ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Dod šurp! — inspektors pastiepa roku, lai paņemtu no kāda policista granātas, taču nez kādēļ paķēra ložu drošo vairogu un ielēca liftā.

Lifts pretēji inspektora bažām neuzsprāga. Iznākuši no tā, viņi ieraudzīja garu, vāji apgaismotu gaiteni. Inspek­tors piesardzīgi ieklausījās. Pilnīgs klusums. Saņēmis drosmi, viņš pats pirmais devās izpētīt šo noslēpumaino mītni.

Neviens nemēģināja viņam stāties ceļā. Gaitenim bei­dzoties, viņi iegāja plaša, gluži tukšā zālē. Pie sienas pie­stiprinātās nolaižamās metāla gultas liecināja, ka šī telpa kādreiz kalpojusi raķetnieku atpūtai. Pašā galā rēgojās metāliskas durvis. Elvīra jau grasījās tās atvērt, taču in­spektors viņu aizkavēja.

— Vai dzirdat?

Viņpus durvīm varēja saklausīt aizdomīgu, ritmisku klaboņu. Pēkšņi tā apklusa. Inspektors pareizi nosprieda, ka vilcināties būtu bīstami. Pacēlis sev priekšā ložu drošo vairogu, viņš spēji atrāva metāla durvis.

— Rokas augšā!

Skats, kas pavērās acīm, šķita pārāk banāls dramatiska­jai situācijai.

Istaba bija tikpat kā bez mēbelēm. Tikai vienā kaktā stāvēja seifs, otrā — galds ar lampas apgaismotu rakstām­mašīnu. Pie tās sēdēja kāds cilvēks, pagriezis tiem mu­guru. Tagad viņš nesteidzīgi, paklausot pavēlei, slinki pie­slējās kājās, pacēla rokas un piemiedza acis.

— Jūsu vizīte mani pagodina. Diemžēl nevaru jums pie­dāvāt neka cita kā vienīgi sevi pašu, — viņš zobgalīgi sacīja.

Gan tonis, gan pati atmosfēra varētu maldināt kuru katru. Un tomēr tas bija Džeks Kreilis. Uz labās rokas rādītāja pirksta zaigoja slavenais, Butānas princesei no­zagtais «Indijas briljants».

Inspektors Kouls ar zibenīgu kustību satvēra viņa locī­tavas un saslēdza rokas dzelžos. Tikai pēc tam uzdrošinā­jās noņemt tam no pirksta gredzenu. Jāsaka, inspektors darīja to bez sevišķa prieka. Turpat desmit gadu aiztecē­juši kopš sensacionālās zādzības. Butānas princese sen mirusi, tagad būs vesela jezga sameklēt tās mantiniekus.

Džeks izaicinoši nosmīnēja:

— Diemžēl šis gredzens ir viltojums. īstās vērtības es glabāju savā seifā! — un viņš norādīja uz seifu kaktā.

Kāda likteņa ironija — arī šis bija Elisona jaunākais modelis «Garants-Lukss-83». Džeks, kurš līdz šim nebija izrādījis nekādu pretestību, negaidot iespītējās, kategoriski atteikdamies atklāt atslēgas kombināciju. Nelīdzēja ne pierunāšana, ne klaji draudi. Inspektors Kouls ierosināja nogaidīt līdz rītam un tad izsaukt no galvaspilsētas kādu speciālistu seifa uzlaušanai (starp citu, kādu no Džeka bijušajiem kolēģiem).

Elvīra nikni strīdējās pretī. Vai tiešām inspektors domā­jot, ka «Universālās panorāmas» skatītājiem, gaidot spe­ciālista ierašanos, jāpavada visa nakts bez miega?

Beidzot tika atrasta izeja — seifa patentētā atslēga ne­spēja turēties pretī mašīnpistolēm, kas ar vairākām zal­vēm to caururba. Naudas skapis sagādāja vislielāko pār­steigumu. Tas bija pilnīgi tukšs, atskaitot prāvu rokrakstu. Uz titullapas varēja izlasīt:

Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara MEKSIKĀŅU SERENĀDE

.Romāns

— Kas tas par joku? — inspektors neizpratnē šķirstīja pabiezo sējumu, pētīdams loksnes ar tādu izteiksmi, it kā tās klātu hieroglifi, nevis parasts mašīnraksts.

— Vispirms paskaidrojiet — ko nozīmē šis te? — Džeks nicīgi pažvadzināja roku dzelžus.

— Jūs esat apcietināts par zādzību ar ielaušanos!

— Par zādzību? — Džeks pamirkšķināja. — Tā nav slikta reklāma. Bet atļaujiet paskaidrot, ka zādzību es…

— Jums ir tiesības nodot liecību sava advokāta klāt­būtnē, — brīdināja inspektors Kouls. Atminoties savas pirmītējās bailes, viņš labprātāk sadotu Džekam pāris krietnu pļauku. Bet nedrīkstēja aizmirst, ka ikviens viņa žests redzams plašai auditorijai. Lai skatītāji pārliecinās, ka policija ciena likumību.

— No liecības atsakos, no advokāta tāpat, — Džeks iz­slējās. — Televīzijas pārstāvim esmu gatavs sniegt īsu paziņojumu… Mans vārds ir Merlins Hausmanis. Esmu Merlina Hausmaņa izdevniecības īpašnieks. Tā drīzumā laidīs klajā vairākus šedevrus, tai skaitā manis Sarakstītu romānu. Šo raķešu šahtu esmu iegādājies, lai pilnīgā vientulībā nodotos daiļradei. Kas attiecas uz zādzību, tad tiešām esmu nozadzis… sava romāna sižetu, vismaz da­ļēji. No kā, nav svarīgi. Literatūrā visi ģēniji aizņemas sižetus no saviem mazāk talantīgajiem priekštečiem. Arī Šekspīrs — cerams, esat par tādu dzirdējis — izmantoja svešas fabulas… Starp citu, jūs pārtraucāt mani tieši slepkavības brīdī! — un viņš norādīja uz rakstāmmašīnu, kur rēgojās pusaprakstīta lapa.

Elvīra skaļā balsī izlasīja:

— «Vīrietis maskā nervozi iebāza pistoli kabatā un ne­atskatīdamies izgāja, pametis greznajā guļamistabā savu upuri, kura asinis jau sūcās cauri gaisīgajam neilona krekliņam. Tā bija tā pati sieviete, kas .,.»

Izlasīt teikumu līdz galam Elvīrai neizdevās, jo istabā ieskrēja seržants Higinss — aizelsies, skrambām klāts, bez mašīnpistoles, ko viņš bija pazaudējis, pa krūmiem ložņādams.

— Inspektor, kur jūs esat? — izmisīgi sauca seržants, jo blīvais policistu mūris neļāva viņam saredzēt ne pašu inspektoru, nedz Džeku.

Inspektors Kouls panāca uz priekšu, joprojām aizseg­dams apcietināto seržanta acīm.

— Kas jums ziņojams, seržant? — viņš apvaicājās.

— Pārmeklēju Džeka mašīnu, inspektora kungs, — smagi elsdams, ziņoja Higinss.

— Un ko jūs tur atradāt?

— Tur jau tā nelaime! — seržants galīgi bez elpas ap­klusa un tikai pēc brīža ar pūlēm dabūja pār lūpām: — Viss pagalam, inspektora kungs! Pi;ece galīgi pazudusi!

Inspektors Kouls, kura rokā joprojām atradās seifā uz­ietais rokraksts, dusmīgi atvēzējās. Šī kustība lika izslīdēt no manuskripta kādam papīrītim. Tajā varēja izlasīt frāzi:

«Uzzināt, kad «Zelta ekspresis» dodas pirmajā reisā.»

Elvīra nervozēja. Pēc dažām stundām Džeku pārvedīs no «Termināla» — iepriekšējā ieslodzījuma cietuma, kur dažkārt pieļāva žurnālistu apmeklējumus, uz stingrā re­žīma cietumu Sangsangu.

Tur, Sangsangā jeb «Peļu slazdos», kā to dēvēja pie­redzējuši recidīvisti, apcietinātos līdz tiesai pilnīgi izolēja no ārpasaules, sabāžot viņus betona viennīcās, gan diez­gan modernās — ar radio un televizoru.

Sajās nedaudzajās stundās jāpagūst nointervēt Džeku jeb Merlinu Hausmani, kā viņš joprojām sevi ietiepīgi dē­vēja. Sī saruna ar ieslodzīto būs pati pirmā pēc viņa ap­cietināšanas.

Lai to panāktu, profesoram Latonam nācās pavadīt pie telefona vai pusi dienas. Nebija viegli pierunāt Džeku pie­ņemt «Universālās panorāmas» pārstāvjus, pēc tam kad tas stūrgalvīgi bija atteicies runāt ar advokātu un žurnā­listiem. Arī cietuma priekšnieks sākumā negribēja pieļaut šo apciemojumu.

Kā par spīti, operatori kaut kādas tehniskas kļūmes dēļ aizkavējās. Kad viņi beidzot ieradās, Džeku kopā ar citiem cietumniekiem izveda pastaigā.

Atteikties no pastaigas viņš nekādi nevēlējās.

— Svaigs gaiss veicina smadzeņu darbību, — viņš smī­not paskaidroja Elvīrai. — Tolstojs ara zemi, Hemingvejs makšķerēja, es vismaz elpoju svaigu gaisu, soļodams pa cietuma pagalmu … Starp citu, vakardienas pastaiga de­vusi man interesantu ideju romānam — cilvēku nolaupa no gaisa.