmijai sekoja tikpat masveida pašnāvību epidēmija, tāpēc no avīžnieku visai īslaicīgās atmiņas ātri vien izgaisa Minervas neveiksmīgais klients. Bet, tā kā mūsu zemē pilsoņu apziņa bāzējās galvenokārt uz laik­rakstiem, radio un televīziju, Minerva varēja būt droša, ka neviens vairs neatcerēsies šo incidentu. Turklāt viņa (pēc norunas ar inspektoru Koulu un seržantu Higinsu) ievērojami uzlaboja savu reputāciju, publiski pareģojot, ka Džeka mašīna tikšot atrasta. Šī prognoze par divām stun­dām aizsteidzās priekšā oficiālajam policijas paziņojumam un par stundu un piecdesmit minūtēm attiecīgajai sensa­cionālajai «Universālās panorāmas» pārraidei.

Arī es to redzēju, un, jāsaka, skats bija iespaidīgs.

Tukšs, netīrs pagalms ar salauztām kastēm, papīra driskām, dēļu galiem, vēl gluži neizžuvušām peļķēm. Un, visu šo drazu vidū — jauns, spīdīgi melns pamests auto­mobilis «Fords-Sāga-83».

— Tur jau tā lieta, ka īpašnieka pamests, — Mūns īgni teica Elvīrai, košļādams savu cigāru.

Viņa sēdēja ierastā, valšķīgā pozā uz galda. Uz mūsu detektīvaģentūras rakstāmgalda, kas bija paradis saņemt solīdus aktu vākus, nevis vieglprātīgus minisvārciņus. Nav nekāds brīnums, ka Mūnam Elvīras uzvedība rādījās gan­drīz vai zaimojoša.

— Esmu pārliecināta, ka viņš to vēl izmantos, — Elvīra stūrgalvīgi palika pie sava.

— Kurš? Jūsu profesors Latons, vai? — Mūns atgādi­nāja saniknotu pūķi, vienīgi ar to atšķirību, ka liesmainas dvašas vietā izpūta tabakas dūmu mutuli. — Jūsu profe­sors tiešām nekautrīgi izmanto šo mašīnu!

Mēs nupat kā bijām noskatījušies televīzijas reklāmas filmiņu, samontētu pēc klasiskās krimināldrāmas liku­miem: Džeks maskā uzlauž vienu seifu, veltīgi pūlas uz­lauzt otru. Džeks maskā iesēstas savā mašīnā un aizbrauc. Elisons maskā vada apspriedi par šo noziegumu. Es bez maskas 'demonstrēju spiegošanas tehnikas brīnumus. In­spektora Koula līdzstrādnieki nenogurdināmā seržanta Hi- ginsa vadībā joņo pa visu pilsētu, meklēdami pazudušo mašīnu. Urā! Mašīna atrasta! Līdzās šai trofejai tuvplānā uzņemtā Elvīra Zamora ar burvīgu smaidu paziņo:

«Dārgie skatītāji, kā redzat, pirmais solis veiksmīgi sperts! Sekojiet mūsu pārraidēm! Nepalaidiet garām brīdi, kad Džeks Kreilis tiks noķerts!»

Filmiņas pašās beigās parādījās tās galvenais tēlotājs — seifs «Garants-Lukss-83», kas (ar diktora starpniecību) uzrunāja auditoriju salkanā balsī:

«Tikai es garantēju jūsu naudas neaizskaramību!»

Sis pēdējais kadrs bija tā nokaitinājis Mūnu, ka viņš vēl tagad turpināja ārdīties:

— Ja tikai man rokas nebūtu saistītas ar šo sasodīto līgumu, ko jūs, Deilij, tik neapdomīgi parakstījāt, tad es…

Ar žestu palūdzu viņu apklust. Gribēju tikt skaidrībā par kādu mīklainu detaļu, kas tikai nupat bija nonākusi līdz manai apziņai.

šo filmiņu «Universālā panorāma» demonstrēja ik dienu, pie tam vairākas reizes.

Vakar kadrs ar pagalmā pamesto mašīnu (bez Elvīras) izskatījās mazliet citāds. Labi atcerējos, ka peļķēs atspo­guļojās saUle. Šodien, noskatoties pa televizoru šo pašu vietu, sauli vairs neredzēju.

Katram gadījumam palūkojos logā. Patiešām, pirmo reizi pēdējo dienu laikā smagi pelēki mākoņi gūlās uz pretējā nama jumta.

— Vai tad jūs katru dienu no jauna filmējat šo idiotisko automobili? — vaicāju Elvīrai.

— Nevis no jauna, bet pastāvīgi! — viņas balsī izska­nēja tāds kā lepnums. — Un zināt, kāpēc?

— Droši vien jūsu operatoriem nav ko darīt, — noņur­dēja Mūns. v

— Nekā tamlīdzīga. Esam tur ierīkojuši lamatas. Jūsu profesionālajā žargonā runājot, «mēs izsekojam objektu, kuram nav ne jausmas, ka viņš kļuvis par izsekošanas objektu».

— Ne jausmas! — Mūns pārmēdīja. — Pietiek Džekam noskatīties kaut vienu jūsu pārraidi, un jūs varat aizmest savu vērtīgo atradumu mēslainē. Jūs esat vienkārši slima!