ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Pēdējais laiks! — atsaucās no sava kabineta profe­sors. — Citādi skatītāji jau sāk uztraukties. Triju pēdējo minūšu laikā zvana vienā laidā.

Kādu brīdi profesors Latons klusēja. Acīmredzot vēroja savu ekrānu un attiecīgi novērtēja ainu, ko patlaban re­dzēja arī katrs skatītājs.

Beidzot helikoptera kabīnē atskanēja viņa mundrā balss:

— Lieliski, Elvīrai Spoži! Taisni meistarīgi! Džeka auto­mobilis ir atkal uz ekrānal Pats galvenais — neizlaist viņu vairs no rakursa!

— Tirdzniecības inspektori Varat uzlikt infrasarkanās brilles, kuras jums vakar atsūtījul Nu, ko jūs redzat? — Elvīra uzvaroši iekliedza rācijā.

Inspektors Kouls, sataustījis kabatā īpašas brilles, ne­gribīgi uzsprauda tās uz paresnā deguna. Vakar šis sūtī­jums bija radījis viņā vislielāko neizpratni,^ un, nebūtu Elvīra vairākkārt piekodinājusi, viņš droši vien būtu aiz­metis to pie Velna. Tagad, paskatījies caur šīm brillēm lejā, inspektors jutās pārsteigts.

Uz šosejas ņirbēja tā pati blīvā straume, taču kaut kas šai ainā bija brīnumaini izmainījies. Visi «Fords- Sāga-83» — un to bija kāds pusducis — izskatījās kā vienmēr, tikai viena mašīna atšķīrās ar savu gaismojošo jumtu. Nebija nekādu šaubu, ka tieši tajā sēž Džeks.

— Kā jums patīk mūsu prece jaunajā iesaiņojumā? — ironiski apjautājās Elvīra. — Jūs visi, tāpat kā Elisons, laikam uzskatījāt mani par parastu izkrāsojušos televīzijas < zostiņu. Tagad varat pārliecināties, ka Elvīrai Zamorai ir galva uz pleciem.

— Pasūtītāji Ne velna nesaprotu, kas īsti noticis ar mūsu preci, kāpēc tā sākusi fosforescēt? — atskanēja in­spektora Koula izbrīnījusies balss.

— Jau iepriekš biju paredzējusi, ka cisterna var pazau­dēt sekošanas objektu. Tādēļ palūdzu padomu Donaldam Kingam. Kamēr mašīna stāvēja pagalmā, tās jumtu pār­klāja ar īpašu neredzamu sastāvu. Šis sastāvs izstaro sil- tumviļņus, kuri infrasarkanajā spektrā pārveidojas gais­mas viļņos.

Leja aizslīdēja parasta ceļa ainava. Noteiktās atstarpēs no tumsas iznira apgaismoti benzīna tanki un moteļi. Tu­vojoties apdzīvotai vietai, to skaits pieauga. Brīdī, kad parādījās kārtējā pilsētiņa, ugunis saplūda vienlaidus pun­ktētā līnijā. Tad atkal nāca tumša josla, ko paretam pār­trauca benzīna tanku un moteļu gaismas plankumi.

It nekas, pilnīgi nekas neļāva secināt, kā Džeks pama­nījis vajātājus.

Tiesa, helikopteri, ievērodami piesardzību, nemēģināja tuvoties viņam. Uz skatītāju ekrāniem, tāpat kā uz kabīne iemontētā kontrolekrāna, Džeka automobilis visu' laiku šķita kā jāņtārpiņš tālumā.

Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs publikai. Ar pūlēm sa­redzamais gaismojošais plankumiņš, personificēdams pro­jām bēgošo noziedznieku, nemazināja sasprindzinājumu, bet piešķīra tam noslēpumainību.

Automobiļu straume arvien vairāk izkliedējās. Beidzot Džeks palika gluži viens.

It kā tīšām nogaidījis šo mirkli, viņš pēkšņi nogriezās no šosejas uz lauku ceļa.

Tumsā visapkārt pletās nokopti tīrumi, uz kuru fona iezīmējās zemnieku mājas. Šajā apvidū ļaudis agri devās pie miera. Tikai retā vietā vēl spīdēja kāds lukturis pie lieveņa vai vārtiem.

Pilnīgi negaidot Džeks nodzēsa starmešus.

Ja nemirgotu jumts, varētu domāt, ka viņa mašīnu ap­rijusi tumsa. Lēnām, it kā taustīdamās «Fords-Sāga-83», pametusi lauku ceļu, sāka slīdēt pa pļavu, kura izbeidzās biezi saaugušā krūmājā.

Jumta izstarotā gaisma ļāva miglaini redzēt turpmāko. Izslēdzis motoru, Džeks izkāpa no mašīnas. Atspiedies ar plecu pret bagāžnieku, viņš iestūma automobili krūmos, kur nozuda arī pats.

— Viņš mums ir rokā! — rācija ļāva skaidri sadzirdēt inspektora Koula atviegloto nopūtu. — Es nosēdīšos pir­mais!

— Uzgaidiet! Vispirms došos izlūkot, — it kā jau iepriekš noraidīdama inspektora iebildumus, kategoriski paziņoja Elvīra.

Helikopters, veikdams arvien šaurākus un šaurākus lokus, vairākas reizes pārlidoja krūmājam. Kaut gan auto­mobilis bija labi noslēpts, apgaismotais jumts tomēr vie­tām vīdēja starp zariem. Tātad nebija nekādu šaubu, ka Džeks atrodas tieši šeit. Taču veltīgi skatiens meklēja kaut ko mājai līdzīgu.

Nolaidušies pavisam zemu, viņi beidzot ieraudzīja kādu būdiņu — tik niecīgu, ka dzīvošanai nezin vai derēja.

— Tagad zinu! Viņā patvērums atrodas pazemē, — Elvīra čukstēja.

— Pazemē? — inspektors Kouls brīnījās.

— Kā tad! Droši vien esat lasījis par miljonāru Sen- driku, kurš bija nopircis no kara ministrijas bijušo raķešu šahtu, lai to pārveidotu par atombumbu patvertni? Es vēl organizēju reportāžu «Universālajai panorāmai» … Toreiz pārdeva vairāk nekā divsimt šahtu.

— Būs jāsauc palīgā vietējā policija, — inspektors Kouls pateica, apsvēris situāciju. — Ja cilvēks slēpjas tādā vietā kā šī, varu likt galvu ķīlā, ka viss tur bāztin piebāzts ar sprāgstvielām un elles mašīnām. Bet mēs esam tikai nožēlojama saujiņa. Man nav tiesību riskēt.

Vietējās policijas papildspēkus nācās gaidīt vairāk nekā stundu.

Beidzot ieradās bruņutransportieri, kurus inspektors Kouls izvietoja pozīcijās ap Džeka pazemes rezidenci.

Tikai pēc tam policisti izkāpa no transportieriem un, iz- vērsušies ķēdē, ložu drošu vairogu aizsegā lēnām virzījās uz priekšu.

Tramīgi ielūkojoties tumsā, viņi krampjaini turēja vienā rokā mašīnpistoli, bet otrā — granātas ar paralizējošu gāzi.

Nesastapuši pretestību, policisti sasniedza būvi. Ko darīt tālāk — neviens nezināja.

Elvīra, pamājusi teleoperatoram sekot, pirmā ieskrēja iekšā. Inspektors Kouls mulsi apstājās pie sliekšņa. Iz­gaismojis būdiņu ar kabatas lukturi, viņš ieraudzīja tādu kā kabīni ar šaurām metāla durvīm. Elvīra jau bija pa­stiepusi roku, lai nospiestu pogu.

— Dieva dēļ, tie droši vien ir slazdi! Ja nospiedīsiet, mūs uzspers gaisā! — inspektors Kouls iekliedzās, mezda­mies uz priekšu.

Taču inspektors noseboja — Elvīra paguva iedarbināt pogu. Atskanēja nevis sprādziens, bet viegla čerkstoņa. Šaurās durvis viesmīlīgi atvērās, it kā aicinādamas ienākt spilgti apgaismotā liftā.

— Braucam lejā! — Elvīra apņēmīgi aicināja.

— Jūs esat bez prāta! — inspektors Kouls uztraucās un, sagrābis viņu aiz pleciem, mēģināja izraut no lifta.

Sākumā Elvīra mazliet pretojās — kā vēlāk izrādījās, lai dotu operatoram iespēju nofilmēt šo momentu. Bet pēk­šņi, pielietojusi karatē paņēmienu, jo veikli atbrīvojāt.

Tad enerģiski izrāva no kabatas mazu dāmu pistoli, ko pavicināja inspektoram deguna priekšā.

— Ko jūs vēl gaidāt? — viņa nošņāca. — Manis pēc jūs varētu te palikt bruņutransportieru aizsardzībā līdz pastardienai. Bet mēs solījām skatītājiem, ka tieši jūs ap­cietināsiet Džeku! Tātad bez tielēšanās — liftā iekšā!

Inspektors Kouls ar nožēlu paskatījās uz policistiem, kas drūzmējās ap viņu. Nekādu atbalstu viņš nesaņēma. Vai nu policisti bija apjukuši tāpat kā viņš, vai, pieraduši pie disciplīnas, gaidīja attiecīgu pavēli.

Eķ, ja varētu viņus visus paķert līdz! Bet liftā ar grūtī­bām pietika vietas trim cilvēkiem. No otras puses, palikt augšā, kamēr Džeks Kreilis lejā izrēķināsies ar šiem bez­prāšiem, nozīmētu apliecināt savu mazdūšību. Kā nekā uz viņu vērsts operatora objektīvs un katram viņa solim seko miljoniem «Universālās panorāmas» skatītāju.